«Esmu titāna meitene!» Baleta eksprīmas Litas Beiris skatuves rūdījums un nesalaužamais gars

«Veselību vienmēr vajag! Bez veselības ir smagi. Grūti,» tā iesākas mana saruna ar Litu Beiris Latvijas Zinātņu akadēmijas ēkas 5. stāvā, mazā kabinetiņā – viņas Starptautiskā Baltijas baleta festivāla stratēģiskajā komandpunktā.

«Mēs, baleta mākslinieki – šādas profesijas cilvēki – visu mūžu cīnāmies ar sāpēm un traumām. Esam daļēji notrulinājušies – pieraduši pie tām. Ak, jā, nu sāp… Tātad man jādara tas un tas… Uzreiz jāpieliek kompreses, jāskrien uz konkrētām procedūrām. Visu mūžu tā ir bijis. Tāpēc, kad dzirdu, ka kādam sāk sāpēt mazais pirkstiņš – «Vai, vai, es nevaru strādāt, pirkstiņš sāp…», piedodiet, man smiekli nāk par šiem cilvēkiem. Viņi vispār neapjēdz, ko nozīmē dzīve. Mēs, baleta mākslinieki, esam kāpuši uz skatuves ar lūzumiem, lai izvilktu izrādi. Ar citām traumām, kad tev celis vai potīte, vai mugura zēniem saiet grīstē. Viņiem ir tie augstie un plašie lēcieni – visvairāk mugura cieš no lieliem agresīviem lēcieniem un no partneres cilāšanas divdejās…

Dažreiz tās nelaimes notiek vienu dienu pirms ieplānotās izrādes, un tev ir jādejo. Tu nepateiksi nē. Tad sadzeries zāles, sasmērējies ar ziedēm, pa nakti uzliec kompreses – tiek darīts viss, lai sāpes drusciņ remdinātu. Reizēm bija vajadzīga arī sāpju piesaldēšana – specifiska procedūra, kad nosaldē konkrēto vietu, lai to nejūt, un tad var nodejot izrādi. Piemēram, dejotājai ir saspiests nervs starp pirkstiem vai smags saišu iekaisums, tad dakteris ar īpašu aparātu caur adatu apsaldē, nosaldē konkrēto nerva posmu, uz vairākiem mēnešiem pilnībā atslēdzot sāpju jutību šajā zonā.

Tas ir šausmīgi riskanti, jo šādi varam savam ķermenim nodarīt ļoti lielu ļaunumu: sāpošā vieta ir atsaldēta, dejojot tu sevi tad nekontrolē, un mēdz notikt viss kaut kas – gan plīsumi, gan stresa lūzumi…

Man pašai sāpju piesaldēšana nav bijusi vajadzīga, bet ir piedzīvotas ne mazums citu ekstrēmu situāciju.