Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Jādomā ne tikai par diētu
Stāsta, Zane Spirģe, mamma Kristenai (7 gadi) un Kristoferam (5 gadi); meitai ir alerģija uz dažādiem kviešu produktiem, jutīga āda, atrodoties sausā gaisā vai pavasarī, kad tuvumā putekšņi; dēlam – alerģija no putekļiem un pelējuma.
«Abi bērni jau kopš dzimšanas ir ļoti alerģiski. Ar jutīgu un niezošu ādu cīnāmies joprojām, īpaši ziemas periodā, kad telpās ir sausāks gaiss un ādai nepieciešama īpaša mitrināšana. Meitiņai zīdaiņa vecumā alerģija izpaudās kā sausi, sarkani pleķi uz sejas. Vēlāk, kad viņa jau sāka ēst tādu pašu pārtiku kā mēs, pieaugušie, alerģija izpaudās kā sausi sarkani pleķi locītavās. Apmeklējām dažādus speciālistus, alergologus un dermatologus, veicām dažādus testus, asins analīzes. Kristenai diagnosticēja alerģiju pret kviešu produktiem. Rekomendēja stingru diētu – pirkām speciālo maizi un makaronus bez glutēna. Uz bērnudārzu meitai devu līdzi rīsu galetes vai bezglutēna maizi, kas meitiņai īpaši negaršoja. Bija jāizvairās no cepumiem un saldumiem, kas viņai ļoti garšoja. Kādu laiku alerģija mazinājās un ādas stāvoklis uzlabojās, līdz sapratām, ka arī apkārtējā vide ļoti ietekmē viņas ādas stāvokli. Tiklīdz bērnudārzā sākās apkures sezona, meitai uz sejas bija sarkani pleķi, āda niezēja. Gaiss bija sauss, un telpas netika tik bieži vēdinātas, kā gribētos. Joprojām sezonāli ir jācīnās ar niezošu ādu, lai gan meitai jau ir septiņi gadi.
Aukstajā sezonā āda ir jāmitrina ar dažādiem krēmiem, eļļām, un tie laiku pa laikam jāmaina, citādi āda pierod un līdzeklis nesniedz vēlamo efektu.
Dēliņam jau kopš dzimšanas bija alerģija, taču bija grūti noteikt, no kā. Likās, ka alerģija ir gandrīz no visa, ko ēdu, tādēļ pārtraucu barošanu ar krūti aptuveni četru mēnešu vecumā. Kristoferam regulāri bija izsitumi uz ādas – sīkas pumpiņas pa visu ķermeni. Sākot piebarošanu, pediatrs ieteica izslēgt no ēdienkartes visus krāsainos dārzeņus – burkānus, ķirbjus, bietes u. c. Dēliņš uzauga, ēdot tikai kabačus un puķkāpostus, jo kartupeļi viņam negaršoja. Dēlam konstatēja alerģiju pret putekļiem un pelējumu. Mājās mums ir gaisa mitrinātājs, jo, tāpat kā māsai, arī dēlam ziemas sezonā pastiprinās ādas nieze. Pagājušajā gadā Ziemassvētku laikā dēls tā bija sakasījis ādu, ka sākās iekaisums. Āda nāca nost lieliem laukumiem, vietām bija jēla un sāpīga. Kristoferam bija jālieto antibiotikas un dažādas smēres. Tas bija ļoti mokošs laiks gan bērnam, gan man kā mammai. Ļoti pārdzīvoju, ka dēliņam šādi ir jāmokās, ka viņam sāp. Sapratu, ka man ir jābūt vēl piesardzīgākai un uzmanīgākai, pēc iespējas jānovērš visi apstākļi, lai tas neatkārtotos. Šobrīd jārēķinās ar to, ka, ejot ar bērniem ciemos, viņi saēdīsies dažādus gardumus, kas, iespējams, izraisīs ādas niezēšanu. Ziemas sezonā vēl vairāk jārūpējas par vidi apkārt, lai pēc iespējas samazinātu visus alerģijas riskus, un tas patiesībā nemaz nav tik viegli.»
Imūnterapija pret vides alergēniem
Stāsta Vaira Avota, mamma Elzai (4 gadi) un Mikum (1 gads); meitai ir alerģija pret ziedputekšņiem, pelējumu, kaķiem, putekļu ērcītēm, piena produktiem, kviešiem, glutēnu, kukurūzu, riekstiem; dēlam – alerģija pret piena produktiem, olām, riekstiem, soju, garnelēm.
«Jau septiņus gadus dzīvojam Meksikā. Meita pēc divu gadu vecuma sāka arvien biežāk slimot. Tā bija it kā parasta saaukstēšanās, kas vienmēr beidzās ar nopietnu vidusauss iekaisumu vai angīnu. Mājas aptieciņa izpletās milzu ātrumos, inhalatori kļuva par ikdienas sastāvdaļu, vizītes pie ārstiem šķita nebeidzamas.
Apārstējot vienu kaiti, parādījās nākamā, bet iesnas meitai tā arī nekad nebeidzās. Pediatri to uzskatīja par normu un norakstīja uz emocijām, jo meita tikko bija uzsākusi bērnudārza gaitas.
Kad Elza slimoja, viņai naktīs bija klepus lēkmes, kuras pielīdzinājām astmas lēkmēm. Visi, īpaši pati meita, bija noguruši. Tika lietots daudz medikamentu, un meitas veselība tobrīd nedaudz uzlabojās. Līdz pienāca rudens un viss sākās no jauna – klepus lēkmes īpaši izteiktas bija naktīs un fiziskas slodzes laikā. Līdzīgi simptomi parādījās arī dēliņam, kam tobrīd bija tikai pieci mēneši.
Mums izdevās atrast labu speciālisti, kura ir imunoloģe, alergoloģe un pediatre. Ārste informēja, ka alerģiju gadījumā, īpaši, ja alergēni ir vairāki, it kā vienkāršas hroniskas iesnas izraisa dažādus smagus iekaisumus un sekas, kas, atstājot visu pašplūsmā, var būt bīstamas. Ārste veica ādas analīzes, pārbaudot 50 biežāk sastopamos alergēnus, apmēram 50% bija pozitīvi.
Sākumā mums bija šoks. Kā dzīvot bez tik daudziem ierastiem produktiem, kā izvairīties no vides alergēniem, kā sadzīvot ar alerģijām dārziņā, sabiedriskos pasākumos?
Vides alergēniem ārste piedāvāja imūnterapiju. Tās princips ir līdzīgs vakcīnai – vai nu injekciju, vai pilienu veidā organisms pamazām vairāku gadu laikā tiek pieradināts pie alergēna. Bērna vecuma dēļ izvēlējāmies pilienus, kas nozīmē, ka ik dienu jādzer noteikta deva alergēna. To darot, ir liela iespēja divu gadu laikā izārstēties pavisam, kā arī apstādināt jaunu alerģiju rašanos. Terapija ir maksas, taču daļu sedz privātā apdrošināšana. Pirmie uzlabojumi jāgaida vismaz 3–4 mēnešus, un pēc 6–7 mēnešiem vajadzētu būt ievērojamiem uzlabojumiem. Pārtikas alerģijām (rieksti, glutēns, piens, kakao un kukurūza) arī šobrīd notiek līdzīgas imūnterapijas izveide, tomēr tā nav pilnībā ne apstiprināta, ne droša. Tātad vienīgais risinājums ir diēta.
Ārste ieteica diētu uzsākt pamazām, lai pašiem ir emocionāli vieglāk, bet visu paveikt izrādījās daudz vienkāršāk, nekā likās. Nedrīkstēja ēst neko no noteiktajiem produktiem, liekot organismam aizmirst par konkrētiem alergēniem. Bet pēc laika – pa vienam produktam varēja mēģināt iekļaut ēdienkartē. Bija pirmssvētku laiks un meitas trešā dzimšanas diena, kad viņa pēdējo reizi ēda parastu kūku un saldumus. Vispirms iztīrīju visus pārtikas krājumus un virtuves skapīšus mājās, atdāvināju liekos produktus un sāku meklēt jaunas ēdienu receptes. Atklāju daudzus jaunus veikalus (īpaši vegānu, eko un specializētos) un sapratu, ka diēta ir iespēja ēst labāk un veselīgāk.
Iespēju robežās alergēnus izslēdza visa ģimene. Atklāju, ka ir vieglāk un interesantāk ieviest jaunus ēdienus, nevis visam meklēt aizvietotājus.
Arī bērnudārzā visi bija ļoti pretimnākoši. Meita pārsteidzošā kārtā bija gatava sadarboties, sākumā ļoti labi nostrādāja frāze – daktere neļauj! Centāmies ārpus mājas neēst to, ko meita nevar, vai uz pasākumiem ierasties ar identiskiem aizstājējiem tur pasniegtajiem ēdieniem. Uzlabojumi bija strauji. Elzai bija labāka apetīte, viņa sāka labāk gulēt, visiem uzlabojās garastāvoklis. Nākamo septiņu mēnešu laikā slimošanas samazinājās uz pusi, un šobrīd pēc vairāk nekā gada meitai iesnas ir pilnībā pazudušas. Vēl atlicis izmēģināt tikai piena produktus, kam ieviešanas shēma ir nedaudz sarežģītāka (apmēram 30 dienas ik dienu nelielās devās jādod piena produkti), pārējos produktus savā ēdienkartē varējām ieviest bez sarežģījumiem. Nepilna gada vecumā arī jaunākajam bērnam tika veiktas alerģijas analīzes. Dēliņam simptomi sākās daudz ātrāk, un arī viņam esam uzsākuši gan imūnterapiju, gan diētu citā alergēnu kombinācijā.
Sociālajā platformā Facebook esmu izveidojusi grupu Pārtikas alerģijas, kur aicinu vecākus dalīties pieredzē par speciālistiem un kopā meklēt padomus. Piekrītu mūsu alergoloģei, kura teica – nevajag izturēties pret alerģiskajiem bērniem kā nabadziņiem vai kā citādi žēlot, bet gan priecāties, ka vecāki ir atraduši alerģijas cēloni, ir noteikta diagnoze un problēma tiek risināta.»
Darām visu, lai dēls ikdienā justos labi
Stāsta Linda Freimane, mamma Martai (8 mēneši) un Gustam Kristiānam (6 gadi); dēlam ir govs piena alerģija un glutēna nepanesamība.
«Viss sākās, kad dēliņš bija trīs mēnešus vecs. Viņš atgrūda pienu, uz ādas parādījās sarkani, sausi pleķīši, ūdeņainas pumpiņas. Nepalīdzēja neviena no aptiekās nopērkamajām ziedēm. Pēc vairākkārtējiem ārsta apmeklējumiem tika noteikta diagnoze – atopiskais dermatīts un govs piena alerģija. Parastais piena maisījums tika aizstāts ar kazas piena maisījumu, un tajā brīdī šķita, ka simptomi pazūd, bērnam kļūst labāk. Tomēr, kad sākām mazo piebarot, atkal sākās ēdiena atgrūšana, parādījās sausi pleķīši uz ādas.
Devāmies pie alergologa, kurš, redzot, ka Gusts ir bērniņš ar īpašām vajadzībām, teica, ka man šie alerģiskie simptomi vienkārši ir jāpieņem un bērnam ar tiem jāsadzīvo. Šis bija ļoti smags posms manā dzīvē, jo par bērnu bija jārūpējas vienai.
Devāmies arī pie dietologa, kurš ieteica lietot dažādas smēres. Rezultātā istaba izskatījās pēc aptiekas, man sāka zust spēki, un bērnam labāk nekļuva. Ap divu gadu vecumu dēlam tika noteikta diagnoze bronhiālā astma. Diagnozi noteica, neveicot nepieciešamās pārbaudes, turklāt bērns neklepoja, viņam nebija arī elpas trūkuma lēkmju. Devu dēlam izrakstītās zāles, taču mana sirds bija nemierīga, neticēju, ka visi simptomi bijuši tikai astmas dēļ. Bijām laba speciālista meklējumos. Kad beidzot tādu atradām, no alergologa saņēmām meklētās atbildes. Bērnam nebija bronhiālās astmas, bet tika noteikta diagnoze – govs piena alerģija un glutēna nepanesamība (vēl konstatēja problēmas ar aknām, tajās bija par daudz skābes, un herpesvīrusa infekciju). Dēlam tika izrakstītas zāles ar dabīgām sastāvdaļām, rekomendēta arī diēta. Ikdienā ēst gatavoju atsevišķi – dēlam un pārējai ģimenei. Brokastīs mazajam vārīju prosas vai griķu putru ar mandeļu pienu un gī sviestu, pusdienās – zupu, biezzupu vai dārzeņus ar gaļu, bet launagā – augļus, kazas jogurtu vai kazas biezpienu. Gatavojot pankūkas, izmantoju mandeļu pienu, olu vietā – banānu, kviešu miltu vietā – griķu miltus. Tagad dēls uzturā nedrīkst lietot kartupeļus, kukurūzu, rīsus, bet pēc iespējas vairāk ēdienkartē jāiekļauj zivis. Pie šiem principiem turamies, un ir jūtami uzlabojumi, dēls beidzot arī pieņemas svarā. Gustam ir noteiktas vairākas smagas diagnozes, un man sāp sirds, ka nevaru palutināt dēlu pat ar vienkāršiem, gardiem ēdieniem. Tomēr mēs darām visu, lai dēls ikdienā justos labi, un no sirds ceram, ka ar laiku viss mainīsies uz labo pusi.»
Raksts publicēts žurnālā MANS MAZAIS 2019. gada janvārī.
Populārākie raksti
