Puķu karalis. Latvijas puķkopības leģenda Aldonis Vēriņš

Dārzs
Anija Pelūde
Anija Pelūde
Ievas Dārzs
Ievas Dārzs
6. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis un no personīgā arhīva
Viņa vārds komentārus neprasa. Dzimis Zvaigznes dienā, 6. janvārī, un, kā ALDONIS VĒRIŅŠ pats saka, Ulmaņa laikā tā vienmēr esot bijusi brīvdiena. Turklāt viņš ir arī svētdienas bērns, dzimis svētdienā! «Varētu nestrādāt, bet – nez kāpēc tāds strādīgs esmu sanācis.» Pērn viņš nosvinēja 90. dzimšanas dienu.

Vizītkarte

  • Dzimis 1929. gada 6. janvārī, Valkas apriņķa Zvārtavas pagastā (tagad Smiltenes novada Bilskas pagasts). Miris 2020. gada 6. martā.
  • Bioloģijas maģistrs, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors, valsts emeritētais zinātnieks.
  • Cilvēks, kurš ar saviem 65 aktīvajiem puķkopja gadiem palīdzējis izaugt vairākām Latvijas puķkopju paaudzēm.
  • Īpašu uzmanību veltījis gladiolu, lielziedu īrisu un peoniju selekcijai un šo kultūru popularizēšanai.
  • No vairāk nekā 400 Aldoņa Vēriņa radītajām gladiolu šķirnēm 157 reģistrētas Starptautiskajā gladiolu šķirņu reģistrā. Viņa sīkziedu melnziedu gladiolu šķirne ‘Dave’s Memory’ 2001. gadā tika ierakstīta Pasaules gladiolu šķirņu Goda zālē – vienīgā no Austrumeiropā radītajām.
  • Sarakstījis monogrāfiju Latvietis un viņa peonijas, kas ir apjomīgākais darbs par šo puķi latviešu valodā: 480 lappušu, aptuveni 700 krāsu fotoattēlu, aprakstīts vairāk nekā 1200 šķirņu.
  • No 1959. gada strādājis par žurnālistu. Sākumā žurnālos Draugs un Druva, kas vēlāk pārtapa par Lauku Dzīvi, bet no 1978. gada līdz 2010. gadam – žurnālā Dārzs un Drava, tur vairāk nekā desmit gadus bija galvenais redaktors.
  • Savulaik bijis arī Latvijas Valsts universitātes Botāniskā dārza direktors (1953–1955) un Valmieras rajona kolhoza Zelta druva priekšsēdētājs (1955–1959).
  • Par mūža ieguldījumu Latvijas puķkopības attīstībā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa 1. pakāpes goda zīmi un par nopelniem Latvijas valsts labā – ar Atzinības Krusta IV šķiras ordeni.
  • Atraitne Maruta. Divi dēli, divas meitas, vienpadsmit mazbērnu un četri mazmazbērni.

Šis materiāls publicēts 2018. gada žurnāla Ievas Dārzs 12. numurā.

Aldonis Vēriņš dzīvo burvīgā vietā – Rīgā, bet tajā pašā laikā pārņem sajūta, ka te ir lauki. Šaurā ieliņa aizritinās starp privātmājām ar dārziem… Pats puķu maestro sēž savā kabinetā un, kā jau ierasts, rosās. Uz rakstāmgalda ir jaunākie ārzemju peoniju katalogi un ziedu fotogrāfijas, paša bildētas. Starp tām arī tumši sarkanas gladiolas foto.

– Mana ‘Dave’s Memory’. Tā ir vienīgā no Austrumeiropā tapušajām gladiolām, kas ierakstīta Pasaules gladiolu šķirņu goda grāmatā.

 – Vai reāli arī saglabāta?

 – Es vēl trīs savas šķirnes audzēju. Šī man ir kolekcijā, arī ‘Maruta’ un ‘Spīdola’. Lai es neaizmirstu, kāda izskatās gladiola! Jo savulaik visā Padomju Savienībā biju gladiolu karalis. (Smejas.)

Vārdu sakot, tā visa ir vakardiena. Tagad esmu pārgājis tikai uz peonijām. Pēc mana ierosinājuma tika izveidots plašai sabiedrībai pieejams Peoniju dārzs Kalsnavas arborētumā, kuru tagad katru gadu Peoniju svētkos – tikai tajā vienā dienā vien! – apmeklē ap divdesmit tūkstošiem cilvēku. Milzīga atsaucība. Tas ārkārtīgi veicinājis peoniju attīstību.

– Tagad jau visi ģībst peoniju dēļ!

 – Ārkārtīgi labi! Un tur patiešām ir ļoti daudz mana darbiņa pielikts, ka vecmāmiņu galvenā puķe, kas jau aizpagājušajā gadsimtā bija populāra, tagad ir atdzimusi. Kalsnavas Peoniju dārzam ap 150 šķirņu stādu esmu iedevis. 2017. gadā pirmo reizi pats neaizbraucu uz Peoniju svētkiem. Pa Rīgu es vēl vazājos ar savu veco mašīnīti, bet tālāk gan vairs negribas braukt.

– O, jūs kā gleznotāja Biruta Baumane! Viņa arī deviņdesmit gados vadīja auto.

– Kā tad, ka es braucu! Un pilnīgi legāli, man vēl trīs gadus ir derīgas manas autovadītāja tiesības un medicīniskā karte. (Aldonis gardi smejas, kad durvīs parādās viņa sieva Maruta. «Tikai es nekāpju pie Aldoņa mašīnā, un bērni man arī neļauj: «Vectētis tā brauc, ka…» Kā atpakaļgaitā, tā vārtos iekšā!» Starp Aldoni un Martu uzvirmo smalka koķetērija, labsirdīga pavilšana uz zoba.) Tāpēc es cenšos vienmēr nostāties tā, lai tad, kad sēžos pie stūres, būtu jābrauc uz priekšu.

– Jūs noteikti sekojat līdzi arī tam, kas notiek pasaulē. Jums ir prieks vai kreņķis, kā Latvijā dārzu lietas attīstās?

– Tagad noteikti ir vairāk cilvēku, kas nodarbojas ar dārzkopību nekā pirms gadiem desmit. Rīgā un citur ir ļoti daudz dārzu, kuros gribētos ieiet un apskatīt. Tikai esmu novērojis, ka tie cilvēki, kuru izcilos, patiešām skaistos dārzus publiski rāda, sevi jau ir pārdevuši dārzam. Praktiski viņiem nekam citam vairs neatliek laika. Tādu ir daudz. Var redzēt, ka nevis dārzs kalpo viņiem, bet visa ģimene kalpo dārzam. Nezinu, kā to uzskatīt…

Skaists dārzs ir ļoti patīkams, bet, ja esi dārza vergs, ja pārņem stress, ka neesi nedēļu kādu nezālīti izvilcis, tad… ir briesmīgi.

– Jūs arī esat vergojis savam dārzam?

– Nē. Es cenšos izdarīt to, kas jāizdara. Vislielākā vergošana sanāk tiem cilvēkiem, kuriem ir ļoti lielas kolekcijas dārzā, pat ar simtiem sugu un šķirņu. Katrai vajag mazliet citādu kopšanu, mēslošanu, augšanas apstākļus…

Manā dārzā aug daži kārtīgi koki. Milzīga sarkanlapu ieva, augums vairāk nekā desmit metru. Zied pilnīgi baltiem ziediem. Šo var mierīgi nest guļamistabā, jo smarža ir piecreiz švakāka nekā parastai ievai, neuzbāzīga.

Man ir arī sarkanlapu lazda, tā līdz Jāņiem ir ar sarkanām lapām, pēc tam kļūst zaļa kā parastā. Bet šī ieva līdz Jāņiem ir ar zaļām lapām, kas pēc tam kļūst sarkanas un, kad nobirst, tad ir īsti tumši violetas. Kolosāli labi izskatās.

  Kur jūs tādu dabūjāt?

– Laikam Salaspils botāniskajā dārzā uzdāvināja. Turklāt vēl šai ievai ir kāda laba īpašība… Uz mūsu ieliņas aug diezgan daudz parasto ievu, tās šogad uz Jāņiem bija plikas, ietītas tīklos. Uz šīs kodes nemetas, laikam negaršo.

Vēl man aug jau desmit metru augsta brīnišķīga Serbijas egle. Nopirku podiņā kā Ziemassvētku eglīti, un tā izdzīvoja…

Skaista, ar sudrabotām skuju apakšām, pati ārkārtīgi štramma, katru gadu pieaug gandrīz par metru. Cēla un eleganta.

– Un – joprojām arī peonijas! Ar šo puķu kolekcionēšanu un hibridizāciju jūs sākāt nodarboties 1970. gadā.

– Tagad gribu no peonijām pilnībā atteikties. No visa jāatsakās! Negribas vairs locīties, rakņāties. Atdāvinu labiem cilvēkiem. Šajā vasarā esmu piecas reizes savu peoniju lauku noravējis, palika vienīgi trīs dobes nepabeigtas. Bet, ja viss tiek ļoti kopts un mēslots, tad arī nezāles labi aug! (Smejas.) Un jāravē, jākustas ir. Es kaut četrrāpus. Uz tā viena ceļa šļūcu, toties pēc noravēšanas man ir liels prieks par tām divām vai trim dobēm, ko šodien atkal esmu novedis līdz kondīcijai. Tad varu sēdēt krēslā, skatīties un priecāties.

Jā, kad sēžu vai guļu, viss ir kārtībā, nekas nesāp, bet – negribas pārvietoties ar kājām.

Nevaru saprast, kas tai mugurai noticies, ka nepatīk staigāt. Laikam tie deviņdesmit gadi. Vecums nav kauns, bet liela cūcība! (Smejas.) Goda vārds!

Vai jums ir vēl kādi peoniju sēklaudži?

– Oi, lūk te es varu palielīties! Pirms kādiem gadiem šajā pašā grāmatā – Latvietis un viņa peonijas – rakstīju, ka pie krūmveida peonijām selekcionāriem vēl ļoti daudz jāpiestrādā, lai tām būtu nākotne Latvijā…

Biju skeptiski noskaņots pret to audzēšanu. Tā manā dārzā auga tikai viena krūmveida peonija, piecpadsmit gadu veca, kas bieži apsalst, jo viņas izcelsmes zeme ir Dienvidvācija. Taču kāds pumpurs parasti paliek, un tā viņa pie manis gan zied, gan šad un tad ražo sēklas.

Kad kādas sēklas ienākas, tās iesēju. Bet, godīgi sakot, reizēm pat aizmirsu, kur, jo peoniju sēklas dīgst vismaz divus gadus. Es tam sējumam nepievērsu lielu uzmanību, bet  – pirms astoņiem gadiem tomēr vienā vietā uzdīga četras sēkliņas. Tad es viņas lēnītēm audzēju, mēslojot tāpat kā īstās peonijas, neko vairāk.

Mazulīši brieda, ar katru gadu stiepās augumā un nevienu gadu neapsala. Bet šogad man ir brīnums! Astotajā gadā pēc sēkliņu uzdīgšanas šīs četras krūmveida peonijas uzziedēja – viena rozā, otra pusrozā, trešā gaiši rozā, bet lielākais pārsteigums, ka ceturtā ir ar divdesmit centimetru lieliem gandrīz melniem ziediem!  

Austrālijā ļoti daudzi nodarbojas ar krūmveida peoniju selekciju, un viņiem lielākais sasniegums ir gaiši sarkana un drusku violeta, bet visas pārējās krūmveida peonijas, kuras piedāvā lielākās pasaules firmas, ir gaišos toņos. Bet man ir īsti melns zieds! Pirmā krūmpeoniju selekcionāre Elvīra Zvaigznīte daudz ar tām strādāja, bet visiem viņas hibrīdiem piemita viena nelietīga lieta – ziedi skatījās uz leju. Es Elvīrai kādreiz teicu: «Lai apskatītu, kāds izskatās zieds, man jānoguļas zem krūma zālītē un tad jāskatās uz augšu un jāfotografē.» Bet manām četrām krūmveida peonijām tā nav – manējām ziedi skatās kārtīgi uz augšu!

Šo četru kokveida peoniju mamma, kas aug manā dārzā, ir balta un ārkārtīgi agrīna – zied reizē ar pašām pirmajām parastajām peonijām. Jautājums – kas manu peoniju varēja apputeksnēt? Tātad tikai baltā, parastā peonija, kas arī aug manā dārzā un zied ar baltiem, vienkāršiem ziediem.

Divas sniegbaltas peonijas, un kādi bērni!

Es nemēdzu ne par ko milzīgi brīnīties. Taču par melno peoniju tiešām brīnījos – nu kur tu varēji tāda rasties?! Jo, kad latvietei piedzimst melns bērns, es par to nebrīnos, kas un kā, bet, kad divām baltām peonijām uzrodas melns bērns, tas ir patiešām vienreizēji! Esmu sajūsmā. Tātad šie krustojumi, kas man ir, tā ir pasakaina lieta.

– Ko jūs iesāksiet ar šiem brīnumiem?

– Audzēšu. Vienu krūmu pat sadalīju uz pusēm un iedevu draugam Rencēnos. Bet melno neaiztikšu. Jo krūmpeonijas ir diezgan kaprīzas uz pārstādīšanu. Lai tas cers riktīgāk saaug. Vārdu sakot, ir ļoti liela interese savairot to melno.

– Ar ko krūmveida peonijas ir foršas? Tās ir tās pašas, ko citi sauc par kokveida peonijām.

 – Ar to, ka agri zied. Augums ir metrs, līdz pusotram augstumā. Lapas nobirst ļoti vēlu, tā kā dārzā tā vieta ir ilgi aizņemta, nav plika. Bet vispār es nevaru ciest, ka viņas sauc par kokveida peonijām! Peonija pat savā dzimtenē Ķīnā reti izaug vairāk par pusotru metru, tātad tie ir krūmi.

Man tagad rodas doma, ka  – lai dabūtu tādas krūmpeonijas, kas Latvijā patiešām neapsalst, jāpievērš uzmanība pašu uzaudzētajiem krūmiem. Visās grāmatās, kurās runā par selekcijas materiāliem, vienmēr uzsver, ka augs, ko tu pats esi izaudzējis savās mājās no sēklām, ir izturīgāks. Tas ir fakts! Jā, es diezgan skeptiski izturējos pret krūmveida peoniju audzēšanu Latvijā.

Bet tagad skatos, ja tā nopietni pieķertos klāt šai lietai, tad ir perspektīva. Ja man būtu vismaz par desmit mazāk to gadiņu, kad nebiju ne stīvs, ne greizs, tad tagad es pievērstu daudz lielāku uzmanību visu savu sēklu iesēšanai, to vietu kopšanai, tās būtu salaistītas. Vārdu sakot, darītu visu, lai mani sēklaudži dabūtu labus apstākļus un saaugtu.

Man tagad ir pāris simti sēkliņu, kurām atbrauks pakaļ viens ļoti labs peoniju audzētājs no Kokneses – Edgars Bite. Lai viņš iesēj! Atdāvināšu viņam arī visu savu peoniju literatūru. Man patīk, ka arī viņa sieva nodarbojas ar puķkopību. Abi jauni cilvēki. Faktiski viņi vergo savam dārzam, bet – radoši vergo, es tā gribētu teikt.

  Tagad tas ir retums, ka jauni cilvēki nodarbojas ar selekciju.

– Viņi ir visjaunākie, Latvijā visperspektīvākie. Jo viņiem vēl ļoti daudz laika priekšā, darba laika. Vārdu sakot, īsti puķkopji, un viņiem ir vērts atdot.

– Jā, man liekas, ka īstu dārznieku raksturo dāsnums. Viņš nav skops, bet – viņš arī izvērtē, kam ko dot.

– Vai, tad es jums izstāstīšu vienu gadījumu! Bija tāds Bundža, kas kādreiz manā laikā, kad biju Botāniskā dārza direktors, tur strādāja. Vēlāk Bundža aizgāja pensijā, viņam Ķeguma ielā bija milzīgs dārzs un arī viena īpaša orhideja, kas ļoti labi auga istabā.

Pa telefonu ar Bundžu vienojos, ka viņš man vienu stādiņu atstās… Esmu jau pie viņa, kad pie Bundžas mājas kāds piebrauc ar volgu, ienāk iekšā: «Labdien, Bundžas kungs!» – un ierauga, ka viņam uz palodzes noliktas četras orhidejas. Viena ir man, to jau esmu noskatījis… «Vai, man šitās vajag! Es tās visas pērku!» – «Tās visas nevar nopirkt,» saka Bundža. «Viena ir nopirkta un pārējās trīs jau apsolītas.» Šis, orhidejas nedabūjis, kreņķīgs aizbrauc. Es saku: «Klausies, tu taču teici, ka tev tās visas priekš pārdošanas. Es tikai vienu pērku.» – «Es jau pēc acīm redzu, ka tas cilvēks orhidejas nolaidīs dibenā. Varbūt uzdāvinās kādam, bet tas arī būs tieši tāds pats kā viņš. Un tādiem es nepārdodu.»

Tā ir svarīga lieta – pēc acīm redzēt.

Tev atnāk pircējs, un tu vienkārši saki, ka tev tās šķirnes vairs nav, jo tev ir sajūta, ka tas cilvēks nolaidīs to šķirni, nekops. Es vienmēr atceros Bundžu.

  Puķe ir dzīva?

– Viņa ir dzīva. Ir jau tādas puķes, kas reaģē ar lapiņām, kad tu tām pieskaries, viņas sajūt cilvēku. Savā laika krievi bija iesākuši rakstīt par to, ka puķes, kas tik ļoti izjūt savu kopēju, vienam aug labāk nekā citam turpat aiz sētas.

Es neticu visām šādām lietām, un tomēr viens otrs saka: «Es jau otrreiz šo šķirni pērku. Man tā neparko neaug!» Tā, starp citu, pagājušajā gadā man viens cilvēks teica par sarkanlapu lazdu. «Trešo reizi pērku stādu!» Iestāda, labi kopj, un viņam nonīkst.

«Kā var lazda nonīkt?! Lazdas ir tik izturīgas. Laikam viņai nepatīk tavs ģīmis!» smejos.

Nē, te kaut kas ir. Cits nekopj, ieaudzē nezālēs, un viņam tā puķe aug ļoti labi un zied, bet cits izkopj, čubina, un viņam neaug ne traks! Tā ir tā pasaka par zaļajiem pirkstiņiem. Puķei vajag sajust, ka cilvēks viņu mīl. Es gan neticu tādām lietām, bet tas tā varētu būt. Varētu būt. Kādreiz man ar rakstnieku un komponistu Marģeri Zariņu bija laba satikšana. Viņam vienmēr pārmeta: «Nu, ko tu tur atkal esi sarakstījis par to Rīgu? Tā taču nemaz nebija!» Un, kad Marģeri galīgi piespieda pie sienas un viņš nevarēja atkāpties, tad viņš teica: «Es jau neuzstāju, ka tas tā bija, bet – tā varēja būt!» Feini sacīts – tā varēja būt!

 Vispār cilvēki ir ļoti interesanti. Pa šiem gadiem esmu ticies ar ārkārtīgi dažādiem ļaudīm.

– Jums tagad pietrūkst būt cilvēkos, sabiedrībā?

– Laikam. Tas bija kādreiz.

Katru mazāko lietu, ko zinu, vienmēr esmu darījis visiem zināmu  – uzrakstījis vai pateicis cilvēkiem lekcijās. Man tas vienkārši ir – nezinu – sirdsapziņas jautājums. Un esmu to darījis ar lielu prieku.

(«Un godīgi,» piebilst Maruta. «Aldoni, labāk pastāsti par to gaļu… Aldonis tirgū nopērk gaļu, pārnes mājās un tā gaļa ir štruntīga. Viņš saka: «Vai dieniņās, tāds godīgs latviešu cilvēks izskatījās…» Viņš bija tik sašutis, ka pārdevējs tik godīgs izskatījies. Aldonis nevar iedomāties, ka viņš būtu kaut ko negodīgi izdarījis.»)

 Tā ir! Ja tev kaut kas jauns ienācis prātā, tev līdz kapa malai tas jādara zināms tavai puķkopju saimei. Esmu visu mūžu pie tā turējies. Tā tāda – goda lieta.

Aldonis Vēriņš - Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris
Aldonis Vēriņš - Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris

Vēl tagad atceros, kā reiz pēc labi apmeklētas lekcijas pie manis ar nopietniem pārmetumiem vērsās kāds slavens puķkopis K. R. Viņš man pat vairākas reizes ir teicis: «Ko tu tiem muļķiem tik skaidri izklāsti visus sīpolpuķu audzēšanas un steidzināšanas noslēpumus?! Lai taču viņiem tie sīpoli aiziet bojā! Nākamgad nāks un pie mums pirks atkal!» – «Bet varbūt tam cilvēkam pirmajā gadā neizdevās izaudzēt, viņam tas salmiņš pārdega un viņš pēc gada vairs nenāks un nepirks mūsu sīpolus, jo būs nolēmis, ka ar šo kultūru vienkārši vairs nenodarbosies…» Šis labi zināmais puķkopis bija dikti dusmīgs, ka es visus knifus publiskās lekcijās izstāstu. Bet – lai veicas cilvēkiem, lai audzē! Lai zina: ā, šito es izdarīju aplam, bet, ja darīšu tā, man sanāks.» Un cilvēks pēc lekcijas priecīgs iet mājas un atkal audzē.

Kas ir interesanti? Ja tagad skatos, ko holandiešu žurnālos un citur raksta, tad var secināt, ka visas pasaules selekcionāri gandrīz visās puķu grupās funktierē, kā puķei atgūt smaržu. Tas ir interesants jauns novirziens pašlaik visā puķkopju pasaulē. Jo gandrīz visas jaunās šķirnes daudzās kultūrās nesmaržo. Jaunie flokši ir ar lieliem, pasakainiem ziediem un – bez smaržas! Atceros, kad 1949. gadā iestājos universitātē, biju aizbraucis uz Brāļu kapiem vasarā, un tur ziedēja flokši, visa tā leja. Kā tur smaržoja! Pārspēja liepu smaržu.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+