Un tas viss ir no nerviem?!

Ārstēšana
Iveta Melnāja
11. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Šis ir stāsts par garu un sarežģītu ceļu uz izpratni par savu patieso veselības stāvokli. Un to, kāpēc ir svarīgi to veikt.

Ja šis stāsts man būtu jāsāk no paša sākuma, būtu krietni jāparokas savas atmiņas plauktos. Varbūt tas sākās jau bērnudārzā, kad, par spīti mūžīgajām vilnas biksēm, kas bija jāvelk zem svārkiem un ko ik gadu saņēmu dāvanā Ziemassvētkos, gandrīz pusi ziemas pavadīju ar plaušu karsoni vai vidējās auss iekaisumu. Bet varbūt vecākajās klasēs, kad ikgadējā skolas veselības pārbaudē daktere katru gadu norādīja, cik gan ātri man skrien sirsniņa.

Un ja nu īstais starta punkts bija sēdēšana starp baltgalvainām kundzēm rindā uz kardiogrammu jau augstskolas pirmajos gados, kad pamostoties sirds ritms man šķita pārāk ātrs un, protams, bija arī spiešanas sajūta sirdī?

Visdrīzāk gan jāteic, ka sākums tomēr meklējams tajos senajos laikos, kad jau apmēram gada vecumā ar savu pirmo plaušu karsoni kopā ar mammu gulēju slimnīcā.

Un kāpēc gan ne, jo man kā zīdainim, kura mamma jau četrus mēnešus pēc manas piedzimšanas atgriezās darbā, tā bija iespēja saņemt viņas nedalītu uzmanību?

Arvien skaidrāk sāku saprast, ka nav kaut kas labi, pēc augstskolas beigšanas, kad gandrīz ik nedēļu viesojos pie ģimenes ārsta. Sākumā ar regulārām kakla sāpēm un iesnām, tad vēdersāpēm, aizdomām par Laimas slimību, cistām nierēs un vēl, un vēl… Bet par visu pēc kārtas.

Vienā no saviem iknedēļas ārsta apmeklējumiem, sūdzoties par kakla sāpēm un 37 grādu temperatūru, kas toziem gandrīz vienmēr bija klātesoša, ar asarām acīs un nedaudz trīcošu balsi dakterei jautāju: «Dakter, kas ar mani notiek? Man ir 23 gadi. Man nevajadzētu visu laiku būt slimai.»

Ārste, iespējams, mazliet apjukusi no mana jautājuma, sniedza apmēram šādu skaidrojumu: «Tu esi forša meitene. Vienkārši ir cilvēki, kam nervu sistēma ir vājāka nekā citiem. Tas nav nekas slikts.» Izrakstīja uz augiem balstītus nomierinošus līdzekļus un iedeva psihoterapeites telefona numuru.

Būdama kārtīga meitene, dakteri paklausīju. Sāku lietot izrakstītos uztura bagātinātājus un pierakstījos vizītē pie psihoterapeites.

Kad 50 minūtes naktslampiņas gaismā biju stāstījusi savu dzīvesstāstu un par nākamo šādu reizi jau bija jāmaksā, nolēmu, ka tas man nav nepieciešams. Turklāt tieši tobrīd es mainīju savu dzīvesvietu un šķita, ka nu būs krietni labāk.

Uz kādu brīdi tā arī bija, līdz ievēroju, ka ik pa laikam man līgojas grīda. Ko nu? Atkal devos pie ģimenes ārstes, kuru nebiju apmeklējusi kādus piecus mēnešus. Ievācot anamnēzi, daktere nodomāja, ka pie vainas varētu būt mans statiskais dzīvesveids, tāpēc drošu roku nosūtīja mani pie rehabilitologa, kurš izrakstīja 10 ārstnieciskās vingrošanas nodarbības. Sak, kam gan tās var kaitēt?

Jau atkal nomainīju dzīvesvietu, un bija jāmaina arī ģimenes ārsts. Ak, cik labi! Biezo un daudzkārt pārlīmēto pacienta kartīti varēju atstāt, lai veidotu jaunu. Vēl biezāku? Nē, es patiešām cerēju uz plānāku, bet, galvenais, es taču gribēju būt vesels cilvēks un pie ģimenes ārsta neiet vispār.

Un tomēr uzsāku darbu, kuru negribēju. Tad tas sākās – vēdersāpes, nedēļu ilgi aizcietējumi, gāzes, smaguma sajūta vēderā un pat svara zudums.

Bet labi, ka šajās grūtībās nebiju viena, man līdzās bija dakteris. Cienījamā vecuma, uzvārda vai cita iemesla dēļ īpaši daudz pacientu viņam nebija. Pie viņa varēja pierakstīties pat vairākas reizes nedēļā, viņš nekur nesteidzās, rūpīgi uzklausīja visas manas sūdzības, lēnu roku rakstīja receptes un nosūtījumus uz visiem iespējamajiem izmeklējumiem un atradās tieši pretī manai darbavietai. Kas var būt vēl labāk? Daudz kas.

Dienas ritēja kā parasti: zāles, darbs, izmeklējumi. Nu zinu, ka man ir kaut kas tik ekskluzīvs kā Žilbēra sindroms, esmu izbaudījusi kolonoskopiju, vizītes dažādu pilsētu slimnīcu uzņemšanā. Un, protams, ne soli bez termometra rokassomiņā. Atceros, autobusa braucienā no Tallinas uz Rīgu mērīju temperatūru vairākkārt (man bija tikai iesnas). Nevaru nepieminēt kādu gidi, kura reiz karstā vasaras dienā apsēdās man blakus uz soliņa Rundāles pils parkā, nopietnu seju no somiņas izvilka termometru un sāka mērīt sev temperatūru.

Man bija sajūta, it kā mūs vienotu kaut kas augstāks (augstāks hipohondrijas paveids?).

Es pat nezinu, kad un kā visam iepriekš minētajam tiktu pielikts punkts vai vismaz komats, ja man atkal nesāktu reibt galva. Protams, tas bija labs iemesls, lai atkal dotos pie ģimenes ārsta. Acīmredzot reibonis nebija viņa kompetencē, un viņš mani nosūtīja pie neirologa. Ja šī būtu grāmata, šajā vietā pirmajai nodaļai tiktu pielikts punkts un sāktos otrā.

Neiroloģei sākumā vajadzēja izslēgt fizioloģiskas atradnes. Šajā brīdī pie sevis domāju: «Vai tiešām šis viss var būt no nerviem?» Protams! Dakteres kabinetā atklāju, ka tas, kā es jūtos ikdienā, nav vis norma vai neliels satraukums, bet diagnoze un to sauc par trauksmi. Kad neviens izmeklējums neko nebija atklājis, daktere man piedāvāja lietot antidepresantus.

Vai tiešām tas notiek ar mani? Šāds scenārijs piestāvētu kādam māksliniekam, bet man? Ko lai es ar to daru? Daktere jautāja, vai gribu justies labāk, un es piekritu.

Antidepresantu kursu uzsāku ceļojuma laikā (vai nav labāka laika, kad to darīt?), kā rezultātā Izraēlas tveicē 10 dienas mēs pavadījām trijatā: es, mans ceļabiedrs un slikta dūša. Lielus uzlabojumus no zālēm nejutu, bet pārāk slikti arī nebija. Neiroloģe secināja, ka pavisam bez zālēm mani nevar atstāt un ¼ tabletes man jāturpina lietot. Kā šobrīd zinu no psihiatra, ¼ daļa tabletes neārstē, bet situāciju iekapsulē.

Te arī īstā vieta paust manu pārliecību – psihotropās zāles ir jāizraksta psihiatriem, ne neirologiem, ģimenes ārstiem vai kādiem citiem, iespējams, savā jomā ļoti labiem speciālistiem.

Turpināju lietot zāles, uzsāku studijas maģistrantūrā un pārcēlos uz galvaspilsētu.

Apprecējos un sāku strādāt jaunā darbavietā, kas man vismaz neriebās.

Pametu uzsāktās studijas, lai uzsāktu jaunas – psiholoģijas jomā (kā tobrīd domāju, lai labāk  saprastu, kas ar mani notiek un spētu palīdzēt vismaz sev un tuvākajiem). Tā visa rezultātā kādu nakti līdz pat rītam nevarēju iemigt – tiklīdz mani pārņēma salda snauda, no iekšējiem dziļumiem izrāvās spējš trauksmes cirtiens… Nākamajā rītā bija skaidrs, ka ir laiks meklēt palīdzību.

Skolā jau biju samācījusies vismaz to, ka psihiatra palīdzība šajā valstī ir bez maksas, tāpēc zvanīju, lai pierakstītos pie psihiatra. Drēgnā februāra rītā biju klāt vizītē. Daktere, pēc izskata un uzvedības sirsnīga, dievticīga omīte, nosprieda, ka pārāk traki ar mani nav.

Tāpat viņai rūpēja mana medicīnas vēsture, kā dēļ pie diagnozes pierakstīja garastāvokļa svārstības, izrakstīja zāles un visbeidzot ieteica lūgt Dievu.

Tomēr aizvien skaidrāk apjautu, ka ir jāmeklē arī psihoterapeita palīdzība. Situāciju atviegloja vismaz tas, ka konkrēts psihoterapeita vizīšu skaits bija nepieciešams arī studiju sekmīgai beigšanai, līdz ar to apkārtējai pasaulei man bija alibi: to jau universitātei vajag, ne man. Racionālais prāts gan teica, ka to nevaru atļauties (dienā pirms algas man kontā bija tieši septiņi centi), tomēr pašsaglabāšanās instinkts, visticamāk, ņēma virsroku – man bija jāspēj to atļauties.

Sākās psihoterapeita meklēšanas posms. Biju izlēmusi pievērsties klasikai un meklēju psihodinamisko terapeitu. Kāpēc? Gan jau tāpēc, ka zināju vai vismaz nojautu, ka manas pašsajūtas sakne meklējama bērnībā. Vai tad citādi jau pirmajā sesijā terapeitei būtu teikusi, ka par bērnību vislabprātāk nerunātu?

Kā notika meklēšanas process? Pēc bildītēm, protams. Un jāteic, ka paveicu to diezgan nekļūdīgi. Man bija svarīga maksimāli patiesa seja, bez šai profesijai raksturīgā līdzjūtīgā smaida, ko pavada vāji pieliektas galvas piekrītoša māšana, – dažas fotogrāfijas skatoties, radās sajūta, ka galvas māšana tajās ir pilnīgi iemūžināta.

No pirmās tikšanās reizes neko daudz neatceros, bet man bija sajūta, ka esmu gatava šo cilvēku satikt atkārtoti.

Pēc diviem mēnešiem pametu darbu un piebeidzu sesiju. Teorētiski viss, kas varēja radīt iemeslu satraukumam, bija beidzies, un sākās vasara. Iepriekš minētais un neminētais (man un vīram ļoti gribējās mazuli) lika domāt, ka nu ir īstais brīdis pārtraukt lietot medikamentus. Zināju, ka tas nav darāms pārāk strauji, tāpēc samazināju pakāpeniski un man kļuva… neaprakstāmi neizturami.

Pirmo reizi man kļuva skaidrs, kā cilvēks spēj izdarīt pašnāvību, – tev ir tik slikti, ka viss, ko tu vēlies, – lai tas beigtos. Vienalga, kā, galvenais, lai vairs nav jājūt fiziskais sliktums, kas plosa tevi no iekšpuses. Konkrēti par pašnāvību gan es nedomāju. Pirmkārt, esmu pārāk bailīga, otrkārt, zināju, ka ir zāles, kas spēj man palīdzēt.

Nokļuvusi mājās, uzmeklēju draudzenes ieteikto psihiatri (lai arī pati esmu ticīga, šoreiz bija sajūta, ka dievticīgā omīte man nespēs palīdzēt) un devos vizītē. Izejot no viņas kabineta, biju teju spārnos. Viņa man diagnosticēja depresiju, bet štrunts par to, galvenā atziņa – arī lietojot antidepresantus, ir iespējams iznēsāt un dzemdēt veselīgu bērnu. Tiesa, manas un šīs dakteres attiecības izbeidzās pēc otras vizītes, kuras laikā atklājās, ka viņa neatbalsta psihoterapiju. Vismaz gadījumos, kad cilvēkam konkrētā brīdī nav reāla konflikta, ko risināt.

Es nevarēju uzticēties ārstam, kurš noliedza acīm redzamo un pētījumos balstīto.

Tā kā zāles man joprojām bija nepieciešamas, bija jāmeklē jauns psihiatrs. Terapeite ieteica savu kolēģi, kas ir psihiatrs un psihoterapeits vienā personā. Izrunājām, ka, lai pārtrauktu lietot zālēs, ir vajadzīgs cits spieķītis, uz kā atbalstīties, citādi var gadīties atkal pakrist. Lai nu ko, bet to es pilnīgi noteikti negribēju. Vienojāmies, ka spieķītis būs otra psihoterapijas reize nedēļā.

Kurš vēl izdomā pārtraukt lietot antidepresantus laikā, kad ne tikai aiz loga ir rudens, bet arī finiša taisnē ir iegājis maģistra darbs? Es. Pat tagad, šo rakstot, tas man joprojām izklausās neprātīgi, lai neteiktu stulbi. Bet man bija atbalsta komanda, kam uzticējos. Vispirms divas nedēļas lauzu ikdienas tableti uz pusi, tad uz četrām daļām, līdz rīta kafijai vairs nebija, ko piekost. Protams, tas nevilkās ilgi. Mājas aptieciņā no sendienām atradu magnija tabletes. Ieradumam ir liels spēks, un kafijai nebija jājūtas vientuļi. Tad beidzās arī tās, un liels bija mans pārsteigums, atskārstot, ka es spēju to izturēt.

Brīdī, kad nolēmu uzrakstīt šo stāstu, šeit tiktu pielikts punkts. And she lived happily ever after*… Nu labi, varbūt iedvesmai sev līdzīgajiem (jā, jā, labi zinu, ka mans stāsts nebūt nav unikāls) vēl pastāstītu, ka pabeidzu universitāti, dzemdēju mazuli un, lielā mērā pateicoties psihoterapijas apbrīnojamajam spēkam, turpinu dzīvot, manuprāt, drīzāk pilnvērtīgu dzīvi. Bet – nē.

Rūpējoties par zīdaini, man ilgstoši neizdevās izbrīvēt laiku, lai atsāktu psihoterapiju. Turklāt šķita, ka es tieku galā. Pienāca rudens, vīrs atsāka nodarboties ar savu hobiju, kas nozīmēja, ka reizi nedēļā vēlu vakarā viņa nav mājās un mēs ar mazo paliekam divatā.

Izrādās, ar to pietika, lai manī atdzīvotos tik cītīgi un dziļi noglabātā pamestības izjūta.

Jau tajā pašā dienā uzsitās tik spējš trauksmes vilnis, ka vairs nevarēju kopā ar bērnu nogulēt diendusu. Trauksme tik ļoti plosīja mani no iekšpuses, ka vairs nebija iespējams pat fiziski atrasties guļus stāvoklī. Cēlos kājās un sāku rosīties pa māju, lai ļautu tai mazināties, atstāt manu ķermeni vai vismaz samazināt savu spēku.

Tā nāca lēnām, bet noteikti un pamatīgi. Sākumā tikai pa dienu un tad, kad mazais gulēja. Bet drīz vien sāka traucēt arī naktīs. Pēc pirmās bezmiega nakts bija skaidrs, ka tūlīt pat ir jāatsāk terapija. Tāpat nojautu, ka nu jau varētu būt arī par vēlu. Piekritu terapeites vienīgajam piedāvātajam laikam, neņemot vērā, ka tas bija dienas vidū un man nebija, kur atstāt mazuli. Force majeure apstākļos atrisināju arī šo jautājumu. Bet, jā, diemžēl bija par vēlu.

Sāku mosties ar tik spēcīgu trauksmi, ka jutu to visā ķermenī. Pievienojās nestabilitāte un sajūta, ka viss apkārt peld vai viegli grīļojas. Šis pilnīgi oficiāli bija manas līdzšinējās dzīves grūtākais posms, jo, par spīti prātam neaptveramajai trauksmei, kas plosīja mani no iekšpuses, un spēkam, kas bija jāpieliek, lai neļautu tai izlauzties uz āru, man bija jāturpina rūpēties par zīdaini. Vārot rīta putru, pie sevis saucu darbības, kas secīgi jāveic, tāpat atgādināju, ka ar otru aci ir jāskatās bērns, kurš paralēli jau sāka apgūt staigāšanas mākslu. Un vēl no sevis bija jāizspiež kāds smaids.

Kļuva skaidrs, ka bez medikamentiem šo krīzi nepārvarēšu. Ne šoreiz.

To apstiprināja arī mana terapeite, kura ne tuvu nav zāļu fane, bet esot jāizvēlas mazākais no ļaunumiemapmēram tādi bija viņas vārdi. Jutos kā zaudētāja. Lūzere. Mans izsapņotais veiksmes stāsts par to, kā es pievārēju trauksmi, neeksistēja. Tā pievarēja mani. Turklāt man bija jāpārtrauc barot bērnu ar krūti. Kas es esmu par mammu!

Līdz pēdējam bija cerība, ka varbūt kaut kā maģiski viss nokārtosies. Biju gatava uz visu. Tik ļoti negribēju atgriezties pie zālēm un beigt barot bērnu. Sāku skriet, iet kontrastdušā, dzert vīgriežu tēju, rakstīt dienasgrāmatu… Būtu gājusi arī pie burvjiem un šamaņiem, ja vien tam ticētu. Taču šis vilciens bija aizgājis un nākamā vilciena nosaukums bija tikai viens – zāles. Sveicinātas! Sen neesam tikušās. Vairāk nekā divus gadus…

Manā amerikāņu kalniņu cienīgajā dzīvē ir sācies jauns posms, bet tagad vismaz zinu virzienu, kurā jādodas, – jāatgriežas pie divām terapijas sesijām nedēļā un pēc laika jāmēģina pārtraukt lietot zāles. Iespējams, jāmeklē vēl kāda palīdzība – dajebkas, kas palīdz justies labāk un sagādā prieku.

Medaļai ir arī gaišā puse – pie ģimenes ārsta neesmu bijusi jau vairāk nekā divus gadus, esmu likusi mierā slimnīcu uzņemšanas un neaizņemu rindas uz citiem izmeklējumiem. Ik pa laikam piezvanu psihiatram un cītīgi eju uz terapiju, kas man noteikti jāapmeklē vēl ilgus gadus.

*Un viņa dzīvoja ilgi un laimīgi… (angļu val.)

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

Klubs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Santa+