Dziesmu svētku virsdiriģents, Jēkabs Ozoliņš: Ja domā, ka esi galvenais, tad esi pagalam!

Liepājas Simfoniskais orķestris un Latvijas Radio bigbends gada nogalē pagodinās jubilāru Jēkabu Ozoliņu ar vērienīgu notikumu koncertzālē Lielais dzintars, aicinot viņu pie diriģenta pults. «Cilvēks ar mūziķa instinktu, ļoti smalku mūzikas jušanu, viņam piemīt patiesums mākslā. Brīnišķīgs aranžētājs, kādi pasaulē ir liels retums. Jēkabs Ozoliņš ir līdz galam nenovērtēts, aiz sava skaudrā patiesuma nav bijis vienmēr ērts citiem,» saka Liepājas Simfoniskā orķestra direktors Uldis Lipskis.

Kokā grebta mandolīna

Aizņemtības dēļ pēdējā laikā Jēkabs Ozoliņš pametis novārtā tenisu, pie kā cer šovasar atgriezties. Noteikti drīz pārbaudīs arī savas mīļo baraviku un dzīslkāta beciņu vietas Pāvilostas pusē un Vecpils mežos, par kuru izciršanu diriģents no sirds sarūgtināts. Droši vien sēņošanas mīlestībā ir sava loma bērnības gadiem Dundagā.

Stāsta Jēkabs Ozoliņš: «Esmu dzimis Liepājā. Mans krusttēvs, tēva brālis Jēkabs Ozoliņš, tūlīt pēc kara bija mežrūpniecības saimniecības priekšnieks Dundagā un paaicināja līdzi manu tēvu Kārli, kas bija šoferis, strādāja mežā un veda baļķus ar gāzģeneratora mašīnu, kurai motors darbināms ar malciņu. Mēs, visa ģimene, mana mamma, kurai bija tikai 23 gadiņi, kad es piedzimu, omamma, devāmies uz Dundagu. Mums bija māja mežā. Kad man bija septiņi gadi, līdz skolai Dundagas pilī 1. klasē bija jāčāpo trīs kilometri. Reiz vilki mums aitiņu saplosīja. Biju maziņš, atceros, pie izžūstošā dīķa redzu bites, dubļos iestrigušas. Ņemu biti laukā, man viņa jāglābj, bet bite man iedzeļ. Kā tad tā, domāju savā prātā, es tev daru labu, tu man kod!