Jeļena Paļčevska par mīlestību, kas nepāriet: Visu laiku griezās doma, ka Genas vairs nav…

Tas bija brīnums!

Pēc Genādija aiziešanas Ļenai visa dzīve bija jābūvē no jauna, jo viņi abi bija ne tikai ģimene un divu bērnu vecāki, bet arī duets uz skatuves, burvju mākslinieki, kas kopš agras jaunības bija uzstājušies kopā. Rakstīšana pēc pirmajiem skumju un izdzīvošanas gadiem atnāca kā brīnums. «Nekad nebiju pat sapņojusi par rakstīšanu. Un skolā mana stiprā puse bija nevis literatūra, bet matemātika,» atzīstas Ļena. Uz sarunu viņa atnākusi baltā kažociņā un garos, baltos zābakos – sievišķīga kā viņas romānu varones. Tas esot meitas Megijas nopelns, jo Megija visu laiku mudinot mammu būt sievišķīgākai. 

Tagad, kad iznāk jau sestā grāmata, uzdrošinos sevi nosaukt par rakstnieci.

Pirmā grāmata burtiski sākusi rakstīties pati: «Tajā dienā atnācu mājās ļoti sliktā noskaņojumā. Atzīšos, biju uz neveiksmīgu satikšanos. Vīrietis nebija slikts cilvēks, bet es iekšēji sajutos ļoti nomākta. Un vakarā nezin kāpēc atvēru datoru un uzrakstīju mazītiņu stāstiņu Viņš un viņa. Par emocijām, ko izjūt vīrietis, pirmo reizi satiekot sievieti, un ko izjūt sieviete, pirmo reizi satiekot vīrieti. Palūdzu, lai meita izlasa, viņai tolaik bija 13 gadu: «Mamma, man nav laika!» Tomēr sāka lasīt, skatos – sejas izteiksme mainās, acīs interese: «Mamma, bet tev ir talants!» Tajā brīdī manī no prieka pilnīgi putni sāka dziedāt. Otrā rītā pamodos un sapratu, ka gribu rakstīt grāmatu.