«Dzīve bija lēmusi, ka man jādzīvo.» Motosportists un treneris Lauris Freibergs

Abas rokas traumētas, bet sapratu, ka pēc trim dienām ir iespēja kļūt par Eiropas čempionu!

Motosportā esmu kopš sešu gadu vecuma. Tolaik Grobiņā darbojās motopulciņš, kuru sāka apmeklēt brālis Gatis un vēlāk arī otrs brālis Mārtiņš. Tad brāļi uz mopēda uzsēdināja arī mani, un jau pirmajās sacensībās, 1988. gadā, ieguvu trešo vietu. Tieši brāļi bija tie, kuri mani iedrošināja doties sporta pasaulē, jo pats tajā vecumā vēl biju ļoti bailīgs un kautrīgs. Vēlāk paralēli motosportam spēlēju basketbolu, futbolu un nodarbojos arī ar vieglatlētiku.

1999. gadā jau biju Eiropas vicečem­pions. Protams, nākamais mērķis bija kļūt par Eiropas čempionu. 2000. gadā Eiropas čempionātam bija divi lielie finālbraucieni – viens Portugālē, otrs Latvijā. Portugālē, milzīgajā karstumā, abos braucienos uzrādīju otro vietu. Pēc divām nedēļām noslēdzošās sacensības bija plānotas Limbažos, kas tajos laikos bija milzīgs notikums. Liktenīgā kārtā pirms šīm atbildīgajām sacensībām pasaules čempionāta posmā Beļģijā kritu un labās plaukstas locītavā salauzu kaulu. Roka sāpēja un bija ļoti uzpampusi, un jau pēc dažām dienām bija jābrauc uz Latviju…

Mājās roku man sasaitēja, un gribēju izbraukt treniņbraucienā. Lai taupītu sāpošo roku, izvēlējos vienkāršāku trasi. Aiz piesardzības un bailēm sagadījās tā, ka līkumā kritu un salauzu kreisās rokas mazo pirkstu. Bija liels plīsums, kauls pilnībā pušu. Abas rokas traumētas, bet sapratu, ka pēc trim dienām ir iespēja kļūt par Eiropas čempionu! Turklāt cīņa par titulu noris te, Latvijā. Tāda iespēja ir vienreiz mūžā! Apzinājos, ka uz to brīdi esmu vislabākajā formā, es māku braukt.