Rīga +6°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirmkārt, šoreiz, desojot pakaļ nenogurdināmam, šķiet, mūžīgajam dzinējam ne puikam, neesmu lāgā pieņēmusies svarā – esmu pāri pusei un knapi klāt pienākuši 5kg, kas, salīdzinājumā ar iepriekšējo grūtniecību, ir vairāk nekā divreiz mazāk. Diemžēl arī mazajam cilvēkam vēderā klāt nav nākuši tik daudz grami, cik ārsts vēlētos, un man ir nozīmēts atkārtots USG, lai pačekotu augšanas dinamiku.
No otras puses, es piedzimu ar svaru 3,1kg un mans puika – 3,5kg, kas modernajam mazulim ir salīdzinoši maz, tā kā es diži neuztraucos. Vienīgi ēst cenšos prātīgāk un vairāk.
Otrkārt, slimošana – ar Austri es, cik vien atceros, neslimoju ne reizi. Tiešām vesels kā rutks. Šoreiz esmu paguvusi darbā jau paņemt otro slimības lapu – jo vai nu saslimst mans puika (un aplipina pēc tam mani), vai nu kaut ko no skolas atnes mans vīrs. Būtībā visu pavasari esmu pavadījusi šņurkājoties un šķaudot, jo vienkārši nav iespējas slimību izgulēt – ir jādodas ārā ar mazpuiku, ir jāmācās, ir jāstrādā (lai gan, protams, apgriezienus esmu samazinājusi).
Treškārt – jā, jau pieminētā strādāšana. Tā kā pašvaldības bērnudārzs mums nespīd vēl vismaz pāris gadus (esam rindā vēl joprojām 600. un 800. pēc kārtas), auklei naudas nav un tīri cilvēcīgi man negribējās savu pirmdzimto sūtīt mācīties jau no gada vecuma, es nevaru strādāt pilnu slodzi. Tas savukārt atstāj iespaidu uz ģimenes budžetu. Vīrs nu ir nomainījis darbu (jā, Latvijā ir par vienu talantīgu vīriešdzimuma matemātikas skolotāju mazāk),un arī es esmu paņēmusi pāris projektus, kas vismaz mazliet slāpē triecienu. Taču summā ar lekcijām, tas tomēr ir spiediens uz smadzenēm, un atpūsties laika ir maz.
No otras puses, jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt – un šobrīd ar rokām klēpī (vai uz vēdera) visu laiku sēdēt arī negribu.
Un ko es vēlos pateikt ar šo savu skaudro čīkstu-pīkstu monologu? Vien to, ka atlaides jūsu izvēlei netiek piemērotas. Es neatbalstu gaušanos par pabalstiem vai rindām, vai citām grūtībām. Tie ir mani bērni, un, par spīti tam, ka valsts gudrās galvas apgalvo, ka ģimene ir prioritāte un ka cilvēkiem ar bērniem nevajadzētu atrasties tuvāk pie nabadzības sliekšņa, bet tieši otrādi – tāda ir realitāte. Ģimeni mēs pabarosim un badā nenomirsim, bet, jā, jāsāk apjaust, ka slodze nemazināsies, atlaides nebūs un arī dižo palīdzību no malas gaidīt nevar.
