Laimīgā bezdarbniece Anitra Tooma: Man vairs nav depresijas, no kuras cietu visu mūžu

Anitra un viņas Vilnis mūs sagaida smaidīgi kā maijmēneši, bet ap kājām tinas samtaini brūns kucēns – Bavārijas pēdu dzinējs Rasa. Kad Anitra ieved savā darbistabā, tur plauktos mirdz dziju spoles, un viņas adītās zeķes ir skaistas un neparastas kā mākslas darbi. Ar valnīšiem sekvenču spirālrakstā! Bet jau pēc izrunāšanās mēs aizbraucam uz Kaltenes klubu, kur vēl pēdējās dienas atvērta Anitras gatavotā rokdarbu izstāde. Adījumi kā dzeja! Ja pavisam godīgi, Anitra pašlaik ir bezdarbniece. Taču savu dzīvi viņa piepildījusi līdz malām – rīko izstādes, mācās un māca adīt, māca gatavot tīkliņus, gatavot augu hidrolātus, palaikam nolasa kādu lekciju un izbauda visu, ko dzīve uz paplātes noliek priekšā. 

– Tava dzīve īsā laikā tik ļoti mainījusies! Esi pazaudējusi darbu, pārcēlusies uz Roju un pat apprecējusies. Kā tu ar to visu jūties?
– Man nav neviena iemesla par kaut ko sūroties. Atkal dzīvē pierādās – lai cik ļoti kādā brīdī liekas, ka nu gan man laime vairs nesmaida, pēc tam redzu, ka viss atkal ir lieliski.

Ja arī tiec uz darba pārrunām, saka, ka viss ir forši, tomēr beigās pieņem jaunāku.

Droši vien ir gan sargeņģelis, gan liktenis, kas apņēmies nemaitāt manu dzīvi arī tagad.