Bijušais izglītības ministrs Roberts Ķīlis: Es negribu mirt

Pieturzīmes

• 53 gadi.
• Sociālantropologs.
• Bijušais politiķis.
• Bijis izglītības ministrs (2011–2013).
• Ieguvis filozofijas doktora grādu Kembridžas Universitātē.
• Ilggadējs pasniedzējs Stokholmas Ekonomikas augstskolā Rīgā.
• Šķīries, triju bērnu tēvs, vectēvs vienam mazbērnam. 

Es varēju nomirt, vienkārši nomirt. Tā nenotika, un par to esmu priecīgs.

Sarunai Roberts Ķīlis piekrīt uzreiz. Vēlme komunicēt, būt sociāli aktīvam, šķiet, nekur nav pazudusi. Pirms intervijas viņš bilst, ka arī ārstējošais ārsts devis šādām sarunām zaļo gaismu. Norunātajā dienā sociālantropologs ierodas smaidīgs, optimistisks un sarunā vairākkārt uzsver, ka par dzīvi nesūdzas. Ir tā, kā ir, bet dzīvē ir arī daudz labā. Runājoties gan ik pa laikam piemirstas kāds konkrēts vārds, bet to kopīgiem spēkiem sameklējam un noliekam tam paredzētajā vietā. «Tā tagad mēdz gadīties,» saka Roberts. To, ka pēc notikušā viņš ir dzīvs, kustēties spējīgs, runīgs un smaidīgs, sociālantropologs sauc par brīnumu – sākotnēji ārstu prognozes bijušas pavisam bēdīgas.

Pandēmijas laika notikumus viņš vērojis vien pastarpināti, jo paša veselība prasījusi visu viņa uzmanību. «Protams, pasaule piedzīvojusi milzīgas pārvērtības, un šobrīd nākotnes procesu prognozēšana būtu visai sarežģīta nodarbe,» padzēries ūdeni, saka Roberts. 
 

– Jums ir ļoti daudz sirmo matu… 
– Jā, esmu nosirmojis. Biju iesirms jau agrāk, bet pēc tiem visiem notikumiem nosirmoju pilnībā. Redziet, te man matos ir rētas. Lai jūs saprastu – 2019. gada janvārī es smagi kritu uz kāpnēm. Tolaik dzīvoju kopā ar savu draudzeni, kuru joprojām mīlu, – Ilzi (bijusī veselības ministre Ilze Viņķele – red.). Mani aizveda uz Stradiņiem, kur man bija divas nopietnas galvas operācijas. Šo divu gadu laikā kādus astoņus mēnešus fiziski esmu pavadījis slimnīcu aprūpē, Vaivaru rehabilitācijas centrā.