Panorāmas dvēsele Gunārs Dūzis: Sieva ir sakārtojusi manu dzīvi arī pēc savas nāves

– Televīzijā esat turpat pusgadsimtu. Pa šo laiku nomainījušās jau vairākas paaudzes… 
– Televīzijā jūtos labi. Varbūt tāpēc, ka man tagad nav nekādas sevišķas atbildības. Senāk manā pakļautībā bija ziņu cilvēki, es viņiem uzdevu darbus. No rīta visi atnāk: kas man jādara? Saku: tu brauksi tur, tu – tur. Un tad bija: ai, es negribu, tur nav interesanti, lai to sižetu gatavo kāds cits. Prasu citam: nu, nē, kāpēc man, ja viņš negrib? Bet raidījums bija jāsagatavo un sižetiem jābūt. Tagad ir mierīgi, tagad savas īsziņas sagatavoju, ielasu, salieku bildes un varu doties mājās. Starp jaunajiem arī jūtos labi, nešķiet, ka viņi mani uzskatītu par vecu. Kad es uzreiz pēc skolas atnācu strādāt uz televīziju, toreiz vecie arī mani pieņēma un īpaši neāzēja. Un tam, ka jau tik sen esmu televīzijā, ir savi plusi. Piemēram, televīzijai arhīvs ir no 1991. gada – datums, sižeta nosaukums, autors. Taču šad tad lapās ierakstīts – nezināms. Bet es paskatos un jau pēc balss atpazīstu – tā taču ir mūsu Dita! Tas taču ir Uģis! 

– Jūsu firmas zīme vienmēr ir bijis humors.
– Ja Panorāmā bija kaut viens sižets, kurā varēja iesmiet, biju laimīgs – lai viss raidījums nav viens vienīgs dzelzs­betona gabals.