Lienes Stepena: Mēs ar Māri nokļuvām avārijā, un šis pārdzīvojums iedeva citu vērtību dzīvei

– Mūsu saruna notiek pirmdienā ļoti agri no rīta. Priekšā vēl visa diena, simboliski – visa dzīve! Runāt par nāvi rīta stundā varētu šķist nevietā, bet, kā zināms, daudzi pat ikdienā to uzskata par tabu tēmu. Kāpēc, tavuprāt, par to būtu jārunā?
– Jo tas ir neizbēgami! Tas ir vienīgais, kas mums ir garantēts. Brīvprātīgā darbošanās Hospiss LV man liek saprast, ka nav priekšā visa dzīve! Tāpēc mēģinu pilnībā izskaust teicienu «Man nav laika!» kā aizbildinājumu.

Kad nomira vīrs Igors, man bija trīsdesmit pieci gadi, biju vēl bērns – tā bija mana pirmā saskarsme ar nāvi.

Tāpat vairs nesaku: «Ai, vēl jau ir daudz laika!» Tā reize nedēļā, kad esmu līdzās pacientiem kā brīvprātīgā un piedzīvoju laiku kopā ar viņiem, mani atgriež realitātē – tajā īstajā dzīvē, jo reizēm dzīvojam ilūzijās.