Māra Upmane-Holšteine par sevi, savējiem un mīlestību: Jānis mani tur vaļējā plaukstā

– Tu bieži esi intervēta, atklājies savās dziesmās, bet pērn rudenī izdevi autobiogrāfisku grāmatu. Kāpēc tev to vajadzēja?
– Šad tad, satiekot pirmo reizi, man saka – o, tu dzīvē neesi tik iedomīga, kā izskaties! Tad es brīnos – iedomīga?! Esmu dzirdējusi arī citus pieņēmumus par sevi. Man šķita – pateikšu visu pati, bez vidutājiem.

Bet ar iedomīgumu sanāca interesanti. Kad biju uzrakstījusi pirmās lapas, iedevu vīram, un mēs pat mazliet sastrīdējāmies. Jānis teica – ir OK! Tu kā galvenā varone sākumā parādies drusku egocentriska, tad dzīve tev sadod, un tu kļūsti jaukāka.

Balss man nav standarts, arī izskatā nekad neesmu bijusi etalons, bet man gribas svinēt, kāda esmu.

Jāatzīst gan, ka vēlāk es daudz laboju un dzēsu. Ļoti gribēju izvairīties no pamācīšanas, kā dzīvot, un vispārinājumiem, piemēram, visas sievietes vēlas to vai – mākslinieki domā šādi. Grāmatas tapšanas laikā pirmo reizi mūžā tā saslimu, ka man pazuda balss uz mēnesi. Panikoju, jo atcēlās koncerti,