Rīga +21°C 
Kopā ar Daci viņa bija vairāk nekā desmit gadu, kļūstot par neatņemamu ģimenes daļu un klātesot gan ikdienas priekos, gan grūtākajos dzīves brīžos. «Oga. Lai Tev tur pilns ar garšīgajiem. Gan dāvātiem, gan pašieguvē dabūtiem.
Un lai vienmēr ir kāds, kas sabužina, kamēr mēs vēl te. Pēc tam jau paši,»
sirsnīgi atvadoties no savas mīļās Ogas, vakar Facebook rakstīja Dace.
Šis suns rakstniecei nozīmējis ļoti daudz. Oga bija līdzās arī trakajos kovida laikos, kad ierastā dzīve apstājās, un brīžos, kad Dace rakstīja savas grāmatas. Viņa bija klusa un uzticama, kas vienkārši bija blakus – arī tad, kad cilvēku apkārt bija mazāk. «Kad bērni izauguši un mazbērnu vēl nav, gadu ritumu vislabāk var redzēt uz sunčiem,» vēl pavisam nesen, raugoties uz nosirmojušo Ogu, sacīja Dace.
Rakstniece allaž bijusi liela suņu draudzene un dzīvnieku tiesību aizstāve, un viņas mājās vienmēr bijis kāds astainis. Īpaša vieta Daces sirdī bijusi lielajiem molosu grupas suņiem. Šiem suņiem raksturīgs masīvs augums, spēcīgi kauli, īss un apjomīgs purns, kā arī raksturīgās ādas krokas. Taču Dacei svarīgs bijis ne tikai iespaidīgais izskats. Viņa novērtējusi šo suņu raksturu. «Man bija svarīgi, lai suņiem ir stabila psihe, lai viņi ir strikti teritoriāli, tas nozīmē – neklīstu tālu no mājām,» savulaik stāstīja Dace.
Oga nebija pirmā lielā četrkājainā draudzene, no kuras Dacei nācies atvadīties. Pirms aptuveni desmit gadiem uz citiem medību laukiem devās viņas amerikāņu buldoga sunīte Puma. Arī viņa bija Daces ļoti mīlēta ģimenes locekle.
Tagad mājās pēc Ogas palicis mazs, pavisam citāds, bet ne mazāk mīļš astainis – toipūdelītis Džikī, kurš Daces dzīvē ienāca pirms pāris gadiem. Šobrīd Džikī ir arī tas, kurš palīdz izturēt tukšumu, kas palicis pēc Ogas nāves. Jo suņa aiziešana nekad nav tikai mājdzīvnieka zaudējums. Aiziet kāds, kurš gadiem ilgi bijis līdzās katru dienu – sagaidījis, pavadījis, klausījies un vienkārši bijis klāt.
