Sandra Kalniete: Grūtākais ir katru reizi pieņemt tās cilvēku līdzjūtības…

«Nedomāju, ka man bija ideāla bērnība. Manu vecāku audzināšanas metode bija diezgan liels striktums, dažās lietās pat askētiskums, jo mēs nebijām turīga ģimene, pat pēc padomju standartiem ne. Atgriežoties no Sibīrijas, viss bija jāsāk no nulles, no vecākiem tas prasīja lielu pašaizliedzību. Vēlāk – jo vecāka kļuvu, jo vairāk sapratu vecāku nozīmi savā dzīves ceļā: gan izdarītajās izvēlēs, gan spējā neiekrist lielos kārdinājumos. Tas nāk no manas ģimenes skrupulozā godīguma. 

Man visi ir zem zemes. Palicis tikai mazdēls Armands.

Pašlaik strādāju pie psiholoģiski ļoti grūtas lietas – pēc vecāku nāves atradu mammas vēstules, ko viņa rakstījusi savai mammai no 1949. gada beigām līdz 1951. gadam laikā, kad viņa atradās Latvijā un vēl nebija izsūtīta otro reizi. Sainītī, kuru atradu, bija arī mammas dienasgrāmatas, ko viņa sākusi rakstīt kā četrpadsmit gadus veca meitene. Burtnīcā, kur jau ir pieminēta izsūtīšana, pēdējais ieraksts Latvijā ir 7. jūnijā – viņa apraksta savu pirmo mīlestību, to, kā pirmdien viņai būs randiņš. Bet svētdien ir 14. jūnijs, un viņa tiek aizvesta uz Sibīriju.