«Patlaban esmu diezgan zemā punktā.» Atklāta saruna ar Zani Daudziņu

– Vai piedzīvojumu ekspedīcijā kalnos par sevi uzzinājāt ko jaunu?
– Laiks kalnos ir atsevišķs nogrieznis manā dzīvē, ko vispār neasociēju ar sevi. Līdzīgi mēdz būt uz skatuves, kad divas stundas ir it kā izgrieztas no dzīves, – tu esi bijusi kaut kur citur un cita, pavisam atšķirīga no ikdienišķā stāvokļa.  Vai tas kaut ko manī izmainīja?  Šķiet, ka ne. Bet nenožēloju ne sekundi, jo citādi nebūtu redzējusi majestātiskos skatus un zilzaļos kalnu ezerus, kādu nav nekur citur.

Naivi biju iedomājusies, ka tas varētu pagriezt dzīves ratu atpakaļ jaunības virzienā.

Esmu redzējusi ūdeņus, kalnus un ūdenskritumus citur pasaulē, bet Tadžikistāna bija pavisam atšķirīgs piedzīvojums. Jau tāpēc vien, ka esi sev pavisam neierastā kompānijā. Tā bija lieliska. Tādā pārbaudījumā viss ir kā uz delnas – tu nevari paslēpties, tu esi tāds, kāds esi, un tādu tevi arī iepazīst. Ikvienam pārējie jāpieņem tādi, kādi viņi ir, jāuztver kā tuvi dvēseles radinieki, kā savējie. Un tā arī notika – bez ceremonijām, īsi un ātri.  

– Bijāt pārliecināta par savu varēšanu?
– Man nebija ne mazākās drošības sajūtas par to, ka es vispār no tiem kalniem atgriezīšos. Jo kalni ir kalni, var paslīdēt kāja un tu vienkārši vari noripot bezdibenī. Taču risks attaisnojās, jo šis piedzīvojums uzdāvināja tādu pieredzi un vizuālo baudījumu, ko nevar piedzīvot, esot drošībā mājās ar savējiem. Lai to visu ieraudzītu, bija jāiet ārā no komforta zonas. Bet jā – es rēķinājos ar visvisādiem iespējamiem scenārijiem. Tas, protams, daudz ko liek pārdomāt – cik ir izdarīts, kas ir paveikts, kādas ir attiecības ar draugiem, tuvākajiem un svarīgajiem cilvēkiem un vai tur nav palikuši kādi ērkšķi.