Kajakā pāri Baltijas jūrai

Kā tas sākās? 

Jāsāk ar to, ka brauciens pāri Baltijas jūrai nelielā kajakā nav vis kaut kas tāds, ko var izdarīt bez pieredzes, treniņiem un nopietnas gatavošanās. Tāpēc jāsāk no paša sākuma. 

Ilze nenāk no vides, kurā visi ir airētāji. Ar airēšanu viņa sāka nodarboties 2011. gadā, un nu tā ir viņas lielākā aizraušanās. «Aktīva esmu bijusi visu mūžu. Savulaik piedalījos piedzīvojumu sacensībās, mācījos arī alpīnismu, un cilvēki manā ceļā sāka pārklāties – satiku tādus, kas dara šo visu.» Pēc vienām šādām piedzīvojumu sacensībām Ilzei piedāvāts braukt uz airēšanas maratonu Salacas mauciens, kurā Salacas upe jānobrauc nakts laikā. Kopā kādi 95 kilometri. «Tā bija mana pirmā airēšanas pieredze, un nevarētu teikt, ka biju stāvā sajūsmā, jo nebiju tam gatavojusies un diennakti pirms tam biju skrējusi citās sacensībās. Bet – bija interesanti. No šīs reizes arī sākās mana aizraušanās ar airēšanu.»  

Ir jābūt gatavam, ka būs grūti un sāpēs. Iespējams, būs auksti. Slapji – pavisam noteikti.

Šī nebija Ilzes pirmā pieredze Baltijas jūrā. Pirms vairākiem gadiem viņa ar draugiem braukusi gar Zviedrijas, Somijas un Igaunijas krastiem līdz pat Rīgai, kas bijusi laba pieredze, lai pēcāk izmēģinātu spēkus vienītī. «Tie bija apmēram 700 kilometru, kurus airējām gandrīz trīs nedēļas. Šajā ekspedīcijā guvu pārliecību par saviem spēkiem jūrā un navigācijas prasmēm, jo sanāca, ka esmu tas cilvēks, kurš seko līdzi kartēm un aprēķina novirzes.»

Uzdodu Ilzei jautājumu, cik īsti laivu viņai ir pieejamas. Seko klusuma pauze un skaitīšana. «Jo vairāk esi savā hobijā, jo vairāk saproti, ka ar vienu laivu nepietiek. Katrai dzīves situācijai un ūdenim ir vajadzīga sava laiva. Treniņiem, fitnesam, tam, tam, jūrai… Nu, kādas sešas vai septiņas laivas. Izklausās daudz, bet katra ir savai situācijai. Ar vienu es trenējos, ar citu – braucu sacensībās.» Mērķis neesot bijis noairēt pēc iespējas ātrāk, bet gan pēc iespējas drošāk, tāpēc no Gotlandes uz Ventspili Ilze devās stabilā jūras kajakā.