Raimonds Bergmanis: Izredzes izdzīvot nebija pārāk labas – es varēju būt un varēju arī nebūt

Pieturzīmes

•  13. Saeimas deputāts. 
•  Visaptverošas valsts aizsardzības apakškomisijas vadītājs.
•  Bijis LR aizsardzības ministrs (2015–2019).
•  Dienējis Latvijas Bruņotajos spēkos, ir dižkareivja pakāpe.
•  21 gadu nodarbojies ar svarcelšanu, guvis panākumus spēkavīru sacensībās.
•  Startējis trijās olimpiskajās spēlēs. 
•  Latvijas Šaušanas federācijas vadītājs.
•  Ar rokām vilcis lidmašīnu un kuģi.
•  Vadījis vairākus TV šovus.
•  Precējies, sieva Viktorija, triju bērnu tēvs.
•  55 gadi.

Uz ielas cilvēki, ieraudzījuši Raimondu, joprojām mēdz atskatīties. Pats viņš par savu popularitāti tikai pasmejas un izstāsta, ka reiz kādam sevišķi cītīgam vērotājam lielveikalā pat piena pudeles no rokām izslīdējušas. Bijis laiks, kad, lai aizbēgtu no popularitātes, vieglāk šķitis aizceļot un atpūsties ārzemēs. Savukārt pandēmijas laikā, lai izvairītos no publiskām vietām, kopā ar ģimeni apbraukājuši desmitiem militāro vēstures pieminekļu visā Latvijā, iedziļinoties ar katru šo vietu saistītajos vēsturiskajos notikumos. Šis laiks, kopš sācies karš Ukrainā, viņam, cilvēkam ar militāru pieredzi, ir īpaši saspringts. Sarunas laikā Bergmanis dzer ūdeni, uzsit sev pa augšstilbu ar plaukstu, ko rotā Nameja gredzens, un godīgi atzīst – ir fiziski noguris. Sāk beigties spēka rezerves, kas organismā sakrātas ilgajos sportošanas gados. Un, iespējams, tās ir arī divreiz pārslimotā kovida sekas. Bet dzirksts viņa balsī parādās brīžos, kad runājam par ģimeni un jo īpaši – par viņa dzīvē svarīgākajām sievietēm.

Deviņdesmitajos piedzīvoju kautiņu uz ielas pie Saktas, biju sadurts un reanimācijā. Izredzes izdzīvot nebija pārāk labas.

– ­Daudziem šobrīd varētu būt tāda kā svarcēlāja sajūta – ­pasaulē ir daudz smaguma. Kā jūs ceļat šo visu? 
– ­Ir grūti. Jāpārvērtē dzīve, rodas jautājumi, par kuriem cilvēki līdz šim nebija aizdomājušies. Domājot par Ukrainu, ik pa brīdim mēģinu pievērsties arī kaut kam citam, citādi kļūst pavisam grūti. Šodien runāju ar draugu no Ukrainas, kurš tikko bija braucis pa mazajiem atbrīvotajiem ciematiņiem un aprakstīja visu to nežēlību. Tas man liek domāt arī par mūsu cilvēkiem šeit, mūsu civilo un psiholoģisko gatavību. Parlamentā vadu apakškomisiju par visaptverošo valsts aizsardzību, un viens no šā darba pīlāriem ir sabiedrības psiholoģiskā noturība – redzu, ka pie tās ir ļoti jāstrādā. Arī manai mammai, kurai ir 82 gadi un kas gājusi cauri karam, Sibīrijai, ir ļoti grūti. 

– ­Kā jūs viņu atbalstāt?
– ­Visjocīgākais ir tas, ka viņa – pirmās grupas invalīde ratiņkrēslā ar onkoloģijas diagnozi – biežāk atbalsta mani nekā es viņu. Viņas spēks un raksturs ir tik liels! Protams, iekšā mammai tas viss gruzd un sāp, bet viņa dara lietas caur tādu gaišumu, humoru un jokiem. Viņa vienmēr tik trāpīgi nokomentē situāciju valstī! Izstāstīšu piemēru. Mamma mēdz teikt, ka ir lielākajā partijā valstī, kurā ir 400 tūkstoši biedru, – Putnu partijā. Tajā ir visi pensionāri, un pensionāri, kā zināms, ir ar putniem (smejas)! Esot arī partijas himna – Kūko, kūko, dzeguzīte! Mamma mēdz zvanīt uz tiešo ēteru brīvajam mikrofonam Latvijas Radio, tur jau viņu pazīst, un tad visi kopīgi smejas. Tā esot partijas regulārā plenārsēde.