Kaspars Stupelis: Apzinos, ka sports ir mana dzīves misija

Saruna publicēta žurnālā Klubs 2015. gada 8. numurā.

 

– Kad uzsāki sportista gaitas, tēvs tev teicis, ka ar sportu neko nenopelnīsi.

– Jā, tā bija. Nevarētu teikt, ka tagad būtu daudz nopelnījis, bet esmu izdzīvojis. Protams, beidzamo piecpadsmit gadu laikā esmu strīdējies ar galvu par finansēm, bet apzinos, ka sports ir mana dzīves misija.

Mans bērnības sapnis nebija vadīt lielu uzņēmumu vai sēdēt bankā. Gribējās būt motosportā. Nesen lasīju interviju, kurā sieviete teica: ja nezini, ko dzīvē gribi darīt, atgriezies savā bērnībā – tā tev pateiks priekšā.

– Tev, nodarbojoties ar motosportu, nepietrūka tēva atbalsta?

– Nav jau tā, ka viņš mani neatbalstīja. Tēvs atbalstīja morāli. Viņš ir pirmais, kas mani uzsēdināja uz motocikla, pirmais, kas veda uz gonkām, taču viņam nebija finansiālas iespējas man palīdzēt.

Kādu laiku trenēju audzēkni, kura tēvs maksāja man pilnu algu kā fiziskās sagatavotības, braukšanas trenerim, mehāniķim. Puikam mājās stāvēja četri moči, pilnīgi jauns busiņš, kas pārtaisīts par kemperi. Mehāniķis puiku ik rītu savāca no mājām, aizveda uz skolu. Pēc skolas puika slēpoja ar mani, bet pirms tam pārģērbās siltajā busiņā, skatoties televizoru. Pēc treniņa viņu jau atkal gaidīja silts buss, kas veda vakariņās.

– Kā tāds cilvēks var kļūt par čempionu?

– Viņš arī nekļūs. Viņš ir beidzis savas sportista gaitas.

– Tu esi teicis: ja mana bērnība būtu bijusi rožaina un skaista, iespējams, būtu izaudzis par salašņu.

– Jā, jo bērniem, kam visa ir bijis gana, dažkārt trūkst gribasspēka, lai cīnītos. Daudzi pasaules TOP motosportisti nāk no reāli trūcīgām ģimenēm. Acīmredzot šiem cilvēkiem pieder griba pierādīt, darīt vairāk.

– Kāda bija tava bērnība?

– Kamēr vecāki dzīvoja kopā, šķiet, viss bija labi – kā jau normālā ģimenē. Kad vecāki šķīrās, man bija deviņi gadi, izvēlējos palikt pie tēva. Dzīvojām Vecpiebalgā, dzīvoklī. Trīs četras reizes nedēļā tēvs brauca reisā uz Rīgu. Uz darbu viņš devās jau piecos no rīta, tāpēc man pašam bija jādomā, ko ēdīšu, cikos celšos un iešu uz skolu, vai apmeklēšu treniņus.

Ja gribējās aiziet uz diseni, pašam arī jāizmazgā vienīgie džini, lai vakarā būtu, ko vilkt.

– Kāpēc izvēlējies dzīvot pie tēva?

– Nebija pat divas domas. Lai gan tēvs ar mani nekad nav auklējies, vienmēr esmu interesējies par lietām, kas viņam tuvas. Mana mamma ir sabiedrisks cilvēks, kuram patīk svinības, sabiedrība un svētki. Turpretī tēvu tādas lietas neinteresēja. Jādomā, šo īpašību esmu pārmantojis no viņa. Man svētki neeksistē, vienalga – dzimšanas diena vai gadumija. Nekas būtiski nemainās.

– Tev pašam gribas veidot savu ģimeni?

– Jā, tikai vēlos lielāku stabilitāti, bet skaidrs, ka nekad nevarēs sakārtot visu.

– Saka – bērns sakārto dzīvi.

– Nemelošu, teikdams, ka būšu samierinājies, ja pēc manis nepaliks pēcnācēji. Tas ir tāpat kā ar attiecībām. Ja tās ir, ir forši. Ja nav, tad tāpēc neskrienu ar galvu sienā. Manuprāt, šīs lietas ir jālaiž brīvāk, zinot, ka viss sakārtosies pats no sevis. Protams, nedrīksti būt krāns un gaidīt, kamēr viss iekritīs klēpī. Domāju, ka cilvēkam pašam jābūt labam, tad arī labās lietas lips ap tevi.

– Kas, tavuprāt, ir labs cilvēks?

– Tāds, kas nemelo, ir centīgs un godīgs, tāds, kas negaida, ka viņam kaut kas pienāksies tāpat vien. Ja cilvēka misija ir sportot, lai viņš to dara kārtīgi. Bet, ja strādā pie kāda, lai nezog. Uzskatu, ka godīgie agri vai vēlu tiek pamanīti un novērtēti. Es tam ticu, jo ar mani tā ir noticis.

– Tam var piekrist.

– Daudziem iekšā ir miskaste. Kad jautā cilvēkam, vai viņš ir laimīgs, tie sāk stostīties.

– Kad sāki savu karjeru, izvirzīji mērķi – kļūt par pasaules čempionu. Šobrīd tu esi divkārtējs pasaules čempions un pieckārtējs vicečempions. Uzdevums ir izpildīts. Kāpēc nemet mieru?

– Kad sāku, domas par tituliem neuzdrīkstējos domāt, jo tas šķita pārāk neaizsniedzami. Tikai vēlāk, kad sajutu, ka varu to izdarīt, gāju mērķtiecīgāk.

Kad vienu reizi esi tur bijis, gribas atgriezties. Uzvara ir sava veida narkotika.

Savus pasaules čempiona titulus izcīnīju, braucot ar Danielu Vilemsenu, un es neizbaudīju šo panākumu garšu Vilemsena attieksmes dēļ. Pirmajā sadarbības gadā titulu izcīnījām Nīderlandē, braucot līderim trīsdesmit sekundes pa priekšu. Iedomājies, sacensībās pēdējā aplī esam vadībā ar trīsdesmit sekunžu pārsvaru, bet Vilemsens mani joprojām māca. Tajā brīdī man rokas nolaidās. Tāpēc vēlos to izdarīt vēlreiz, izdarīt ar prieku – nosvinēt.

– Bet kas būs, ja tā nenotiks? Ja tevi vairs nekronēs par čempionu?

– Nekas. Pats galvenais, lai sezonas beigās man nav sev jāpārmet, lai nav jāstrīdas ar galvu.

– Nekad neesi aizmirsis, kāpēc esi sportā?

– Nē. Nu labi, ir reizes, kad uznāk… bet tas ir tikai finansējuma dēļ.

– Jebkura tava ikdienas darbība ir saistīta ar sportu, pat pasūtot svaigi spiesto greipfrūtu sulu pirms mūsu sarunas.

– Ēdienkarte ir viena no smagākajām lietām, tomēr apzinos, cik lielu pienesumu tas dod manai labsajūtai. Gulēšana, ēšana, ārstu apmeklējumi, treniņi – tas viss ir pakārtots, lai gada beigās izcīnītu pirmo vietu.

– Kā tu sevi disciplinē?

– Tā ir tiekšanās pretī maksimālismam. Piemēram, minot 150 kilometru garo treniņu ar riteni, var uznākt plīsiens. Tad sāku domāt – kāpēc man šodien negriežas kājas. It kā visu esmu darījis pareizi, bet analizējot saprotu, ka pirms mēneša guvu traumu, pirms tam vēl noslimoju. Bet kāpēc noslimoju? Jo organismā, visticamāk, kaut kas nebija kārtībā… Sportista mūžs nav garš. Kad beigšu startēt augstā līmenī, nevēlos sev pārmest, ka neesmu darījis visu iespējamo.

– Bet tā ir nepārtraukta sevis šaustīšana. Tevi tas nenogurdina?

– Protams, nogurdina. Visvairāk tas nogurdina sezonas beigās, kad izpaliek kārotais rezultāts – pirmā vieta, lai gan esi braucis ar pretsāpju zālēm vai svaigi operētu plecu.

Tādos brīžos sev jautāju – kāpēc man? Kāpēc citiem veicas, bet man ne?

– Agri vai vēlu tava karjera beigsies, un tajā brīdī tava dzīve krasi mainīsies. Vai tas tevi nebiedē?

– Es ceru un uzskatu, ka man tā nebūs. Ceru, ka varēšu trenēt jauno paaudzi un iespēju robežās turēt līdzi viņiem uz slēpēm, ar velosipēdu un zālē. Tomēr kādu brīdi gribētos padzīvot arī kā normālam cilvēkam, iedzerot to, ko gribas, un apēdot bulciņu, kad gribas, jo šobrīd pēc bulciņas seko iekšējie pārmetumi. Stulbi skan, bet tas tā ir.

– Tu sevi salīdzini ar citiem?

– Jā, taču, runājot par blakusvāģiem, es vairs neiespringstu, neuzdodu sev jautājumus – vai es varēšu, vai kāds kantē par mani labāk vai sliktāk? Aizbraucot uz sacensībām, neklīstu apkārt. Sacensību dienas pakārtoju tā, lai man nebūtu brīvu brīžu, bet, ja tomēr kāds atrodas, cenšos atpūtināt kājas un nestaigāt, jo tas nogurdina muskuļus.

– Piekop arī kādus rituālus pirms starta?

– Nē, ja nu vienīgi visu velku, sākot ar labo pusi, – vispirms labo zeķi, tad labo zābaku un labo cimdu.

– Kāpēc tā? Lai nebūtu no gultas jāizkāpj ar kreiso kāju?

– Nezinu. Varbūt. Arī no gultas kāpju ar labo kāju.

– Tad jau tev vienmēr ir jāguļ labajā pusē.

– Vienalga. Ja arī guļu otrādi, nesāku kāpt ar kreiso kāju. Goda vārds.

– Par apbrīnas objektu ir kļuvušas tavas rokas. Pēc sacensībām nereti tās ir tulznām nosētas. Kā tu atkopies?

– Stulbākais ir tas, ka pēc pirmā brauciena ir jāmazgā ķiveres, brilles, dažkārt pēc otrā brauciena arī jānovāc komandas telts un jāpalīdz citos darbos. Bet, lai nomazgātos, izmantoju medicīniskos cimdus, kurus plaukstu locītavās aptinu ar līmlenti, lai ūdens neiekļūtu tajos, citādi sāp nenormāli. Pēc tam visas tulznas ir jāpārdur, jo zem ādas ir ūdens, kas kavē dzīšanu. Principā visas rokas jāpataisa jēlas un jāsasmērē ar Bepanthen ziedi, lai dziedē.

– Cīņas sporta pārstāvji dienas pirms iziešanas ringā atturas no dzimumattiecībām. Kā tu to vērtē?

– Mans pauris ir aizņemts ar citām lietām, bet ir bijis arī tā, taču tas neko nemaina. Ir džeki, kam tieši to arī vajag – nomierināties. Iepriekšējā naktī pirms starta, lai atslābtu un nebūtu jādomā. Man tā nav, ka pirms sacīkstēm nevarētu iemigt vai strīdos ar galvu.

– Tāds pofigs laikam nāk ar gadiem.

– Cik atceros, vienmēr šajā ziņā esmu spējis ar sevi tikt galā.

– Tev draudzene sacensībās vienmēr ir līdzās?

– Beidzamos divus gadus pastāvīgi.

– Un tas palīdz?

– Ļoti. Viņa ir mana mazā komanda. Absolūti. Arī mājās. Viņa man gatavo krāsnī ceptus dārzeņus vai salātus un kontrolē, lai nepalaižos.

– Saka: aiz katra stirpa vīrieši ir vēl stiprāka sieviete.

– Noteikti, noteikti. Nav tā, ka visu nevarētu izdarīt viens. Kad valsts piešķir prēmiju, es tēti vienmēr rakstu kā treneri un draudzeni kā palīdzi. Tu nevari iedomāties mūsu aizkulises, cik daudz viņa dara. Viņa gatavo visai komandai. Kad atnāku mājās, treniņdrēbes vienmēr ir sagatavotas, izmazgātas. Varbūt tāpēc daudzi teic, ka viņa dzīvo manu dzīvi.

– Vai tā ir?

– Gribētos teikt, ka nē. Tomēr, ja nedēļas nogalē ir paredzētas sacīkstes, nevaru Baksam (Etjēns Baks – Kaspara Stupeļa pārinieks – aut.) pateikt, ka nebraukšu, jo mana draudzene grib svinēt Jāņus Latvijā.

– Bet nav jau tā, ka tu aizej mājās un pasaki: tagad tu mazgāsi manas zeķes.

– Cenšos tā nedarīt. Bet arī tas ir jāmācās, jo pie šādām ekstrām ātri pierod.

– Runājot par sievietēm, kāda ir viņu loma tavā dzīvē?

– Šobrīd – palīdzēt man darīt to, ko daru. Atbalstīt. Es vienmēr esmu teicis, ka daļa pēdējo izcīnīto medaļu pieder viņai. Sieviete ir tā, kurai, atnācis mājās, varu izstāstīt tās lietas, kuras ikdienā nepārrunāju ar citiem.

– Viņa tevi motivē?

– Motivācijas gan man netrūkst. Tikai reizēm. Ļoti reti. Viņa mani jūt un redz – zina, ja man ir brīvdiena, esmu diezgan neciešams tips, bet, pārnācis mājās pēc treniņa, būšu mierīgs un izlādējies.

– Tā kā tajā dziesmā: brīvdienas nav manas laimīgās dienas.

– Dažkārt gluži vienkārši ir jāņem brīvdiena no sporta. Mana ikdiena ir citāda, tāpēc brīvdienās nezinu, kam pieķerties. Vienā brīdī mazgāju savus velosipēdus, tad aizbraucu nomazgāt mašīnu vai esmu gatavs ar draudzeni aizbraukt kopā uz veikalu…

– Varbūt jāatrod kāds hobijs.

– Stulbi, bet vakarā varu atvērt kompi, uzlikt amerikāņu superkrosa, motokrosa vai distanču slēpošanas video, skatīties, lauzties un domāt. Un atkal – sports visam iet paralēli. Mans darbs ir mans hobijs. Braucot simt kilometru ar riteni, es spēju paskatīties pa labi, pa kreisi un redzēt ainavu. Vai ziemā, slēpojot Madonā, caur tikko apsnigušiem kokiem spēju uzsūkt tās pozitīvās emocijas, ko sniedz mirklis.

Manu prātu atbrīvo arī lauku darbi. Pļaujot ar trimmeri, skatos, kā zāle krīt, un tas ir vienīgais, par ko tobrīd domāju.

Tas nozīmē, ka nedomāju ne par krosu, ne sportu, ne treniņiem. Ne par ko.

– Sports tev ir pāri visam.

– Es apzinos, ka tas ir nedaudz slimīgi.

– Turpinot par sievietēm, mēdz teikt, ka sievietes arī pazudina vīriešus.

– Attiecībās ir jāpielāgojas. Kā saka mans čoms, kas ir jurists, – neiedziļinies viņās. Citreiz šķiet, ka stāsti sievietei par tik normālu lietu, bet viņa to neuztver. Viņa it kā saprot, bet runā par ko citu. Un tā tas ir – mēs nekad līdz galam nesapratīsim viņas. Un otrādi.

– Ja sacensībās nav paveicies, vai vakarā dalies savās pārdomās ar draudzeni?

– Jā, bet mēs arī sacensībās esam kopā. Viņai ir man līdzās. Bet, ja nav paveicis, vakaros domāju, kā to visu sagremot un iet tālāk. Miljons domas galvā, un miegs nenāk. Pirmā nakts visbiežāk ir samocīta, jo nenāk miegs no slodzes.

– Bet tu taču netiecies pēc pirmās vietas, lai saņemtu vairāk?

– Nē. Pat tagad nav nozīmes, vai nobraucu pirmais vai divdesmitais, – finansiāli nekas nemainās. Un tas ir pamatu pamats, ka sportists strādā rezultātam, nevis lai kontā iekristu nauda. Daudzi to aizmirst. Aizmirst, kāpēc mīl sportu. Kad pirmo reizi braucu ar tēti, es nedomāju par balvu, bet gan par adrenalīnu, patīkamajām izjūtām un cīņu.

– Tu esi tāds, kāds gribētu būt?

– Varbūt mana problēma ir tā, ka esmu ar diezgan zemu pašnovērtējumu. Varbūt no malas izskatās citādi, bet patiesībā esmu piesardzīgs. Jā, tā ir iezīme, kuru gribētu sevī mainīt. Tāpat man gribas iemācīties vairāk atpūsties, vienalga – ceļojot, esot ar ģimeni vai nedarot neko.

– Tev ir šķitis, ka dzīvo nepareizi?

– Nē. Nu, protams, ja atskatās pagātnē un salīdzina ar tagadējām zināšanām, liekas, ka varēja ko darīt labāk un citādi, bet atkal ir runa par saskaņu ar sevi – cik daudz ticu sev, treniņprogrammām, rezultātiem un visam pārējam. Man drīzāk, skatoties apkārt, šķiet, ka pasaulē valda drausmīga netaisnība.

– Runājot par netaisnību, pērn nogalē tevi, neskatoties uz vicečempiona titulu neizvirzīja Latvijas Gada balvai sportā 2014.

– Visi nosauktie kandidāti bija pelnījuši tur būt. Lai arī mūs ar kvadriciklistu Edgaru Meņģeli (Eiropas čempionāta kvadriciklos trešās vietas ieguvējs – aut.) kandidātos neielika, valsts prēmiju par sasniegumiem sportā mēs saņēmām, savukārt daži kandidāti palika bez naudas. Kas tad ir – gada sportists? Tas, kas ir vairāk vazāts pa žurnāliem, vai tas, kas visu laiku tvīto? Ja tā, tad lai tiek viņiem, jo pie mana sabiedriskā tēla nestrādā algoti cilvēki.

– Bet zālē tu sēdēji.

– Jā, es tur biju. Man piešķīra ielūgumu. Lai gan arī pirms iešanas strīdējos ar sevi. Protams, jutos nedaudz aizvainots. Bet pasākuma gaisotne ir ļoti sirsnīga un forša.

– Ņemot vērā tavu aizvainojumu, ja nākamgad tevi nominēs, vai pastāv iespēja, ka tu neaiziesi?

– Tā var gadīties. Vai arī aiziešu un, uzkāpis uz skatuves, ja nebūšu sanervozējies, pateikšu, ko domāju.

– Ko tu viņiem teiksi?

– Vai otrā vieta ir nepietiekams sasniegums?

– Runājot atklāti, iespējams, izpelnītos lielu nosodījumu.

– Bet tā ir problēma daudziem – visapkārt. Cits citam žopī. Tāpēc, ka nav īstu veču.

Tiklīdz pasaki, kā ir, nevienam nepatīk, tāpēc ka visi grib, lai viņiem smaida.

Kāpēc man nav lielu sponsoru? Jo neesmu izdevīgs – es neprotu aiziet pasēdēt, pasmaidīt vai auklēties ar biezā dēliņu. Negribu melot pats sev.

– Kad saki, ka nav īstu veču, tu runā par Latviju?

– Ne tikai. Nīderlandē ir tāpat. Mani tēvs audzināja pēc principa – vīrs un vārds. Vai arī, ja kādam aiz muguras uzdirs, tad nerausties un atbildi par saviem vārdiem. Pirms kāda laika kafejnīcā Nīderlandē sponsoru dienā sēdējā trīs sadzērušies džeki, eju viņiem garām, un viens kaut ko nīderlandiešu valodā nobubina. Apstājos un jautāju – ko tu teici? Atkārto, ja vari! Paeju divus metrus, viņš atkal nobubina. Pagriežos un saku: čali, filtrē, ko tu runā, pat ja esi iedzēris!

– Bet kādam ir jābūt riktīgam vecim, lai tu viņu cienītu?

– Tādam kā motokrosa treneris Vitālijs Bobkovs. Tādam, kas nelokās kā smilga vējā.

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.