Rīga +17°C 
Kārlis Padegs piedzima 1911. gada 8. oktobrī. Padegu ģimene bija starp tiem rīdziniekiem, kas Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās un ziemā nonāca Tērbatā. Dzīves apstākļi bija grūti, un 1917. gada sākumā, neatlabis pēc apendicīta operācijas, mūžībā aizgāja Kārļa tēvs. Māte un vecāmāte kļuva par vienīgajām apgādniecēm un centās nenolaist rokas, bet
jūtīgo zēnu pieredzētais un piedzīvotais darīja skumju un nomāktu.
Savas izjūtas viņš uzticēja tikai papīram – zīmējot.
1918. gadā ģimene atgriezās Rīgā. Kārļa māte apprecējās, un zēns tika pie gādīga, bet stingra un pedantiska patēva. Viņa uzvārds bija Kundziņš, un daba atbilda uzvārdam. Starp Kārli un patēvu rīvēšanās notika klusējot, abi jutās kā divas tālas planētas.
Students jau 16 gadu vecumā
1921. gadā Kārlis iestājās Rīgas pilsētas 1. pamatskolā, kuras pārzinis bija pedagogs un rakstnieks Valdis Zālītis. Kara dēļ mācības par trim gadiem bija iekavētas, tomēr zīmēšanas skolotājs Ernests Veilands uzreiz ievēroja, ka Padegam padodas zīmēšana, un labprāt viņam mācīja arī kompozīciju, plastisko veidošanu, krāsu mācību, glezniecības tehnikas un mākslas vēsturi. Kārlim tas šķita tik aizraujoši, ka, beidzot skolu, 16 gadus vecais
puisis izlēma, ka vidusskolai viņš ir par vecu,
un ieguva tiesības apmeklēt Mākslas akadēmijas pirmā kursa nodarbības. Padegs bija visjaunākais students. Mācībspēki atzina – ļoti talantīgs!
«Un jūs to sprukstiņu ņēmāt savā darbnīcā?»
Kārlis mācījās dabasskatu glezniecības meistardarbnīcā, ko vadīja Vilhelms Purvītis. Grafikas meistardarbnīcas vadītājs Rihards Zariņš kolēģim reiz sarkastiski jautāja: «Un jūs to sprukstiņu ņēmāt savā darbnīcā?» Purvītis mierīgi atbildēja: «Jā, jo tam studentam talants ir visās kabatās.»
1930. gadā Kārlis noformēja Lūcijas Kreicbergas fotosalonu, kas atradās Marijas ielā 26, iesaistījās grāmatu grafikas un reklāmas jomā, humora un satīras nedēļas izdevumā «Svari» laikposmā no 1930. līdz 1931. gadam tika publicēti vairāk nekā 170 viņa zīmējumi, arī žurnāla «Ziņas» vākus greznoja jaunā mākslinieka zīmētais Kaupēns un citi izsmalcināti tušas zīmējumi, bet
«Atpūtā» varēja lasīt viņa dzeju, kas izcēlās ar izkoptu stilu un erotiskām detaļām.
1932. gadā notika jaunā mākslinieka pirmā personālizstāde. Pēc gada ar diplomdarbu «Osta» viņš pabeidza studiju māksliniecisko daļu, bet teorētisko priekšmetu apgūšanu traucēja aktīvā izstāžu darbība. Šajā laikā īsu brīdi Padegs bija mākslinieku apvienības «Radigars» biedrs un piedalījās tās rīkotajās izstādēs. Tajās galvenokārt tika izvietotas viņa gleznas un grafikas: akadēmiski rūpīgas klusās dabas, personiski skaudrais kara cikls «Sarkanie smiekli», neskaitāmi pašportreti, arī eksotiski tipāži, neredzētas vietas, kursabiedru šarži. Reiz gadījās skandāls – ar rektora Vilhelma Purvīša pavēli no Mākslas akadēmijas izstāžu zāles tika aiznestas Padega «nepieklājīgās gleznas» – sievietes nerātnās ainās un pozās. Nevarēja nepamanīt, ka vienai no viņām bija studentes un Kārļa draudzenes jeb, kā viņš teica, dvēseles radinieces Margaritas vaibsti, tāpēc abi tika izsaukti uz pedagoģiskās padomes sēdi. Draudzība izira, bet mākslinieks tikai bravūrīgi iesaucās: «Trauks baltāks, ko apmazgā, cilvēks labāks, ko aprunā!»
Par to, ka viņam arvien biežāk sāpēja acis un mocīja drudzis, Padegs nevienam nestāstīja. «Ja par to nerunā, tātad tā arī nav,» bija viņa pārliecība.
Ārējo tēlu slīpēja līdz pilnībai
Mājās vienmēr mazrunīgais jauneklis sabiedrībā kļuva arvien bravūrīgāks, viņu pat uzskatīja par ampelmani. Tā viņš izrādīja savu attieksmi pret sīkumaino audžutēvu un arī pret studiju gados iemantoto plaušu kaiti.
Sācis izkopt savu ārējo tēlu, jaunais mākslinieks to slīpēja līdz iedomātai pilnībai: tumšs mētelis ar polsterētiem pleciem, uzvalks vai strīpainas finansista bikses un baltas getras, koši sarkana šalle, melna spāniešu platmale, vienā rokā dzelteni cūkādas cimdi, otrā bambusa spieķis, zobos kvēlojoša cigarete un pogcaurumā puķe. Pirms iziešanas no mājas vēl skats spogulī, pūderis, pomāde. Kabatā līdzi – drēbju suka un vilnas lupatiņa, jo apaviem allaž jābūt spodriem.
Dendijs – jā, tas viņš bija!
Padegs defilēja pa Rīgas centru vai ar draugiem – gandrīz divdesmit gadus vecāko gleznotāju Valdi Kalnrozi un ne mazāk manierīgo fotogrāfu Heinrihu Baueru – ieklīda kādā kafejnīcā, vai vienatnē sēdēja Vērmanes vai Viestura dārzā un pozēja draugiem reportieriem. Šā tēla dēļ viņš dabūja iesauku Čarlis. Protams, Padegam tas patika, un arī savas gleznas un grafikas viņš parakstīja Charl Padeque.
«Pa jokam piedzimu, pa jokam gribu nomirt.»
1934. gadā Padegs tika iesaukts obligātajā karadienestā artilērijas pulkā Daugavgrīvā, bet drīz tika demobilizēts. Dilonis neatkāpās. Iedzeršana krogos kļuva biežāka un ilgāka, tāpēc mākslinieks par dažiem latiem vieglu roku izdāļāja savus darbus. Strādāt vairs negribējās, arī izrādīties ne. Stilīgo platmali nomainīja žokejnīca un saburzīts, svītrots krekls. Nu Padega dzīves moto bija: «Es pa jokam piedzimu, pa jokam dzīvoju un pa jokam gribu arī nomirt.» Tomēr 1939. gads vēl bija ražīgs – vairāk nekā 40 grafikas lapu, tostarp ilustrācijas Knuta Hamsuna darbiem.
Ar Elzu Steinbergu – nervozu, slimīgu, nebūt ne skaistuli, taču strādīgu un gādīgu – kopdzīve ilga vien pāris gadu un aprāvās pēkšņi: 1940. gada 19. aprīļa vakarā plosījās pavasara negaiss, un Padegs lūdza sievai atvērt logus, lai «istabā ieplūst spirgtums». Viņi, kā ierasts,
saskandināja un iemalkoja ugunsdziru.
Padega pēdējie vārdi bija lietišķi: «Es mirstu.»
Vērmanes dārza malā pretī Rīgas Latviešu biedrības namam, kur 1934. gadā notika mākslinieka izstāde «Brīvā dabā», atrodas tēlnieka Andra Vārpas veidotā Kārļa Padega skulptūra. Elegantais bronzas vīrs atspiedies pret žogu, un pie tā allaž ir noliktas romantiskas ziedu buķetītes…
Padega mīļākā dziesma, ko viņš bieži pasūtīja radio, bija Āfrikas amerikāņu kontralta Mariannas Andersones (1897–1993) izpildītais spiričuels Sometimes I Feel Like a Motherless Child («Dažreiz es jūtos kā bērns bez mātes»; 1870).
