Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
7
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Trēgers uzskata, ka ikvienam slimam cilvēkam, pat ja viņš nokļuvis ratiņkrēslā, ir pietiekams dzīvības resurss, vajag tikai to atklāt un likt tam darboties. Tā arī ir rehabilitācijas māksla.
– Jūs piedzimāt Odesā, bet kā nokļuvāt Rīgā?
– Es piedzimu neiznēsāts, un padomju ārsti prognozēja, ka nenodzīvošu ilgāk par trim gadiem, jo man bija arī sirds problēmas. Bet mans tēvs bija ļoti uzstājīgs, viņš apstaigāja visus Odesas ārstus un nejauši iegāja pie klimatologa, kurš teica: «Es maz ko saprotu no medicīnas, bet zinu, ka reizēm klimatiskais stress var visu mainīt. Ko jums zaudēt? Pamēģiniet!» Mana māte bija no Odesas, bet tēvs no Latvijas, visa ģimene te bija gadsimtiem dzīvojusi. Pirms gadiem kopā ar tēvu aizbraucām uz Mērdzeni un atradām vecvectēva māju.
Tā sanāca, ka mana ģimene no Melnās jūras – reimatismam labvēlīgākā klimata aizbrauca uz nelabvēlīgāko – Baltijas jūru. Taču man pēc trim mēnešiem viss pārgāja.
Rīgas Medicīnas institūta grupā biju vienīgais ar absolūti normālu elektrokardiogrammu.
– Jūs no Latvijas aizbraucāt 1990. gada 23. aprīlī, nepilnas divas nedēļas pirms neatkarības pasludināšanas.
– Man Latvijā bija labi. Kad Rīgā beidzu institūtu, sevi redzēju kā… Patiesībā es sevi tā īpaši neredzēju. Jo 3. kursā, kad nonācu klīnikā, sapratu, ka man nepatīk medicīna. Nepatīk tabletes, operācijas, bet negribēju iet prom no institūta. Man bija ļoti interesanta nodarbošanās – biju Jaunās mediķu skolas direktors, kaifoju no tā, ka mācu bērnus.
Augstskolu pabeidzu kā ķirurgs, aizstāvēju disertāciju par aknu transplantāciju. Pēc skolas mani norīkoja par ārstu uz kuģa. Un ar laiku baseina slimnīcā atbrīvojās galvenā terapeita vieta. Taču visi draugi brauca prom, un mēs arī nolēmām.
Patiesībā es nolēmu aizbraukt pēc Gorbačova runas partijas kongresā. Tā mani nogalināja.
Pateicu sievai – tev bija taisnība, nekādas perestroikas nebūs, būs tā pati Padomju Savienība. Ātri savācāmies un aizbraucām.
Tas bija politisks lēmums, arī profesionāli biju krustcelēs. Turklāt bija sajūta, ka gribu dzīvot ebreju zemē. Lai gan Izraēla mūs uzņēma satriecoši labi, es nebraucu ar ilūzijām, ka viss būs lieliski. Zināju, ka būs jāapēd sava mēslu porcija, lai nostātos uz kājām. Un tā arī bija. Izgāju visus posmus. Bija jāiemācās valoda, jānoliek eksāmeni. Viss bija jāsāk no nulles. Neviena emigrācija nav viegla, tas ir grūts process.
Izraēlā gribēju nodarboties ar fizioterapiju, bet izrādījās, ka te nav tādas profesijas. 1991. gadā izvēlējos rehabilitāciju un kopš tā laika iestrēgu… Sāku specializēties lielākajā rehabilitācijas centrā Loewenstein. Tur nogāju ceļu no rezidenta līdz slimnīcas direktora vietniekam. Savā profesijā pamatā esmu menedžeris, filozofs.
– Ir svarīgi būt filozofam?
– Rehabilitācijā par visiem 100 procentiem. Tā ir profesija, kas nevienam nav saprotama. Īpaši postpadomju telpā, kur nebija rehabilitācijas. Ja tev gadījās insults un tu vairs nebiji komunisma cēlājs, tevi izmeta mēslainē. Pat šodien dzirdu viedokli – cilvēkam ir 60 gadu, ko tur daudz viņu ārstēt?
– Kur jūs to dzirdat?
– Pamatā Krievijā. Latvijā es to vairs nedzirdu. Bet Izraēlā 75 gadi – tas vēl ir jauns cilvēks. Man ir bijuši 90 un 94 gadus veci pacienti. Jau 30 gadu esmu šajā sfērā, un, kā jau katram profesionālim, man ir savs redzējums, pieeja.
– Kāpēc jūs uzskata par savas jomas revolucionāru?
– Rehabilitācijā var būt dažādi piegājieni. Viens – formālais, kur ir noteiktas shēmas, algoritmi. Un ir cilvēciskais – ar mīlestību, individuālu metožu izmantošanu. Loewenstein centrs ir ļoti profesionāls, bet tas vairāk darbojas kā rūpnīca – ir precīzi uzdevumi, noteikti ceļi. Es nesaku, ka tas ir slikti, bet tu nevari ar mīlestību izturēties pret 50 pacientiem.
Tāpēc es vienmēr sapņoju par savu nodaļu, kura ir mazāka, bet vari katru pacientu, viņa ģimeni redzēt un saprast.
Pirms diviem gadiem valsts dienvidos Sorokā atvēru nodaļu, kur varu īstenot devīzi – rehabilitācija ar mīlestību. Pacientam, piemēram, pēc insulta ir bezgala smagi etapi. Tu vairs neesi tas, kas biji. Tu nevari atgriezties atpakaļ. Tev ar šoku ir jātiek galā un jāiet tālāk. Ļoti daudz kas atkarīgs no ģimenes un tavas komandas. Komanda strādā tā, kā teica komandieris. Bet komandieris ir rehabilitologs. Viņš veido savu redzējumu atkarībā no sava rakstura, pieredzes. Man vienmēr grūti runāt par kaut kādiem standartiem, man tie nav tuvi.
– Balstāties uz intuīciju?
– Jā, ļoti lielā mērā. Ir daudz faktoru, kurus tev jāapzina un tad jāpieņem lēmums.
– Vai vīriešiem mēdz būt spēcīga intuīcija?
– Nē. Tāpēc es izmantoju sievietes. Man ļoti patīk sieviešu kolektīvi. Ar viņām vienmēr bijis interesantāk jau no jauno mediķu skolas laikiem. Nezinu, kāpēc, bet man vienmēr ar sievietēm bijis vieglāk strādāt, vieglāk viņas vadīt. Nekad gan nav nācies būt sievietes padotajam… Manā komandā no desmit cilvēkiem astoņas ir sievietes.
Sieviete ir cits cilvēks. Un es to saku bez jebkāda seksuāla zemteksta. Viņas redz pasauli citādi. Kognitīvi, mentāli sieviete domā, jūt citādi.
Sievietei intuīcija ir citā līmenī. Ja sieviete kaut ko saka, un tev šķiet, ka kaut kas nav kārtībā, apstājies, ieklausies, mēģini saprast un pieņemt pareizo lēmumu. Tas pats attiecas uz pacientu. Tev viņš un viņa ģimene ir jādzird. Nē, es ne vienmēr daru to, ko man saka, bet ir jāmāk uzsūkt informāciju.
– Varbūt vīriešu kolektīvā ne tik labi jūtaties konkurences dēļ?
– Nē, man nav tas statuss, lai baidītos no konkurences. Tieši otrādi. Ja cilvēks var radīt konkurenci manā sfērā, es ar viņu labprāt komunicēšu. Man neko vairs nevienam nevajag pierādīt. Izraēlā esmu bijis visos amatos.
– Jūs pēc dabas esat analītiķis?
– Nē, pēc rakstura īpatnībām es esmu menedžeris. Es to neesmu iemācījies. Tie ir gēni. Tēvs bija direktors, vectēvs – galvenais inženieris. Es redzu, pat ne redzu, bet jūtu procesu. Varu iztēloties, kur process nonāks, tas ir bezgala svarīgi rehabilitācijā, jo tu būtībā veido pacienta nākotni, un tā var būt dažāda.
Ir cilvēki, kuri dot priekšroku būt pansionātā starp tādiem pašiem ratiņkrēslos, viņiem tur ir labāk, par viņiem rūpējas. Bet ir cilvēki, kuriem nokļūšana pansionātā ir nāve.
Rehabilitācijā ir desmitiem jautājumu, uz kuriem cilvēks meklē atbildes: varēšu staigāt vai nevarēšu, atgriezīšos profesijā vai vajadzēs jaunu? Strādāšu ar galvu vai roku, kura palikusi? Varēšu nodarboties ar seksu vai nevarēšu? Cilvēks piedzimst no jauna. Tev jācenšas būt ar viņu uz viena viļņa un jāpalīdz.
– Jūsu princips ir neļaut pacientam iegulēties. Ja ir kaut mazākais resurss, tas jāizmanto dzīvei.
– Neapšaubāmi. Cilvēks pierod pie tā, ka ir atkarīgs, ka viņam atnes gultā kafiju, saprot, ka nekur nevajag skriet, nevajag neko darīt, pelnīt naudu, uzņemties par kaut ko atbildību, jo ir invalīds. Viņš pakāpeniski mācās dzīvot kā invalīds. Bet invaliditāte nav kājā vai rokā, tā ir galvā. Tā ir mentāla īpašība. Ja cilvēkam bijis insults, viņš pierod pie tā, ka neko nevar. Mums ar komandu nākas viņu raut ārā no šā stāvokļa, teikt – tu vari, nevar būt, ka nevari. Ja tev ir salauztas abas kājas un viena roka, tātad ir vēl viena roka.
Pat ja tev ir viss salauzts, tev ir runasspējas, redze. Tu vari komunicēt un pat būt ģimenes galva, lai gan nestāvi, bet esi ratiņos. Visu nosaka psiholoģija, mums ir svarīgi šo invalīda psiholoģiju neiedvest pacientam. Mēs cenšamies aktivizēt slimnieku. Nāk sieva, meita, mēs sakām – nebarojiet viņu ar karotīti, viņam otra roka ir brīva. Sakiet, ka viņam ir ļoti svarīgi ēst pašam, pat ja izlīst.
– Jums ir kāds stāsts, par ko ir milzīgs gandarījums?
– Ir daudz piemēru. Labākie ir tie slimnieki, kuri ilgi laiku bija neaktivēti. Pirms nedēļas no klīnikas izrakstījās 23 gadus vecs arābu puisis. Viņš bija ļoti resns, ap 160 kilogramiem. Viņam bija kuņģa samazināšanas operācija, un sākās sarežģījumi. Jauneklis bija kā kartupeļu maiss, nekustējās ne roka, ne kāja. Būtībā ar viņu nekas īpašs nebija noticis, nebija paralīzes, neatgriezenisku pārmaiņu, viņš vienkārši bija par daudz iegulējies gultā. Ģimene, jo īpaši tēvs, neticēja, ka viņu varēs piecelt. Jau sāka domāt par ratiņkrēslu, mājas pārbūvi. Teicu – dodiet mums divas nedēļas. Puisis piecēlās, bet pēc trim nedēļām izrakstījās no klīnikas. Pat bez spieķa. Ja viņš nebūtu nokļuvis pie mums, kļūtu par invalīdu.
Skaidrs, ka piecelt slimnieku, kuram ir paralīze, ir daudz grūtāk. Tas prasa ilgāku laiku. Aktivācija ir supersvarīga lieta. Izraēlā to zina. Diemžēl rehabilitologu ir par maz, mēs nevaram atnākt pie katra slimnieka.
– Cik ļoti jūsu profesijas attīstību veicina situācija Izraēlā – konflikti ar arābiem, terorakti?
– Tas noteikti ir ietekmējis attīstību. Starp citu, rehabilitācija kā profesija radās un noformējās starp Pirmo un Otro pasaules karu. Attīstības pamatā bija daudzie ievainotie, kuru veselību vajadzēja atjaunot.
Rehabilitācija Izraēlā ir ļoti aktīva, intensīva un valstiska, proti, bezmaksas, visu sedz apdrošināšana. Valsts veidošanās sākumposmā bija daudz teroraktu, kara traumu. Valsts bija gatava ieguldīt naudu, lai pieceltu karavīrus atkal kājās.
Tas arī sakņojas ebreju tradīcijā, reliģijā – ja cilvēks elpo, viņš ir dzīvs. Ebreju piegājienā nav invaliditātes stāvokļa. Ja cilvēks elpo, ģimene viņu uztver kā pilnvērtīgu. Mums pieņemts darīt visu, lai pieceltu cilvēku.
Šodien Izraēla ir viena no drošākajām valstīm. Invaliditāti 80 procentos gadījumu rada insults. Kara traumas mēs praktiski neredzam.
– Vai taisnība, ka ebreji no visas pasaules, kuriem ir insults, brauc ārstēties uz Izraēlu?
– Neteiksim, ka daudz, bet brauc, jo visi zina, ka rehabilitācijas līmenis Izraēlā ir ļoti augts. Bet nepietiek būt ebrejam, tev jābūt pilsonim, ja vēlies saņemt medicīnu bez maksas.
– Kāds ir rehabilitācijas līmenis Latvijā?
– Mēs ar Aivaru Vētru, kurš kādreiz stāvēja pie Latvijas rehabilitācijas pamatiem, esam draugi. Atceros, kā viņš mani aizveda uz Vaivaru rehabilitācijas centru. Es patiešām biju ļoti patīkami pārsteigts, tik profesionālu procesu postpadomju telpā nebiju redzējis. Aivars jau tad izmantoja aktīvas, pasaules līmeņa metodes. Es pat lekcijās esmu teicis, ka Latvija iet pareizajā virzienā. Diemžēl 10–15 gadu laikā nekas nav mainījies, un tas ir skumji. Vaivari ir, bet sistēma nav radīta. Nav radīti citu virzienu centri. Slimnieki gaida slimnīcā vai mājās, kamēr būs vieta.
– Mēs zaudējam cilvēkus.
– Simtprocentīgi. Jūs zaudējat cilvēkus, zaudējat naudu. Jūs vairojat invalīdus tā vietā, lai atgrieztu cilvēkus dzīvē.
– Meklēsim iemeslu!
– Labi, pamēģināsim.
– Tas ir atkarīgs no ministra?
– Tas ir atkarīgs no varas. Saprotiet, ja slimniekam ir infarkts, viņam vajag veikt kateterizāciju, ielikt stentu. To zina Londonā, Maskavā, Āfrikā un Rīgā. Bet, ja jūs sakāt – rehabilitācija, katrs saprot ko savu. Piemēram, Latvijā daudz runā par to, ka cilvēki pelna naudu, nevis glābj slimniekus. Naudas pelnīšana paredz ņemt vieglus slimniekus, kuri maksās, nevis uzvelt sev atbildību, paņemt smagu slimnieku, kurš nevar maksāt. Te vajadzīga komanda, ieguldījumi. Godīgi sakot, es Latvijas situācijā īsti neticu privātajai rehabilitācijai. Tas viss ir jāpaceļ valstij, kurai jāsaprot, ka nav izdevīgi smagu cilvēku aizsūtīt mājās. Viņš saņems pabalstus, ģimene, rūpējoties par viņu, mazāk pelnīs. Visās nozīmēs tas ir slikti, nemaz nerunājot par cilvēcību.
Mēs starptautiskajos kongresos dažkārt ar kolēģiem jokojam: ir trīs rādītāji – rehabilitācija, geriatrija un paliācija –, kas reāli parāda, vai valdība mīl savu tautu vai ne.
Palīdzēt bagātajiem ir lieliski un pat izdevīgi, bet palīdzēt trūcīgajiem, nelaimīgajiem, kuri nevar par sevi parūpēties, arī nosaka to, kā valsts attiecas pret ļaudīm.
Cilvēks ar smagu onkoloģiju var dzīvot vai nu labi, vai slikti. Ar rehabilitāciju var uzlabot viņa stāvokli. Ja nevar uzlabot ar rehabilitāciju, var palīdzēt ar paliāciju. To var izdarīt tikai valsts sistēma.
– Nepalīdzēšana ne tik turīgajiem raksturīga visai postpadomju telpai?
– Stāvoklis visur ir līdzīgs, bet man šķiet, ka Krievija tomēr ir aizgājusi uz priekšu, tur jūtama kustība, vēlme izveidot sistēmu. Krievijā un Latvijā bija spēcīgi attīstīta kūrortu un sanatoriju ārstēšana. Man nav nekas pret sanatorijām, bet tām nav nekādas saistības ar rehabilitāciju. Kad sanatorijas beidza pastāvēt, daudzviet vienkārši nomainīja izkārtni, neko citu nemainot. Tas konceptuāli ir radījis lielu ļaunumu. Vecie fizioterapeiti Krievijā teju vai iet protestos, lai viss tiktu atstāts, kā ir. Sanatoriju ārstēšana un fizioterapija ļoti labi strādā ar hroniskajiem pacientiem. Muguras slimniekam vairāk vajadzīga fizioterapija, bet insulta slimniekam pirmajā posmā vajadzīga rehabilitācija. Jāveido sistēma, kur abi šie virzieni var pastāvēt.
– Vai Izraēlā ārsti ņem aploksnes?
– Nē, izraēlieši vispār nesapratīs, par ko ir runa, jo ētika ir ļoti augstā līmenī. Es kā ārsts saņemu labu algu, man nav vajadzīgs ņemt aploksnes. Ja vajadzīgs, varu pacientu uzaicināt uz privātklīniku, man nevajag nodarboties ar ko nelikumīgu.
– Kāpēc Latvijā ārsti ņem aploksnes?
– Viens piemērs no Moldovas. Pirms laika draugs ar asarām acīm stāstīja, ka saņem 100 dolārus mēnesī. Tādā situācijā tu skaties uz pacientu ar domu, cik daudz viņš varēs tev iedot. Ja nevar, tu sāc dusmoties. Nezinu, vai un kāpēc Latvijā ņem naudu, bet domāju, ka galvenais iemesls ir alga. Ārsts – tā ir ļoti sarežģīta profesija. Kad jaunie saka, ka grib būt ārsti, saku – ja esi pasists uz medicīnu, tad ej. Bet, ja vienkārši meklē profesiju, neej. Līdz 50 gadiem tu raujies, dežurē pa naktīm, satraucies par neveiksmēm, kad tavi pacienti mirst. Ārstam, kurš glābj cilvēkus, jāmaksā laba alga. Ja tas nenotiek, medicīna pārvēršas par biznesu un pārstāj būt medicīna.
– Varbūt tas ir stereotips, bet pēc 40 daudzi vīrieši grib mainīt savu sievieti. Jums ir bijusi pusmūža krīze?
– Man bija cita krīze. Es 45 gados iemīlējos. Pa īstam, reāli. Īsta mīlestība – tā ir briesmīga lieta. Kā saka mans draugs psihiatrs, tā ir kā psihoze. Es izšķīros, viņa izšķīrās. Mēs dzīvojam kopā, viss ir labi. Kad pirmo reizi precējos 21 gada vecumā, ko es sapratu no dzīves?
Man grūti spriest par krīzi, jo man viss notika pretēji – viss dzirksteļoja, pasaule pēkšņi kļuva krāsaina. Mēs visi ejam cauri krīzēm, un nav svarīgi, vai 40 vai citā vecumā. Mēs pieaugam, novecojam, kaut ko zaudējam, iegūstam, kļūstam viedāki. Tas, ka 50 gados nevaram nodarboties ar seksu pusotru stundu kā 18 gados, ir normāli. Šādā vecumā sekss ir cits un arī bauda citāda. Krīzes padara mūs stiprākus, tās vajag adekvāti uztvert.
– Reizēm pēc attiecībām ar sievieti arī nepieciešama rehabilitācija.
– Bez šaubām. Bet rehabilitācija ir piegājiens, tā ir filozofija. Ne tikai pēc insulta. Arī man pēc 45 gadiem bija ilgstoša rehabilitācija. Darbs ar sevi, ar savu sievieti. Tā bija rehabilitācija, lai apzinātos sevi citādu. Bija jāsaprot, ka tu nekad nebūsi tāds kā agrāk, neredzēsi pasauli tādu kā iepriekš. Nesen, braucot ar sievu no Ivanovas uz Maskavu, iekļuvām avārijā. Lai gan es nebiju pie stūres, trīs mēnešus jutu, ka vadu mašīnu sliktāk. Trauksme, sasprindzinājums, pārliecības trūkums ir normālas lietas adaptācijas procesā. Vajag to saprast, ieklausīties organismā un pirmos mēnešus braukt lēnāk. Tā arī ir rehabilitācija.
– Jūs ar sportu nodarbojaties?
– Nē, sports ir jānošķir no fiziskām aktivitātēm. Esmu kategoriski pret profesionālo sportu, jo tas kropļo. Tas nav mans stāsts.
– Jums nav nepieciešamības pēc fiziskas aktivitātes?
– Nav. Kaut gan ar prātu saprotu, ka ar fiziskajām aktivitātēm nodarbojos mazāk, nekā manā vecumā vajadzētu. Bet patiesībā es esmu ļoti aktīvs. Jo aktivitāte var būt dažādos formātos, ne vienmēr skrejceļā. Nesen izlasīju brīnišķīgu pētījumu, kur teikts, ka mūsu kognitīvā aktivitāte iedarbina dažādus smadzeņu laukumus. Lūk, televizors to neizraisa. Dators – jā, bet televizors nē. Sēdēt pie televizora ir sliktākais, ko cilvēks var ar sevi izdarīt. Man mājās nav televizora.
Aktivitāti nevajag saprast ļoti triviāli. Sarunas ar sievu arī ir aktivitāte. Man šodien bija vairākas lekcijas, intervija – tas enerģijas, adrenalīna ziņā ir kā maratonu noskriet.
– Jūsu ieteikums vīriešiem.
– Dzīvesstils nedrīkst traucēt dzīves kvalitātei. Vīriešiem ir problēma – kad viņi pārcieš infarktu, insultu vai ko citu, atšķirībā no sievietēm viņi neļauj sev būt vājiem. To var saprast, bet es cenšos vīriešus pārliecināt, ka mēs drīkstam būt vāji, drīkstam raudāt, izrādīt emocijas. Nevajag vienmēr būt zirgā ar zobenu un iztēloties sevi kā virspavēlnieku.
Vēl viens svarīgs aspekts – attiecības ar sievieti. Tās mums ir ļoti svarīgas, īpaši brīžos, kad ar mums kaut kas notiek. Tāpēc es teikšu tieši – sargājiet savas sievietes un sargājiet attiecības! Saskaņā ar zinātniskajiem pētījumiem visnozīmīgākais faktors, kurš nosaka rehabilitācijas panākumus, ir tevi atbalstošas ģimenes esamība. Un galvenais cilvēks, kurš mums palīdzēs, ir sieviete.
