Renārs Kaupers: Arī mūsu attiecībās ar Agnesi ir smagi brīži

1. 

Bērnībā es biju Brālītis bez Karlsona.
Kopumā man bija brīnišķīga bērnība, bet tas, ka nav brāļa, nav māsas, nav pat papagaiļa, izveido tevī modeli, ka pasauli redzi tikai no savas prizmas. Tev ne ar vienu nav jācīnās par mantām, visa vecāku uzmanība un mīlestība tiek tev vienam, bet… Vientulība ar laiku kā īlens lien no tava maisa laukā. Un otrs: tev gribas citiem patikt. Jo, ja esi vienīgais bērns, tev ir ļoti svarīgi kādam iepatikties, lai sadraudzētos. 

2. 

Kad nonākam komforta zonā, mēs kļūstam bailīgāki. 
Mēs sākam baidīties riskēt, arī muzikāli. Agrāk bija tā: kādam no mums prātā ienāk traka doma, tātad jārealizē! Tagad esam daudz piesardzīgāki. 

Ne vienmēr viss ir jāizrunā, arī klusums ir dziedējošs. Klusumā ir daudz laika, bet laiks tev palīdz sakārtot domas un nomierināties. 

Manī šobrīd sadzīvo divi: labi paēdis runčuks, kurš murrā piesaulītē, un velosipēdists, kurš zina – visas impērijas sabruka, jo sāka pārlieku labi dzīvot. Jāmin pedāļi! Paldies Dievam, ik pa laikam mēs izlaužamies no komforta zonas. Nāca Gustavo periods ar albumu Tur kaut kam ir jābūt, kurā bija jaunas vēsmas, esam ļāvušies jauniem producentiem, kuri noteica, kā un kādā virzienā strādāt. Producenti ir kuģa kapteiņi, bet mēs – jungas. 

3. 

Tas ir dīvaini – kautrīgie lien uz skatuves, bagātie zog… Dzīve ir pretrunu pilna.