Rīga +21°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Kāpēc man ir bērni? Tas tiešām ir interesants jautājums. Katrā ziņā neesmu veicis nekādas speciālas manipulācijas, lai pie tiem tiktu, vai arī izsargājies, lai no bērniem izvairītos. Man ir trīs meitas. Beāte dzimusi 1991. gadā, Elizabete – 2002. gadā, bet Anna, mana jaunākā meita, 2011. gadā.
Anna šobrīd sēž mums blakus un zīmē žurnālā Pūcīte, bet Beāte jau ir pavisam pieaugusi sieviete, kura dzied džezu. Kad biju jauns, audzināt meitu bija viens kosmoss, bet tagad, kad man ir ļoti liela pieredze, tas ir pavisam cits kosmoss. Vērot sevi šādā nogrieznī un testēt ir ļoti interesanti. Tāpat interesanti ir redzēt, kā katra paaudze atšķiras.
Piemēram, Beāte runā angliski, bet viņa tomēr šo valodu nepārvalda gluži kā dzimto, ko nevarētu teikt par Elizabeti. Savukārt Anna ir vēl citāda. Viņa aug ar tehnoloģijām. Tālrunis ir neatņemama viņas dzīves sastāvdaļa. Proti, arī laikmets, ne vien vecāki, nosaka bērna likteni.
Gan jau dēls ir atkal pavisam cits kosmoss. Bet neko darīt.
Visu varenais man ir lēmis šādi – būt ar trim meitām. Pirmkārt, svarīgs ir nevis dzimums, bet gan bērna veselība. Otrkārt… Nē, nav pat otrkārt. Ir tikai pirmkārt.
Par tehnoloģijām jaunākās meitas ikdienā es nesaspringstu. Es jau varu satraukties, bet tas ir lieki. Dzīvojot kopējā šļurā, tehnoloģijas ir neizbēgamas. Pat ja es tās aizliegtu, atradīsies kāda draudzene, kas iedos savu tālruni. Lai no tā izvairītos, būtu jārīkojas tā, kā ierosināja Kaspars Dimiters. Reiz Kaspars man zvanīja un izteica domu, ka varētu nopirkt ciemu Latgalē, kurā dzīvotu no ārpasaules neatkarīga un maksimāli pašpietiekama cilts.
Manuprāt, bērniem svarīgi ir parādīt lielos pieturpunktus jeb sabiedrībā pieņemtās normas. Otrkārt, liels audzinātājs ir klase un skola, citiem vārdiem sakot, bars tev apkārt. Nevajag baigi mēģināt uztiept savu ideju vai domu. Beātei un Elizabetei esmu ļāvis augt savā vaļā. Viņas pašas varēja izvēlēties, ko darīt un ko nedarīt. Taču arī ar sabiedrības normām nevajag ieslīgt galējībās – kas vienam svēts, tas otram var būt grēks.
Es tagad filmēju cietumā. Kad parunā ar ieslodzītajiem, atklājas, ka lielākoties bērnībā viņiem neviens neko nav mācījis. Viņus galvenokārt skolojusi iela. Pēc tādas izpratnes viņi arī dzīvo.
Atsaukšos vēlreiz uz Dimiteru, kurš vienu no dēliem, šķiet, līdz septiņu gadu vecumam audzināja mājās. Viņš uzskatīja, ka cita veida izglītība viņa dēlu sačakarēs. Un zināmā mērā viņam ir taisnība.
Ja gribi, lai tavs bērns ir aktieris, nelaid viņu uz dramatisko pulciņu. Man negribas, lai mani bērni ir sabiedrības viduslīmeņa pārstāvji, kuri astoņos iet uz darbu, piecos nāk mājās un tamlīdzīgi.
Man šķiet, ka tāda sabiedrība nav interesanta. Beāte dzied, Elizabete filmējās Jelgava ’94, bet Anna zīmē. Es neko neesmu darījis, lai tā būtu. Starp citu, ilgu laiku neviens nezināja, ka Elizabete ir mana meita. Tikai pēc kāda laika filmas veidotāji uzzināja, ka esmu viņas tēvs. Bērni redz, ko vecāki dara. Reti ābols krīt tā patālāk no ābeles. Protams, gadās, ka māksliniekiem ir bērni, kuri neieredz to tūtiņdreijeru padarīšanu un kļūst par banķieriem. Gadās arī tā.
Mācības
Es neesmu tipisks labais tētis, kurš ļoti daudz laika pavada kopā ar bērniem – ved viņus uz skolu, pēc tam izņem, izvadā pa pulciņiem un tamlīdzīgi. Bet es esmu labais tētis citā ziņā, proti, mēs varam spēlēt Ņerra garos. Tas ir gars, kurš ķer Annu un var arī apēst. Dažkārt mēs dodamies ekspedīcijās dabā. Šad tad ejam uz Debess liftu kopā ar suni.
Kad Elizabete bija mazāka, lasīju par iniciācijas metodēm, kā senajā Spartā pārbaudīja bērnus. Reiz mēs ar Elizabeti aizgājām uz mežu, un es ar nolūku pazudu. Viņa manu pazušanu uztvēra smagi – skrēja šurpu turpu un pat sāka raudāt. Taču, ja es pazustu no Annas, viņa sēdētu un, visticamāk, dziedātu vai taisītu pili no kāpu smiltīm. Viņa drīzāk ir tā, kura mēģina pazust no manis.
Kā teica Kalvis Zalcmanis – mēs visi esam skolēni un cits no cita mācāmies. Bērni trenē vecāku pacietību. Man sevišķi Anna trenē pacietību, ja runa ir par ģērbšanos. Viņa var pārģērbties pat piecas reizes pēc kārtas – vienas bikses spiež, otras kož… Atceros, Beātei bērnudārzā lika tēlot Iedomīgo Eglīti. Citiem bērniem viņa šķita par daudz kruta, jo ļoti agrā vecumā sāka runāt un rakstīt. Uz vecāku sapulcēm man nevajadzēja iet, jo ar Beāti nebija nekādu problēmu. Ļoti patstāvīgs bērns.
No Elizabetes esmu mācījies kosmopolītismu. Ja kaut ko nezini – iegūglē.
Viņa uz dzīvi veras plūstoši, visu var atrisināt. Dažkārt, kad lūdzu, lai Elizabete kaut ko iegūglē, viņa man atjautā – kas tas par sviestu, kam tev tāds vajadzīgs? Lūk, bet, kad mēs abi ejam cauri tam, ko meklēju, viņa sāk saprast, ka tas nemaz nav nekāds sviests. Un tādā veidā mēs mācām bērnus. Tev ir sava štelle, bērnam sava. Saliekot abas štelles kopā, abi ir ieguvēji – es iegūstu informāciju, bet viņai paveras jauns interešu lauks.
Elizabetei un Beātei atzīmes skolā bija ļoti labas. Annai tik ļoti negribas iespringt un būt teicamniecei. Viņai arī īpaši nerūp, vai es par sekmēm priecājos vai bēdājos.
Kopumā, protams, teicamām atzīmēm nav noteicošā nozīme, taču es ticu tam, ka bērni ar sliktām atzīmēm nokļūst tādā kompānijā, kur visiem ir sliktas atzīmes. Ko tāda kompānija domā? Visdrīzāk ne par atzīmēm, bet par kaut ko citu… Mācības trenē smadzenes un arī pacietību. Taču teicamnieki reti ir līderi. Būtībā šā tipa cilvēki iemācās labi atkārtot.
Dokumentālistu meitas
Šķiet, Ņikitam Mihalkovam bija filma Anna, kurā viņš dokumentēja savu meitu. Viņš viņu filmēja un uzdeva vienus un tos pašus jautājumus dažādos vecumos. Četru gadu vecumā viņa atbildēja, ka baidās no vilkiem, bet desmit gadu vecumā teica, ka baidās, ka tik nenomirst kārtējais Padomju Savienības vadītājs. Vēl viņš eksperimentēja ar to, ka neļāva meitai līdz četru gadu vecumam skatīties spogulī. Viņš to darīja, lai vēlāk viņas emocijas iemūžinātu kinolentē.
Es šādi ar savām meitām neesmu eksperimentējis, taču esmu piedalījies Annas dzemdībās, kuras fotografēju. Sekot un būt līdzās tam visam ar kameru rokā – tā bija drošāk. Turklāt arī bildes sanāca foršas. Es gan neesmu pirmais Latvijā, kurš tā rīkojies. Arī Gunārs Binde tā darījis.
Atcerējos. Vienīgais, ko apzināti esmu filmējis, ir tas, kā Anna skatās Lupatiņus. Sanāca kaut kas līdzīgs Herca Franka īsfilmai Vecāks par 10 minūtēm.
Man ir diezgan paliels foto un video arhīvs, kuru tagad kārtoju. Kvantitātei gan nav nekādas nozīmes. Svarīgi ir uztvert īsto mirkli.
Man šķiet ok, ja vecāki saviem bērniem maksā par darbu. Tā, piemēram, Elizabete pagājušajā vasarā digitalizēja manas videokasetes, kuras aizņēma veselu istabu, un es par to maksāju algu. Ja vien vari to atļauties, tas ir labāk, nekā iedot tāpat vien. Citādi bērni izaug ar priekšstatu – parauj striķīti, un nauda birst no gaisa. Arī ar Annu mums ir vienošanās. Ja skolā nopelnīts vismaz septiņnieks, tad, ieejot bodē, par to var arī kaut ko dabūt. Ja atzīmes zemāk par septiņi, tad gan tā švakāk…
Pēcvārds
Ja tagad gadītos vēl kāds pēcnācējs, es neiebilstu, taču mērķtiecīgi uz to neeju. Šķiet, Gundars Āboliņš teica, ka 55 gados vajadzētu iet pensijā. Ir rallija mašīnas un ir parastās ikdienas mašīnas. Ar 55 gadus vecu mašīnu rallijā gluži vairs nevar rullēt. Man ir baigi svarīgi, lai es Annu varu noskriet, jo citādi jau Ņerra gars viņu nevarēs noķert.
