Rīga +12°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Meitenes, es jums godīgi saku – tagad veikalos parādījušās baigi labās zemenes. Palielas kastes, maksā ap pieci eiro. Bet, ja paveicas, var nopirkt arī nocenotās. Par 2,49 eiro! Un noceno tieši tad, kad tās ogas kļuvušas pavisam gatavas. Nu labi, ne tajā vietā ap zaļo lapiņu, to griežam nost. Bet otrs gals… nu zemene kas zemene! Protams, protams, nav jau kā Latvijas vasaras oga, bet smarža un garša ir laba.
Ģimenē tās gan blendējam ar pienu un salčuku, tiekot pie garda zemeņu kokteiļa, gan vienkārši našķojamies. Bet mans augstākais lidojums ir rukolas, tomātu, zemeņu un mango salāti. Par to garšas buķeti, tā teikt, tēvzemi var atdot. Ja vēl citrona suliņu un balzametiķi uzsmidzina… Uztaisu milzu bļodu, un gaļu nemaz negribas. Tikai to svaigumu! Un tā nu esmu kļuvusi par zemeņu mednieci. Kā ieeju veikalā, tā uzreiz čekoju – ir vai nav tās lielās zemeņu pakas ar atlaidi. Ja ir, bez kautrēšanās ņemu četras. Tā ir mana sievietes loģika. Jo man sanāk divas reizes vairāk par to pašu cenu. Pareizi?
Vienu vakaru atkal dodos zemeņu medībās. Lielajā veikalā viss izpirkts. Bet piemājas mazajā veikaliņā – ha! – cik tik uziet. Un tieši mans mīļākais izmērs un cena.
Nostājos kases rindā tieši ar četrām zemeņu pakām.
«A oņi vkusnije?» (Vai gardas?) – skaidrā krievu valodā vaicā kundzīte ar kārtīgi uzliktu beretīti, koši oranžām lūpiņām un papilnu iepirkumu grozu. Viņa stāv tieši aiz manis un skatās uz manām ogām. Ir diezgan skaidrs, kuram viņa to prasa. Man!
Un, saprotiet, agrāk es tiešām krieviski būtu atbildējusi. Jo esmu padomju laiku bērns. Izaugu ar Čeburašku un Genu, ar Maskavas olimpiādi un lācīti, kurš uzlidoja gaisā, ar programmu Laiks un normāliem kautiņiem pagalmā. Latvieši pret krieviem.
Bet kopš Ukrainas manī ir kaut kas salūzis.
Es vienkārši nespēju, negribu un netaisos runāt krieviski vienkārši tāpat. Tāpēc iekožu lūpā, uzsmaidu tantukam un skaidrā latviešu valodā saku:
– Ļoti garšīgas! Saldas!
Un… jūs neticēsiet! Viņa ne tikai saprot, viņa arī atbild latviski:
– A vot man jau tā likās! Izskatās ļoti labi.
– Tiešām ir labas, es ne pirmo reizi ņemu, – turpinu smaidīt.
– Es arī gribu! – Bet tantuka acīs ir neliels izmisums, jo mūsu rinda strauji tuvojas.
– Aizejiet pakaļ! Es pasargāšu groziņu. – Manī mostas bruņinieks.
Mana jauniegūtā ogu draudzene pazūd dārzeņu stenda virzienā.
Kasiere šovakar strādā turborežīmā, un mūsu rinda tuvojas.
Izlieku uz lentes savas preces. Tantuka vēl nav.
Sāku iztukšot arī viņas groza saturu, jo ir pilnīgi skaidrs, ka mūsu rinda pienāks dažu sekunžu laikā. Nekā jau dikti daudz tai grozā nav. Konservi kaķim. Brētliņu bundža. Virtuves dvielis. Nocenoti salāti. Maize.
– Dabūju! – Priecīga piejoņo preču īpašniece. Un aplūko savu tukšo grozu.
– Es jau izliku. Bija bail, ka rinda tūlīt.
– Oi, meitiņ, paldies! Lai tev veselība!
– Lai jums labi garšo!
– Garšos, garšos! Zemenes ziemā, ne? Kas to būtu domājis? – Kundzītei ir brīnišķīga latviešu valoda. Pieļauju, ka vienkārši maz lietota.
– Jūs lieliski runājat latviski, – nenociešos.
Tantuks nosarkst kā zemene.
Esmu jau kasei cauri. Krāmēju somā savas ogas. Un domāju, ka dzīvē viss ir tik vienkārši. Pastāvi par sevi. Turi taisnu muguru. Esi laipns. Un paliec pie savām saknēm. Un redzi, kā – ja ļoti gribas zemenes, tad valoda nav barjera. Vēl jāsagaida brīdis, kad filmas bērniem kinoteātros rādīs tikai latviešu valodā. Un varbūt tiešām pienāks arī tāds posms, kad vairs nebūs jāspiež cipars 1, ja gribi runāt valsts valodā. Jo latviešu valoda mums tāpat ir viena vienīgā. Bet tikmēr… lai dzīvo zemenes! Zemenītes sniegā! Tās pārvar valodu barjeru ātrāk nekā daža laba iestāde, vai ne?
