Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
Saruna publicēta žurnālā Klubs 2016. gada 3. numurā.
Ģimenes lieta
Manā ģimenē visi ir braukuši krosā, visi trīs brāļi, pat mamma, kura pat ir piedalījusies vienās sacensībās. Savukārt tētis veterānu klasē ar kvadriciklu brauc aizvien, tāpat arī divi no brāļiem piedalās sacensībās.
Izņemot motokrosu, bērnībā neko citu neredzēju. Visas brīvdienas pavadīju sacensībās, spēlējoties trases smiltīs. Kad biju maza, tētis brauca ar blakusvāģi. Toreiz arī es kādu dienu sapņoju braukt ar blaķeni. Taču, kad tētis pārsēdās uz kvadricikla, es alku sēdēt kvadra mugurā. Ilgu laiku tētis nepiekāpās, sakot, ka agrāk par 16 gadiem braukt nedrīkst. Tās, protams, bija muļķības. Viņš baidījās par mani, turklāt nebija drošs, vai es maz gribēšu braukt.
Kas motokrosā ir tik īpašs? Gaisotne un sacensības gars.
Man patīk sacensties, patīk tā sajūta – sacensību stress un adrenalīns.
Viens no maniem elkiem ir Kaspars Stupelis. Atceros, kā viņš sāka savu motobraucēja karjeru un, redzot, cik augstu viņš nokļuvis šobrīd, piekrītu Kasparam – neviens nevar zināt labāk, kā trenēties motokrosā, kā tikai tas, kurš tam visam ir izgājis cauri. Tomēr mans mērķis nav profesionālas motokrosistes karjera, man tas ir dzīvesveids. Man nav globālu mērķu, bet ir virsotnes, kurās vēlos uzkāpt. Šogad tās bija sacensības Francijā, no kurām nesen kā atgriezos.
Lai gan mērķēju iebraukt pirmajā simtniekā, finišēju simt piecdesmit septītā no trīssimt septiņdesmit braucējiem, no kuriem lielākā daļa bija vīrieši. Nezināju, ar ko rēķināties, bet, kad braukšu uz šīm sacensībām nākamgad, zināšu, no kādām kļūdām izvairīties. Ja kādreiz sūdzējos par smilšainajām Latvijas trasēm, tad tādas bedres, kādas redzēju Francijā, man pat sapņos nav rādījušās.
.JPG)
Vispatīkamākā smarža
Lai gan motokross ir vīrišķīgs, es sevi neuzskatu par vīrišķīgu braucēju. Manuprāt, motosportistei ir visas iespējas būt sievišķīgai. Tomēr ir meitenes motosportistes, kuras pēc skata daudz neatšķiras no džekiem. Viņas ir būdīgas, uz pusi lielākas par mani.
Izmaiņas augumā – arī tā ir nianse, kas mani attur. Uzskatu, ka man ir sievišķīgi sportisks augums, bet, ja es darītu visu, ko zālē dara motokrosisti, man būtu muskuļotākas kājas, rokas un pleci. Es no tā baidos, tāpēc haltūrēju ar dažādiem kāju vingrinājumiem.
Man patīk staigāt kleitiņās, papēžos un justies kā meitenei.
Pirms sāku braukt motokrosā, ģērbos ļoti puiciski. Man šķita – ja ģērbšos kā viņi, būšu tuvāka pārējiem. Staigāju krosa biksēs, līdz ceļiem garos kreklos, galvā cepure ar nagu, bet rokās krosa cimdi. Bet, kad sāku braukt sacensībās, atkal kļuvu par meiteni.
Agrāk benzīna smarža man patika vairāk. Tagad priekšroku dodu izpūtēja dūmu smaržai, it sevišķi ziemā, kad pati ar motociklu nebraucu. Pavisam nesen skrēju un man garām pabrauca krosa motocikls. Skrienot vēl ilgstoši jutu dūmu smaržu. Es to nesaucu par smaku, jo man tiešām šķiet, ka dūmi smaržo. Pilnīgi asaras acīs sariešas, jūtot šo smaržu.
Viens čalis – viens lats
Ar motokrosu nodarbojos sevis un tēta dēļ. Man ir svarīgi, lai tētis to novērtētu, jo viņa viedoklis man ir vissvarīgākais. Vienmēr esmu teikusi, ka esmu tēta meita. Vienmēr esmu braukusi tētim līdzi uz sacensībām. Uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt sacensības, kuras gadījies izlaist. Pat tad, kad mamma slikto laikapstākļu dēļ tēvam sacensībās nepievienojās, es tik un tā braucu līdzi.
Man ar tēti bija vienošanās. Viņš man maksāja par katru čali, kuru sacensībās apdzinu.
Viens čalis – viens lats. Dažkārt konkurenti smējās, sakot – otrajā braucienā es tevi palaidīšu garām, lai tev vismaz kāds latiņš tiek. Šogad gan tā vairs nav. Kopš uzkāpu uz pjedestāla, tētis no manis gaida lielākus panākumus. Kad vinnēju savu pirmo gonku, pie manis pienāca otrās vietas ieguvējs un pateica: «Monta, tu tiešām biji ātra. Es tevi nevarēju panākt.» Toreiz es izcēlu arī startu un labi nobraucu kvalifikācijā.
Trīs gadu garumā šķita, ka izaugsmē stāvu uz vietas. Bet pagājušogad spēju izpildīt lēcienus, par kuriem iepriekš biju pārliecināta – to es nespēšu nekad. Nekad. Tas ir vārds, no kura cenšos izvairīties. Kā es varu apgalvot, ka – nekad? Dzīvē viss var mainīties. Lai gan neesmu māņticīga, tomēr uzskatu, ka vārdiem ir spēks. Arī, braucot treniņos, mēģinu neteikt – vēl pēdējo apli, un tad viss. Tā vietā izvēlos teikt – šodien, šajā treniņa vēl beidzamo apli un pietiks. Tāpat, vadot vingrinājumus sporta klubā, nesaku – pēdējais vingrojums. Tā vietā saku – noslēdzošais vingrojums šajā treniņā.
.JPG)
Līdz startam minūte, bet…
To zina, un par to smejas visi, kas mani pazīst un kaut reizi ir bijuši uz sacensībām. Katrs sportists sacensību lampu drudzi pārdzīvo citādāk, es desmit minūšu laikā pirms starta varu skriet uz tualeti pat trīs reizes. Reiz līdz startam bija atlikusi minūte, bet man tik ļoti vajadzēja uz tualeti, ka liku savam tētim aizturēt sacensības, ja tās sākas bez manis, bet pati tikmēr skrēju uz labierīcībām, kas atradās starta taisnes galā. Cik atceros, manu skrējienu ievēroja visi, pat komentētājs, bet cilvēki no malas neizpratnē jautāja – kas noticis, tu kaut ko aizmirsi? Uz ko es, smejoties pati par sevi, atbildēju – nē, man čurāt vajag!
Nedaudz par kailumu
Nezinu, kā mēs būtu tikuši galā fotosesijā, ja līdzi nebūtu tētis. Starp citu, arī mana mamma bija turpat. Laukā bija mīnuss divpadsmit grādi, mēs braucām ar kemperi. Ja man pašai būtu jāstumj mocis, bildēs būtu pārsalusi zila. Kamēr tētis vajadzīgajā vietā novietoja moci un fotogrāfs pieregulēja gaismas, es kemperī trīcēju pie sildītāja. Foto sesija viennozīmīgi bija izaicinājums. Es ļoti ilgi domāju, piekrist vai nepiekrist. Pirmkārt, aukstuma dēļ, otrkārt, tik ļoti bez drēbēm vēl nebiju pozējusi.
Kādiem vīriešiem es dodu priekšroku? Sportiskiem, protams. Tas ir loģiski, jo mana ikdienas vide motokrosā ir tāda.
Bet es nerunāju tikai par izskatu. Tas ir dzīvesveids. Man patīk aktīvi, sportiski cilvēki, nevis mājās sēdētāji, datorspēlīšu spēlētāji.
Mana otrā ikdienas daļa paiet sporta klubā, kur apkārt ir cilvēki, kas sevi trenē un kopj. Ja man blakus stāvētu tāds, kurš netrenējas, un tāds, kurš trenējas, protams, ka es skatīšos uz otro. Taču nav tā, ka vērtēju cilvēku tikai pēc auguma, uz mani strādā arī citi pievilkšanas spēki.
Ļoti liela daļa čaļu netrenē dibenu un kājas, jo viņi domā, ka meitenes skatās tikai uz ķermeņa augšdaļu. Viņi domā, ka jāizskatās plecīgam, bet piemirst par kājām. Viņi kačā tikai bicīti. Bet ar to ir par maz. Meitenes neskatīsies uz tavu noplukušo pakaļu. Kāds ir ideālais dibens? Tāds, kuram, uzliekot rokas, var just muskuļus. Un man ļoti, ļoti patīk pleci, stipri pleci.
Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
