Rīga +8°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Politikā bijis krietni par ilgu
«Man šobrīd ir 59 gadi, un neviens man neiestāstīs, ka esmu vecs. Es pat nedaudz baidos no tā, ka nemaz nebaidos no vecuma. Redzu, ka ir cilvēki, kas paklausīgi izpilda vecu cilvēku lomu, jo sabiedrība, varbūt paša bērni, mazbērni viņam to uzspiež! Tad cilvēks sāk atbilstoši uzvesties – kā vecs cilvēks. Bet nekā nebija, es esmu tas, kas esmu!
Nezinu arī, vai es gribētu jaunību vēlreiz. Ir jāizdzīvo viss scenārijs no sākuma līdz galam, nevar gribēt sastingt jaunības stopkadrā, bet nav arī jājūtas vecam priekšlaikus,» pārdomās žurnāla KLUBS jaunākajā numurā dalās viens no atjaunotās Latvijas politiskajiem līderiem Andrejs Panteļējevs.
Viņš uzsver – izskrāpēt amatus no biogrāfijas nav jēgas, bet tagad, kad iepazinis nepublisku dzīvi, ir pārliecināts – tā var būt liela bauda. «Tagad esmu nost no skatuves un es to izbaudu. Visus šos gadus es biju atkarīgs no viedokļiem, uzstādījumiem, vērtējumiem, pats būdams kaut kādu ārēju viedokļu summa.
Un tad piedzīvoju krīzi – vēlējos beidzot pats stāstīt savu stāstu pirmajā personā.
Neslēpšu, ka tam piepalīdzēja zināma robežsituācija dzīvē – ģimenes un darba zaudēšana, veselības problēmas,» atklāts ir Andrejs.
Gatavs rakstīt grāmatu
Bijušais politiķis atzīst, ka gatavojas uzrakstīt grāmatu un tā būs par viņu pašu. «Varbūt skanēs banāli, bet gribu uzrakstīt ko tādu, kas vairos pasaulē skaistumu. Es pilnīgi saprotu Dostojevska vārdus, ka skaistums izglābs pasauli. Arī manā personīgajā krīzē man palīdzēja apjausma un spēja saskatīt skaisto. Man patīk skaistas sievietes, skaisti ziedi, skaisti saullēkti, skaista baznīca – to redzot, sirds piepildās ar tādu beziemesla prieku!
Politikas gados es it kā nojautu – kaut kur blakus ir kaut kas burvīgs, bet tolaik tā īsti to saskatīt, sataustīt nespēju. Tas atnāca vēlāk,» atzīst Andrejs. Grāmatas vispār šobrīd esot viņa labākie draugi.
«Rakstu tādas kā recenzijas par grāmatām Facebook grupā Izcilas grāmatas. Ļoti daudzi tur komentē šādi: «Kāds pārsteigums, Panteļējeva kungs! Mēs domājām, ka jūs esat tikai politiķis, stulbs zaglis un nelietis. Izrādās – jūs arī lasāt grāmatas!» Viņu acīs man vienmēr būtu jāpaliek tikai politiķa tēlā,» tā Andrejs.
Mazdēls atpazīst pēc bārdas
Žurnālam KLUBS ekspolitiķis stāsta arī par savu ģimenes dzīvi, sakot – vairs nav kopā arī ar otro sievu. «Nelaimīga laulība veidojas, kad iesākumā ir liela kaislība, bet tās laikā netiek nodibināta dziļa draudzība. Manā otrajā laulībā lielākā kļūda bija tā, ka mēs nekļuvām par draugiem.
Sākām mēģināt viens otru pārtaisīt, kas nobriedušiem cilvēkiem ir diezgan neiespējami.
Tad bija vilšanās, sakrājās savstarpējs rūgtums un sekoja šķiršanās. Kaislībai un draudzībai jābūt, vēl pirms cilvēki saiet reāli kopā. Ja tev vakarā, ar sievu sēžot pie televizora, prātā ienāk interesanta doma, bet tu negribi tajā ar viņu padalīties, tad jau ir gala sākums. Priecājos, ka vismaz ar pirmo sievu man tagad ir izdevies nodibināt draudzīgas attiecības – vairāk pateicoties kopīgajiem bērniem,» stāsta Andrejs.
Tagad viņš ar lepnumu atklāj, ka auklē mazdēlu. «Mazdēlam ir deviņi mēneši, un, kopš viņš piedzima, man principā vairs nav baiļu no nāves. Es redzu, ka kaut kādā mistiskā bioloģiskā veidā es turpinu dzīvot, mans uzvārds turpinās. Nedēļas nogalēs es viņu ar prieku auklēju. Viņš mani atpazīst pēc bārdas – pagrabina to un sāk smaidīt! Ja raud, lieku ratos un skrienu ārā – braucot viņš guļ.
Mazdēls mani māca priecāties par ļoti vienkāršām lietām – par mazu bumbiņu, pulksteni. Es no viņa mācos, ka sev apkārt ir jāsaliek vienkāršas lietas, kas dod prieku! Redzu arī, ka citus cilvēkus satrauc tas, ka kādreizējais politiķis Panteļējevs laiku vada, mierīgi stumdot mazdēla ratus. Es vairs neatbilstu tam stereotipam par varenajiem politiķiem, kas ir viņu galvā. Lielākā traģēdija sākas tad, ja tādā brīdī cilvēks tiešām sāk citiem izpatikt, uzvesties tā, kā citi no viņa sagaida. Bet es to nedaru, man ir pašam savs stāsts.»
