Advokāts Egons Rusanovs: Neko nedarīt, izlikties un piekāpties nav īstais brīdis

Tā jau ir, ka iesēsi ieradumu, dabūsi raksturu. Iesēsi raksturu, dabūsi likteni. Tā tas veidojas.

– Tavs birojs Kalpaka bulvārī ir ļoti pamanāms. Logos joprojām redzami 16 Ukrainas karogi.
– Kad sākās karš, biju atvaļinājumā. Atbraucu, un pirmais, ko izdarījām, – salikām karogus! Sākotnēji tie bija daudziem, bet tagad jau novākti. Šajā kvartālā, šķiet, esmu palicis vienīgais. 

– Visus šos gadus bijām tevi iepazinuši mazliet citādu, bet pērn kļuvi sociāli ļoti aktīvs.
– Pēdējais piliens droši vien bija karš, ­incidents ar puiku un Ukrainas karogu…

– Kas tevi aizskāra?
– Toreiz vēl neko nezināju par to, kā lieta tiks tālāk izmeklēta. Nezināju, ka ­tiesībsargājošās institūcijas izturēsies ārkārtīgi lojāli un mīkstčaulīgi – kā vista klukste ņemsies ap cilvēku, kas to izdarīja. Brīdī, kad daudzi devās gājienā ar Ukrainas karogiem, mēs jau zinājām, kas noticis Bučā, Irpiņā, par sieviešu, arī vīriešu, bērnu, sirmgalvju masveida izvarošanu. Par nāvessodu izpildīšanu bez tiesas. Par visām zvērībām, šo absolūti neizprovocēto kara sākumu, bombardēšanām.