Rakstnieks Vladis Spāre: Manā vecumā pārāk ilgi sērot ir nāvējoši

«Divi salauzti cilvēki satikās un iemīlējās,» vēlāk sarunas laikā, paskatoties uz sievu, teiks Vladis. Ik pa brīdim kādu teikumu viņš pārtulko, lai saprastu arī Inesa. Viņa gan divreiz nedēļā mācās latviešu valodu un, pēc pašas vārdiem, sarunas kontekstu saprot. Klēpī viņai pāris stundu garumā guļ Reda, un pavisam netālu aiz sienas uzticīgi gaida Caceks, kas kādā brīdī mums uz īsu mirkli pievienojas. Pavisam nesen te mitinājies vēl viens mīlulis Džeks, bet nomiris ar onkoloģisku slimību. Pagātne un tagadne sarunas laikā nepārtraukti mijiedarbojas, taču Vladis uzsver, ka dzīvo šeit un tagad. 

– Ja ir lasīta kaut viena intervija ar jums, tad ir zināms, cik ļoti mīlējāt savu sievu Lienīti. Tāpēc, braucot pie jums, aizdomājos par to, kā cilvēka dzīvē ienāk jauna mīlestība… Kā tā atnāca jūsu dzīvē?
– Kā zibens spēriens. Neko iepriekš nevar paredzēt, iepazināmies pavisam nejauši. Lienīte pirms nāves man vairākkārt atkārtoja, ka negrib, lai es paliktu viens, – viņa paredzēja, ka man noteikti būs sieviete, kas mani pieskata. Es par Lienīti cīnījos piecus gadus; viņa slimoja ar motoru neironu slimību, kas nav ārstējama, bet es centos viņu izārstēt… Bet ko tur var izdarīt?! Redz, kur viņa ir! (Parāda uz fotogrāfiju grāmatplauktā.)

Kad Lienīte slimoja, atrados permanentā nervu sabrukumā.