Mārtiņš Vilsons: Man bija pie pakaļas karjera!

Aktieris Mārtiņš Vilsons savās mājās dažreiz īpaši aicinātiem cilvēkiem runā Aleksandra Čaka un Jāņa Ziemeļnieka dzeju, drīz to varēs dzirdēt arī plašāka publika. Bet vispār viņam, man šķiet, vajadzētu ierunāt pasakas pieaugušām sievietēm. Mēs varētu tās klausīties pirms aizmigšanas vai grūtos dzīves brīžos un nomierināties. Viņa balss dēļ. Un palaikam viņš savu murrāšanu pārtrauktu, ko skaļi iesaucoties. Asinsritei.

Ilze Anna Vītola

27. oktobris, 2022

Foto: Matīss Markovskis

Pieturzīmes

• Dzimis 1954. gada 13. decembrī Magadanā, kur viņa vecāki bija izsūtījumā.
• Par aktieri teātrī sācis strādāt 1976. gadā Liepājā pie režisora Oļģerta Krodera.
• Reiz vadījis savu teātri Mūris (tas beidza pastāvēt 2004. gadā).
• Ela Kitsona loma režisora Aloiza Brenča filmā Mirāža (1983) atnesa Mārtiņam milzīgu popularitāti visā toreizējā Padomju Savienībā.
• Tagad viņa kontā ir vairāk nekā 40 kinolomas.
• Pašlaik redzams televīzijas seriālā Nemīlētie.
• Pieder Vilsons Production, kas nodarbojas ar teātra izrāžu iestudēšanu. Novembrī Āgenskalna tirgus paviljonā Vilsona verandā būs skatāmi Aleksandram Čakam un Jānim Ziemeļniekam veltītie dzejas iestudējumi.
• Sešu bērnu tēvs.
• Vairāk nekā 20 gadu precējies ar Zani Vilsoni.

Man jāsagatavojas. Man jābūt ar nāvi uz tu. Līdzīgi kā gaida draugu, kad viņš nāk, – gatavojas taču.

Intervijai mēs tiekamies Eduarda Smiļģa Teātra muzejā. Mārtiņš piedāvā runāt vai nu Smiļģa kabinetā, vai zālē. Izvēlamies zāli. Un runājam tik ilgi, ka ārā ir jau satumsis. Gaismu neslēdzam, un beigās tumsā redzu tikai viņa siluetu.

– Šoruden esat redzams televīzijas seriālā Nemīlētie, tā ka par darba trūkumu droši vien nevarat sūdzēties. Bet kas jums šobrīd aktuāls dzīvē? Par ko bieži domājat?
– Manu prātu visu mūžu aizņem viena doma – kā nodzīvot tā, lai nebūtu kauns. Bet, lai to izdarītu… Šorīt, braucot no dublāžas, sēdēju korķī un domāju: nez cik es ilgi vēl dzīvošu? Un man liekas – vajadzētu diezgan ilgi. Jo man ir plāniņš – saraksts ar to, ko gribu izdarīt. Nomirt jau ir baigais piedzīvojums, bet līdz tam ir jānopelnās.

– Jums ir maza meitiņa – kāds vispār var būt jautājums, cik ilgi dzīvošu! Nav jau īsti izvēles – jādzīvo.
– Protams, jādzīvo! Bet bērni pieņems mani jebkurā variantā – vai es būšu dzīvs vai beigts. No tā jau nekas daudz nemainās. Galvenais, lai viņiem iedots kaut kas, ko ar vārdiem nemaz nevar pateikt. Kaut kas, kas viņus satur kopā.

– Jūs tiešām esat sācis domāt par vecumu?
– Ne jau par vecumu, par nāvi! Par vecumu es vispār nedomāju. Mēs jau mirstam dažādos vecumos. Bet es domāju – nāve nāks negaidīti vai kā?