Zelda par patieso vīrišķību: Tas nav biznesa mītings, te ir karš

Kas notiks, ja, pasarg’ Dievs, mums pienāks šāda stunda X? Vai mūsējiem būs spēka pateikt «Krievu karakuģi, ej na**j!»?

Sekojot ziņām un ķerot katru sīkumu par varonīgajiem Ukrainas iedzīvotājiem – aizstāvjiem, es vairākas dienas (un daļēji naktis) vienkārši nevaru rakstīt par seksu un to, kas nu man patīk vai nepatīk… Jo galvā visu laiku maisās «bet ko šādā brīdī darītu man pazīstamie A…, B…, C..?» Jā – kurš no visiem bēgs, kurš izvairīsies, bet kurš neprātojot metīsies aizstāvēt Latviju? Domājot par visiem tiem, kurus savā dzīvē esmu satikusi un iepazinusi, neviļus prātoju – bet kā rīkotos viņi? Kurš nedomājot pieteiktos brīvprātīgajos, bet kurš muktu prom? Kurš žēlotos, iedzertu aiz bēdām un pēc tam kritizētu to, ko dara citi?

Šie ekstremālie brīži, kad krīt maskas un parādās katra ­patiesais es. 

Atceros savā dzīvē iepazītos ukraiņus. Kā tagad Ivanofrankovskā klājas Vasilam, kurš 90. gadu sākumā bija Rīgā mācīties uzņēmējdarbību? Vai viņš ir dzīvs? Vai viņš cīnās? Un tas jaunais puisis, kuru satiku atpūtas laikā Krimā. Viņam tajā rudenī bija jāiet PSRS armijā. Lai arī knapi 18 gadu vecs, viņš bija nacionālists vēl tajos laikos un ar tādu iekšēju goda kodeksu, ka esmu pārliecināta – ja vien ir dzīvs, noteikti karo. Gara auguma plecīgs tumšmatis, kurš prata skaisti dziedāt, un tieši par viņu domāju tad, kad FB skatījos video ar uz karošanu braucošo ukraiņu puisi dziedam: «Neraudiet par mani, ja miršu kaujas laukā…»