Rīga +3°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
5
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vai tas kaut kādā mērā ietekmēs ārstēšanas kvalitāti? Skaidro psihiatrs, Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorā centra Pārdaugava vadītājs ELMĀRS TĒRAUDS.
Vispirms, lūdzu, paskaidrojiet – kā gan lētākas zāles var būt tādas pašas kā dārgākās, oriģinālās?
Citi lasa
Katra medikamenta izstrāde ilgst apmēram desmit gadu, un tas ir ļoti dārgs process. Jo zinātniekiem vispirms ir jāizgudro jaunā ārstējošā aktīvā viela. Pēc tam jāveic visas izpētes fāzes – jaunais medikaments tiek izmēģināts uz dzīvniekiem, tad uz brīvprātīgajiem cilvēkiem, tad uz konkrētās slimības pacientiem, jānoskaidro, kādas ir blaknes, jāmeklē iespējas tās mazināt, jānoskaidro, kādā zāļu formā aktīvā viela vislabāk uzsūcas organismā, cik lielas devas vajadzīgas. Kad medikaments beidzot nonāk tirgū pie patērētāja, to sauc par oriģinālpreparātu. Tas ir inovatīvs medikaments ar savām priekšrocībām salīdzinājumā ar agrāk lietotajām zālēm vai vispār unikāls medikaments, kāda konkrētajā medicīnas jomā nav bijis. Tāpēc šis preparāts ir samērā dārgs gan cilvēkam, gan arī valsts zāļu kompensācijas sistēmai, ja oriģinālais medikaments tajā tiek iekļauts. Parastā situācijā šāds oriģināls medikaments desmit gadu ir tirgus apritē, to aizsargā patents, bet, tiklīdz patents beidzas, šo medikamentu sāk ražot arī citas farmācijas kompānijas. Tirgū parādās konkurenti – patentbrīvie medikamenti jeb ģenēriķi –, un, lai gan arī šiem uzņēmumiem ir jānodrošina savs ražošanas process un jāgūst peļņa, tajā brīdī medikamenta cena vienmēr krīt. Ja konkrētais medikaments ir aktuāls, tirgū ienāk arvien jauni ražotāji ar saviem produktiem. Tā vienam medikamentam patiesībā var būt pat desmit un divdesmit ražotāju, un tad, protams, cena samazinās vēl vairāk.
Katrs ražotājs dod medikamentam savu nosaukumu. Visbiežāk tiek izmantotas divas taktikas. Pirmā – ražotājs zāles nosauc labskanīgā vārdā, lai cilvēkam vieglāk to atcerēties, piemēram, Sorbex. Otrs variants – medikamentam ir vispārējais nosaukums plus farmācijas kompānijas vārds, piemēram, Omeprazole Grindeks. Šie dažādie nosaukumi tiek veidoti, lai ārstam, izrakstot zāles, būtu vieglāk orientēties. Tagad situācija mainās, un mūsu pacientiem jākļūst vēl zinošākiem, savukārt dakteriem vairāk jārunā ar katru pacientu, lai izskaidrotu, ka nu receptē uzrakstīts tas pats medikaments, kas tika lietots iepriekš, tikai ar citu – vispārīgo, starptautisko, nepatentēto – nosaukumu.
Atbildot uz jautājumu, vai tad tiešām tie ir tie paši medikamenti, kas oriģinālie, jāteic – visiem medikamentiem, kas tiek tirgoti Eiropas Savienībā, jāatbilst Labas ražošanas prakses standartam. No tā mēs varam secināt, ka visi patentbrīvie medikamenti ir izvērtēti. Izvērtētas to sastāvdaļas –
gan aktīvās vielas, gan balastvielas, gan iedarbība.
Ja kāds patentbrīvais medikaments parādās tirgū, tad ir laboratoriski pierādīts, ka tas ir vai nu tāds pats, vai ļoti tuvs oriģinālajam preparātam.
Bioekvivalences pētījums ir standartizēts mērs, kas pierāda, ka zāļu biopieejamība (ātrums un daudzums, kādā aktīvā viela uzsūcas no preparāta un nokļūst darbības vietā) pēc zāļu ievadīšanas organismā tādā pašā devā ir tik līdzīga, ka būtībā nodrošina tādu pašu efektu kā oriģinālpreparāts. Atšķirties drīkst vizuālais noformējums – tabletes krāsa, apvalkota vai neapvalkota, forma – tablete, kapsula vai šķidrā veidā –, taču bioekvivalencei jābūt 80–125 procentu intervālā.
Toties balastvielas atšķiras…
Tā ir. Balastvielas veido tabletes, kapsulas vai citas zāļu formas izskatu, struktūru un garšu, un, protams, ir cilvēki ar alerģijām, ar kādu vielu individuālu nepanesību, un pret viņiem, izrakstot medikamentus, jāizturas piesardzīgi. Reizēm ārstam pat jāveic komplicēts izpētes darbs, no kādām balastvielām būvēta katra ražotāja tablete. Taču, pirmkārt, šādu pacientu nav vairākums. Otrkārt, ārsts drīkst kompensācijas sistēmas ietvaros izrakstīt arī noteikta ražotāja medikamentus, tātad receptē norādīt nevis aktīvo vielu, starptautisko nosaukumu, bet oriģinālo medikamentu. Tikai šāda izvēle speciālistam ir medicīniski jāpamato un receptē jānorāda, ka konkrētajam pacientam citu ražotāju preparāta lietošanai var būt nevēlamas sekas. Ārstam ir dotas šādas tiesības. Turklāt ir atstātas visai plašas iespējas manevrēt: proporcija ir 30 procenti oriģinālo medikamentu pret 70 procentiem patentbrīvo medikamentu. Te gan vēlreiz gribu uzsvērt, ka runa ir par valsts atmaksātajiem medikamentiem. Turklāt jaunā valsts kompensējamo zāļu kārtība, kas ir spēkā no 1. aprīļa, vairs neparedz, ka pacients varētu aptiekā izvēlēties un piemaksāt par dārgākām valsts kompensējamām zālēm, – nē, ja pacients izvēlas nelietot valsts kompensējamās zāles saskaņā ar izrakstīto recepti, tad viņam par zālēm būs jāmaksā pašam un pilna cena, un šajā situācijā nepieciešama jauna – parastā – recepte. Tomēr Covid-19 ārkārtējās situācijas laikā ir noteiktas izmaiņas: farmaceitam uz īpašās receptes pamata, kurā zāles izrakstītas, lietojot starptautisko nepatentēto nosaukumu, ir atļauts izņēmuma kārtā pacientam izsniegt zāles par pilnu samaksu, tātad bez valsts kompensācijas. Šis izņēmums ir spēkā tikai Covid-19 pandēmijas laikā, kad valstī noteikta ārkārtējā situācija, lai mazinātu pacientu, ārstu un farmaceitu inficēšanās risku.
Kāpēc šādi nosacījumi vajadzīgi?
Šeit parādās valsts ekonomiskās intereses piegādāt efektīvus, pietiekami drošus medikamentus iespējami plašam pacientu lokam. Palētinot kādas pacientu grupas ārstēšanu, parādās brīvi līdzekļi, lai tos izmantotu inovatīvu medikamentu iepirkšanai vai arī lai kompensējamo zāļu sarakstā varētu iekļaut medikamentus vēl kādai citai pacientu grupai ar citu diagnozi. Te ir vietā atcerēties, ka Latvijas medikamentu kompensācijas sistēma pati par sevi nav slikta, taču piešķirtais budžets kompensācijas medikamentiem, inovatīvajiem medikamentiem salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības valstīm ir ļoti zems. Un šī ir iespēja ar mazo budžetu palīdzēt lielākam skaitam pacientu.
Kā šis lēmums attiecas tieši uz psihiatrijas pacientiem?
Psihiatrijā mēs jau ilgāku laiku strādājam ar šiem patentbrīvajiem jeb ģenēriskajiem medikamentiem, un varu sacīt: tā nav mūsu ikdiena, ka pacienti sūdzētos par to, ka tā vai cita ražotāja medikaments ir pilnīgi neefektīvs vai parādījušās būtiskas blakusparādības. Lielākā pacientu grupa, kam tiek izrakstītas valsts kompensētās zāles, lai stabilizētu viņu veselības stāvokli, slimo ar šizofrēniju. Viņiem zāles simtprocentīgi atmaksā valsts, bet lielai daļai psihiatrijas pacientu ar citām diagnozēm – 75 procentus no medikamenta cenas, arī depresijas ārstēšanai. Bet šāda apmēra kompensācija ir pacientiem, ja viņi ārstējas valsts apmaksāto pakalpojumu ietvaros. Ir daudz depresijas pacientu, kas ārstējas pie privāti praktizējošiem psihiatriem, tāpēc ne visi saņem kompensācijas sistēmas zāles. Taču jāteic, ka, pateicoties šiem patentbrīvajiem medikamentiem, cenas tiešām ir kļuvušas ļoti pieejamas arī jaunākās paaudzes preparātiem. Piemēram, ir antidepresanti, kuru oriģinālpreparāti joprojām maksā 20 eiro par iepakojumu, ar kuru pietiek mēnesim, bet tāds pats patentbrīvais medikaments – divus eiro un dažus centus. Tātad ir pat desmitkārtīgs ietaupījums! Tie gan ir atsevišķi izņēmumi, parasti cenas starp psihiatrijas oriģinālpreparātiem un patentbrīvajiem medikamentiem atšķiras divas trīs reizes. Un, jo mazāks ir pacienta līdzmaksājums, jo lielāka iespēja, ka pacients varēs atļauties lietot medikamentus visa ārstēšanas kursa laikā. Latvijā tas ir aktuāli sociāli ekonomiskās situācijas dēļ.
Droši vien svarīgi arī, kā cilvēks psiholoģiski uztver nosacīti citas zāles.
Lai gan pēc būtības efektam nevajadzētu būt citādam, diemžēl to nosaka arī emocijas, it īpaši tādu psihisku traucējumu ārstēšanā kā trauksme, neiroze, depresija. Ko darīt? Vienkārši komunikācijai starp pacientu un ārstu jākļūst labākai, lai būtu laiks izrunāt šos jautājumus. Ka aktīvā viela patentbrīvajā medikamentā ir tā pati un tādā pašā daudzumā, ka terapeitiskais efekts ir līdzvērtīgs oriģinālajam medikamentam, ka šīs zāles ir savstarpēji aizvietojamas. Arī farmaceits iesaistās šajā izglītošanas darbā, piedāvājot cilvēkam faktiski tās pašas zāles, ko līdz šim, tikai citā iepakojumā, cita ražotāja un lētākas. Esmu pārliecināts, ka ar laiku cilvēki pieradīs pie jaunās kārtības. Tas jau ir pierādījies simtiem reižu. Ir taču tik daudz zāļu, par kurām mēs jau sen vairs nedomājam, kurš ražojums būtu efektīvāks, jo tie visi ir labi, bet galvenais kritērijs, tās iegādājoties, ir cena.
