Rīga +13°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
5
-
2
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Latviešu tautas ticējums vēsta, ka apraktu naudu nemaz nedrīkstot meklēt. Redz, vecos laikos, naudu aprokot zemē, racēji novēlējuši, lai cilvēkam, kas to izņem, velns valodu aizņem vai arī lai tam galva apkārt apgriežas. Tomēr, lai cik dzirdēts, ka ne jau bagātība padara laimīgu, vilinājums atrast apslēpto mantu tomēr paliek.
Jauni laiki – jaunas iespējas
Savulaik dzimtas leģendām apvīto apslēpto bagātību meklētājiem vajadzēja iztikt vien ar intuīciju un neatlaidību. Ir dzirdēti nostāsti par jauniešiem spēku briedumā, kas vieglas naudas kārē savulaik metra dziļumā uzrakuši milzīgas platības, bet tā arī neko nav izdevies atrast. Mūsdienās apslēptās mantas meklēšana zināmā mērā ir atvieglota: tā vietā, lai bezjēdzīgi raktu kaut kur, var izmantot metāla detektorus, kas precīzi parāda, tieši kurā vietā zemē varētu būt kaut kas cerīgs atrodams.
Metāla detektors ir īpaša ierīce, kas ar radioviļņu palīdzību nosaka metāla priekšmetu atrašanās vietu un ziņo par to meklētājam. Metāla detektoru piedāvājums mūsdienās ir ļoti plašs, to pirkšanai un izmantošanai nav vajadzīgas ne kādas speciālas apmācības, ne atļaujas. Arī cenu amplitūda ir milzīga – metāla detektori maksā no 50 eiro līdz pat 30 tūkstošiem eiro.
Cilvēkam, kuri grib savā īpašumā meklēt senču apslēptos dārgumus, derēs metāla detektors, kas maksā 250–600 eiro, bet, lai nav jātērē tik liela nauda, pastāv arī iespēja detektoru nomāt, tas maksā vidēji 20–40 eiro dienā.
Detektori, kas lētāki par 250 eiro, drīzāk uzskatāmi par rotaļlietām – ar tiem varēs atrast pudeļu korķus jūrmalas smiltīs, un tas arī gandrīz viss.
Savukārt detektori, kas maksā tūkstoš eiro un vairāk, drīzāk piemēroti profesionāļiem – tiem, kam jau ir bijis kāds lētāks detektors, kas labi iemācījušies ar to apieties un nu tīko pēc labākas ierīces. Starp citu, tehnoloģiju attīstība dara savu – nu jau esot bezpilota lidaparāti jeb droni, kas zemē apslēpto mantu lidojumā no augšas spēj atrast vietās, kur cilvēks kājām piekļūt nevar.
Ir detektori, kas par zemē pamanīto metāla priekšmetu ziņo ar skaņas signālu, bet ir arī tādi, kas atrasto priekšmetu ļauj aplūkot ekrānā. Protams, nevar gaidīt, ka ierīce zem zemes esošo priekšmetu parādīs kā uz delnas, tomēr zināma nojausma par tā lielumu un formu būs.
Izvēloties detektoru, svarīgi noskaidrot, kāda ir tā veiktspēja – kādā dziļumā ( piemēram, 60 centimetru, metra vai trīs metru) detektors spēs identificēt metāla priekšmetu, kā arī kāda ir tā spēja atšķirt zemē paslēpušos metālu veidus. Dažādiem metāliem ir dažādi blīvumi, līdz ar to radioviļņus tie atstaro dažādi, un no detektora kvalitātes atkarīgs, cik precīzi tas šos dažādos viļņus spēj uztvert un atšķirt. Piemēram, ir detektori, kas uzrādīs gan varu, gan sudrabu, bet ir arī tādi, kas varu neuzrādīs, līdz ar to meklēšana būs jēgpilnāka.
Ir detektori, kurus var noregulēt tā, ka tas meklē dažādus metālus, bet nemeklē, piemēram, dzelzi un to saturošus sakausējumus, citādi ierīce reaģēs, ziņojot par katru alus bundžu.
Tomēr nevar no detektora prasīt pārāk daudz – ja zemē cieši līdzās atradīsies aprūsējusi nagla un zelta monēta, detektors, visticamāk, to uzrādīs kā viena veida metālu. Turklāt jārēķinās arī ar kļūdām – var gadīties, ka stipri aprūsējušu metāla korķi detektors sajauks ar zelta gabaliņu. Tomēr jāatceras, ka jebkurā gadījumā detektors ir tikai ierīce – tā domāt neprot. Ir taču pieredzēts, ka no viena un tā paša meža kvartāla viens sēņotājs iznāk ar pilnu grozu baravikām, bet otram ir vien pāris apvītušas bērzlapes. Līdzīgi ir arī ar apslēptās mantas meklēšanu: arī darbā ar metāla detektoru vajadzīga intuīcija, pieredze un zināšanas.
5 jautājumi un atbildes par apslēptās mantas meklēšanu:
- Ja nojaušu, ka manā zemē ir apslēptā manta, vai drīkstu tā vienkārši ņemt rokās metāla detektoru un sākt mantu meklēt?
Ja īpašumam nav piešķirts īpašs statuss (piemēram, kultūras piemineklis vai tā aizsardzības zona), īpašnieks tajā drīkst izmantot metāla detektoru.
Savukārt kultūras (arheoloģisko) pieminekļu teritorijā bez Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes (bijusī Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija) atļaujas aizliegta jebkāda senlietu meklēšana, tostarp arī ar metāla detektoru. To bez pārvaldes akcepta nedrīkst darīt arī pats zemes īpašnieks, ja uz viņa zemes atrodas kultūras piemineklis. - Ko darīt, ja līdz ar zemes robežu maiņu noticis tā, ka manu senču noslēptās bagātības tagad atrodas kaimiņa teritorijā?
Ja zeme pašam meklētājam nepieder, lai tajā rosītos ar metāla detektoru, vajadzīga zemes īpašnieka, lietotāja, valdītāja vai apsaimniekotāja atļauja. Civillikumā teikts: «Aizliegts meklēt apslēptu mantu uz svešas zemes. Kas rīkojas pretēji šim noteikumam, nedabū neko no viņa atrastās apslēptās mantas, un visa šī manta piekrīt tam, kam pieder zeme.»
Vēl Civillikums paredz: «Kas uz svešas zemes nejauši atradis apslēptu mantu, iegūst pusi no tās, bet otra puse piekrīt zemes īpašniekam.» - Ja gadījumā apslēpto mantu savā zemē tiešām atradīšu – vai drīkstēšu to droši paturēt sev?
Civillikumā teikts, ka apslēpta manta, kas atrasta uz savas vai uz bezīpašnieka zemes, kļūst par atradēja īpašumu. Tomēr jāievēro, ka likums Par kultūras pieminekļu aizsardzību nosaka, ka visas senlietas (piemēram, rotaslietas, ieroči, darbarīki, iedzīves priekšmeti, keramikas izstrādājumi, monētas veselā vai fragmentārā veidā), līdz 17. gadsimtam ieskaitot, ir valsts īpašums.
Šīs senlietas aizliegts atsavināt, iegūt, glabāt, pārvietot un pārsūtīt. To atradējam piecu dienu laikā jāpaziņo par atradumu Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldei. - Kur man likt atrasto mantu, kuru nedrīkst sev paturēt?
Senlieta jānodod kādam no valsts akreditētajiem publiskajiem muzejiem, lai tā būtu reģistrēta vienotā valsts reģistrā. Neviens likums nenosaka, tieši kādam muzejam – valsts, pašvaldības vai privātajam – jānodod senlieta. Galvenais: tam jābūt valsts atzītam muzejam. Vislabāk būtu atrasto lietu atvēlēt konkrētā novada muzejam vai Nacionālajam vēstures muzejam Rīgā, bet to var izvēlēties pats atradējs. - Vai paredzēts sods par to, ja savā īpašumā atrastās senlietas paturēšu sev?
Līdz šim gadam Krimināllikums paredzēja sodu par valsts aizsardzībā esoša kultūras pieminekļa iznīcināšanu, bojāšanu vai apgānīšanu, bet tagad kriminālatbildība paredzēta arī par nelikumīgām darbībām ar valstij piederošām senlietām. Par valstij piederošu senlietu nelikumīgu iegūšanu, glabāšanu, pārvietošanu, pirkšanu, pārdošanu vai izvešanu no valsts draud sods ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai īslaicīga brīvības atņemšana, vai piespiedu darbs, vai naudas sods.
4 patiesi stāsti par apslēptu mantu
- Iespējams, zeltlietu pods tur joprojām ir
«Mans vectēvs, Vidzemes saimnieks, sauksim viņu par Kārli, uzzinot, ka gaidāma turīgāko ļaužu izsūtīšana, visas savas zeltlietas salika burkās un apraka tās dažādās savu lielo zemes īpašumu vietās: vienu dažus metrus uz rietumiem no liepas, otru laukmalā pie akmens un trešo – zem klēts.
Kārlis domājis: gan jau agri vai vēlu atgriezīšos un tad arī mantu izrakšu.
Kad saimnieks pēc izsūtījumā pavadītajiem gadiem pārbrauca Latvijā, kādreizējā ainava bija pilnībā mainījusies.
Klēts nojaukta, visi akmeņi – gan lielāki, gan mazāki – sastumti vienā milzīgā kaudzē, un noteikt vietu, kur savulaik tika aprakts zelts, bija neiespējami. Atpazīstama bija tikai viena apslēptās mantas vieta – netālu no liepas, kur jaunais mājas saimnieks bija uzbūvējis mazmājiņu.
Kārlis esot izdarījis dikti viltīgi: piedzirdījis jauno mājas saimnieku, sagaidījis, kamēr viņš iemieg un, labi zinādams mantas atrašanās vietu, zeltlietu burku izracis. Taču pārējās divas burkas atrast tā arī nav izdevies. Vietējie ļaudis gan pirms kāda laika bija runājuši par traktoristu, kurš, ardams nu jau kolhozam piederošo lauku, esot atradis zeltlietas. Drīz vien viņš ar visu ģimeni pārcēlies uz citu Latvijas malu. Bet trešā zeltlietu burka, iespējams, joprojām atrodas zemē. Vectēva zemi savulaik pārdevām un pat nezinām, vai tās jaunais īpašnieks ir dzirdējis šo leģendu. Uz vectēva paslēptajām zeltlietām ir tīrums – kuru gadu tur aug rudzi, kuru rapsis, kuru lauks paliek atmatā. Bet – kas zina, varbūt arī dārglietas jau sen ir izraktas.»
- Mūsu zeltiņu neviens neatradīs
«Kurzemē reiz dzīvojušas divas māsas Alvīne un Albīna, kuras bija mantojušas milzīgus mežus. Tos māsas pārdeva, bet bargo naudu izmainīja zeltā. Māsas nebija precējušās, bērnu viņām nebija, abas dzīvoja ārkārtīgi pieticīgi un bija līdz kaulam skopas – pat kaķi neturēja, lai tam nevajadzētu pienu dot.
Visi tuvinieki gaidīja, ko māsas darīs ar savu zeltu – kad tad reiz sāks tērēt. Bet viņas ne un ne, dzīvoja no rokas mutē. Kad Albīna aizgāja tai saulē, sašvakojās arī Alvīne, palika guloša un kopjama.
Kāda radu sieva nāca viņu kopt, taču Alvīne pat nevīžoja samaksāt, bet reiz bija izteikusies: «Nu, mūsu zeltiņu gan neviens nekad neatradīs.»
Kad tai saulē bija jau abas māsas, tuvinieki mēģināja zeltu atrast, bet, lai kā centās, tas neizdevās. Esot mēģinājuši izdomāt, kur māsas būtu varējušas savu bagātību aprakt – tai taču vajadzētu būt kādai zīmīgai vietai! Tomēr – nekā. Radi lēsuši, ka Alvīne, visticamāk, ielikusi zeltu Albīnai zārkā. Tur tas arī guļ un, visticamāk, gulēs vēl ilgi.»
- Ar metāla detektoru meklēju neīstajā vietā
«Tēvs savulaik bija stāstījis, ka vectēvs pirms kara kaut kur pie mājām apracis zelta gredzenus un ķēdītes. Šādus nostāstus, gribēdami tikt pie naudas, stāsta un tiem tic daudzi, bet es biju skeptisks – ne nu bija, ne nu kā. Tomēr tad, kad parādījās pirmie metāla detektori, aizņēmos to no drauga, izstaigāju visu dārzu, atradu naglas un sazin ko, bet no zelta ne vēsts.
Bet tad mājai vajadzēja atjaunot pamatus, sākām rakt un – atradām vectēva noslēptās zeltlietas pie paša mājas stūra. Gudri viņš bija izdarījis: nevis raka sazin kur dārzā, bet drošā, pēc gadiem viegli atrodamā vietā. Droši vien vectēvs pats bija plānojis pēc kara savu slēpni atklāt, bet kara rats viņu aizrāva sev līdzi.»
- Napoleona zeltu neatradām
«Nīcas pusē savulaik runāja: tad, kad Napoleona karaspēks atkāpās no Kurzemes, viņa zirgi bijuši tik pārguruši, ka nav spējuši tālāk vest savus laupījumus. Tā nu Krievijā salaupītā zelta mucas aprakuši kāda ozola tuvumā. Plānojuši tur atgriezties un pēcāk mucas paņemt. Kad abi ar brāli bijām mazi, izdomājām, ka mucas varētu būt pie ozola, kas auga mūsu māju tuvumā.
Nolēmām slepeni rakt, un tikai vēlāk tētis pastāstīja, ka arī viņš savulaik ir cerējis Napoleona zeltu atrast tieši tur. Bet nekas mums neizdevās. Tomēr ik pa laikam mūsu māju tuvumā kāds mēģinājis zeltu meklēt pie tā vai cita ozola.»
Glabāt zeltu – tas ir droši!
Naudas izmainīšana zeltā un tā glabāšana ir klasisks veids, kā pasargāt naudu no satricinājumiem pasaules ekonomikā, inflācijas un naudas pirktspējas samazināšanās. Īstermiņā zelta cena svārstās, bet ilgtermiņā tai tomēr ir tendence pieaugt.
