«Raxtu Raxti» dūdinieks Edgars Kārklis: Man nepatīk noteikumi – es daru tā, kā es gribu

– Raxtu Raxti 18. novembrī koncertus rīko jau trīspadsmito gadu. Ko jums pašam nozīmē šie koncerti?
– Izbaudu katru koncertu, ko spēlējam. Šī ir tā viena īpašā diena, kad atnākam mēs, atnāk publika, un mēs kopā svinam un izbaudām mūsu latviskumu. Pēc koncerta, kad novācam mūzikas instrumentus, par godu Latvijai varam pacelt pa šampanieša glāzei un apēst kūku. 

Šo instrumentu spēlēt ir viegli – tāpat kā stabulīti ņem un pūt, taču pirms katra koncerta dūdas ir pa desmit reizēm jāpārskaņo.

– Kas ir jūsu paša latvietības pamats?
– Man tas nāk no vecmammas. Kad biju mazs, bieži slimoju un uz bērnudārzu man nesanāca īpaši daudz iet, tāpēc dzīvojos pie vecmammas laukos. Speciāli man nekas netika mācīts, viss dabīgi pie manis atnācis. Mūsu apkārtnē dzīvoja slavenas tautasdziesmu teicējas, un mana māsa Kristīne, maza būdama, brauca mammai līdzi pie viņām vākt tautasdziesmas. Es gan tad biju vēl pavisam mazs, bet tāpat tajā vidē dzīvoju. Mūsu pusē visi sev gatavoja tautastērpus, manā bērnībā tajos gāja arī baznīcā. Man arī ir pilns Līvānu tautastērps, nesen sev iegādājos arī arheoloģisko tērpu.