Pieredzes izglītības treneris Roberts Līcis: Vienīgais konkurents, kas mums dzīvē ir, esam mēs paši

Rīgā ir ļoti daudz dažādu kairinājumu. Tu ej uz kaut kurieni, bet ko tas īsti dzīvē dod?

– Laikā, kad es biju mazs, bērni blandījās pa mežiem, taisīja sev štābiņus un mēnešiem dzīvoja laukos pie vecāsmātes. Mēs gājām pārgājienos, nezinot, ka tos sauc par pārgājieniem. Tas viss bija pašsaprotami. Pēcāk sāku trenēties klinšu kāpšanā pie Normunda Reinberga Juglā, un ar viņu sākām braukt uz kalniem. Paralēli iestājos jauniešu organizācijā Jaunie vanagi, kur varēju likt lietā savas iemaņas virvju siešanā, nobraucienu taisīšanā un klinšu sienu meistarošanā. Mēs organizējām piedzīvojumu sacensības citiem, un šeit man radās īstā piedzīvojumu garša. Man patika visu dienu dzīvot ārā, veidot sacensību uzdevumus un marķēt trases. Principā visu laiku sanāca dzīvoties pa mežiem. Toreiz rīkojām sacensības, kuras mūsdienās neviens neapstiprinātu. (Smejas.) Pēcāk kādus astoņus gadus nostrādāju Lūzumpunktā, kur sāka veidoties sajēga, kas vispār ir piedzīvojums kā tāds, kas ir piedzīvojumu izglītība un kā to var izvērst par profesiju.