Ainars Bumbieris: Man vajag sievieti, kurai dzīve ir sakārtota

Raduraksti

«Es izaugu Skrundā, kur visi zināja, kā dēls esmu, un jautājumu par manu uzvārdu nebija. Kad pārcēlos uz Rīgu un sāku kļūt populārāks, tad gan radās interese – vai esi Noras Bumbieres radinieks? Nē, neesmu! Mani ar Noru nesaista nekāda radniecība. Mans tētis ir Ziedonis Bumbieris un kādā no GDA čempionātiem, kurā abi piedalījās, viņš iepazinās ar manu mammu Ligitu Zavicku. Tā ka es varēju būt Zavickis, tomēr man tika tēva uzvārds. Vecākiem esmu vienīgais kopīgais bērns, bet no mammas puses man ir māsa Agita un brālis An­dris. Mums visiem bija un joprojām ir draudzīgas attiecības un, cik vien iespējams, bieži tiekamies. Esmu gan krietni jaunāks, māsa jau universitātē mācījās un mani auklēja. Jaunākajam būt ir labi! Viņam tiek visvairāk mīlestības, jo pārējie jau izauguši, visi mazo mīl un lolo, iepriecina ar dāvaniņām… Es jutos ļoti mīlēts. 

Esmu tik daudz cilvēkos un tad aizeju mājās – izmazgāju un izgludinu kreklus, un arī tā ir meditācija…

Mans tētis ir ar zelta rokām, prot itin visu – taisīt mēbeles, krāsot sienas, labot santehniku, radiatorus… Viņam ir visi nepieciešamie instrumenti, un, ja vajag palīdzēt kādās remonta lietās, tētis atbrauc man palīgā. Kaut gan arī es protu visu, no tēta esmu iemācījies. Aizeju ciemos, pamanu, ka kontakts nestrādā, un zinu, kā to salabot. Tētim patīk kolekcionēt pastmarkas, ieročus, monētas, mašīnītes un vēl tik daudz ko! Viņš ir arī zemessargs. Savukārt es tētim palīdzu ar datora lietām. Kaut gan vecāki jau sen izšķīrās, komunikācija mums ir visu laiku – apsveicam jubilejās, ciemojamies. Es izaugu ar mammu, bet tētis man vienmēr ir bijis.