«Citi mudināja, ka tā jādara, jo citādi sūdi būs visiem.» Nepilngadīgie un cietums

Viņš noslepkavoja vienu no svētku svinētājām, jo bija bailes, ka viņa varētu ziņot par izvarošanas mēģinājumu.

Mārtiņš nācis no kārtīgas ģimenes. Vecāki laulībā nodzīvojuši vairākas desmitgades, nekad nav aizrāvušies ar alkoholu, un arī trūkumu ģimene nav izjutusi. «Neesmu vienīgais bērns ģimenē. Bērnībā nekas neliecināja, ka kādreiz varētu nokļūt ieslodzījuma vietā. Lūzums notika 14 gados, kad sāka parādīties citas intereses.»

To parādīšanos veicinājusi draugu loka maiņa un sarežģītais pusaudža vecums. «Lielākā daļa draugu bija no labvēlīgām ģimenēm… Vēlējāmies izrādīties, parādīt, ka esam krutāki, nekā īstenībā bijām. Viss sākās ar alkoholu, cigaretēm. Vēlāk parādījās vēlme izmēģināt apreibinošākas vielas, manā gadījumā – smēķējamās.»  

Mārtiņš trenējies futbolā un volejbolā, bet ar laiku sācis no šīm nodarbēm distancēties. Treneriem tas licies aizdomīgi. «Sākumā viņi zvanīja vecākiem un prasīja, vai es vēl iešu uz treniņiem. Visu laiku centos izdomāt atrunas – man kaut kas sāp. Vecāki sākumā vairāk ticēja manām atrunām nekā treneru zvaniem,» viņš skaidro. «Visu laiku centos darīt tā, lai vecāki nezina, ka kaut ko lietoju. Sāku melot. Teicu, ka eju uz treniņu, bet patiesībā pagāju garām zālei. Satikos ar draugiem, un sākās nelabas lietas.»

9. klasi Mārtiņš pabeidza jau 15 gados, jo gadu ātrāk bija sācis apmeklēt skolu. Tālākais dzīves ceļš veda uz Rīgu – dziļāk kārdinājumu džungļos un tālāk prom no vecāku rūpēm. «Pārcēlos, lai kopā ar vidējo izglītību apgūtu profesiju. Tur sanāca sapazīties ar kompānijām, kas dzīvoja man tuvumā. Sākām lietot, bastot stundas. Man izdevās to slēpt.