Rīga 0°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sportoja līdz pēdējam
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora vēsturē Visvalda Lāča sirds apstājās 18. aprīlī viņa mājās, netālu no Gaiziņkalna. Pirms mēneša pie Visvalža vēl ciemojās Latvijas Avīzes žurnālists Artis Drēziņš.
«Epidēmijai bija jānāk. Var pat teikt, ka es to gaidīju. Agrāk vai vēlāk.»
«Jo cilvēki vairojas tik ātri, vienlaikus samazinoties dabas resursiem, ka tas bija neizbēgami. Vismaz daļēji epidēmija ir arī pārapdzīvotības radītās netīrības rezultāts. Mēs gan dzīvojam šai ziņā laimīgā vietā – Latvijā! Un es vispār esmu ideālā stāvoklī: uz Latvijas jumta pie ezera viensētā,» toreiz žurnālistam teica Lācis.
Viņš pastāstījis, ka 6. februārī Madonā uz ielas nelaimīgi pakritis. Bija pateicīgs diviem skolēniem – brālim un māsai Feodoroviem, kuri piesteigušies un piecēluši sēdus. Nekas lauzts neesot bijis, bet vispārēja ķermeņa kontūzija un liels vājums pēc tam gan. 12. martā Visvaldis nosvinēja 96. dzimšanas dienu. «Vienīgais veids, kā mēģināt tikt atpakaļ ierastajā stāvoklī, ir iespēju robežās turpināt kustēties un vingrot. Man ir divas 1,8 kilogramu hanteles, ar kurām vēzējos, lai atgriežas sajūtas plecos. Reizi nedēļā nošļūcu pa āru divus kilometrus. Daru, ko varu,» stāstījis viņš.
Atvadas notiks pēc pandēmijas
Visvalža mazdēls žurnālists Mārtiņš Lācis PDz atklāj, ka vectēvs ir kremēts. «Viņa vēlme bija, lai apglabā Lestenē pie pārējiem leģionāriem. Kad mēs, ģimene, saņemsim urnu ar pelniem, šo gribu izpildīsim. Kad tas būs, šobrīd nav zināms. Vai nu beigsies ārkārtējā situācija, vai būs kādi atvieglojumi atvadu ceremonijām saistībā ar cilvēku pulcēšanās skaitu…»
«Ārkārtējās situācijas apstākļos diemžēl atvadas nevarēja notikt tādas, kādas Visvaldis būtu pelnījis,» uzsver Mārtiņš.
«Viņu noteikti atceras gan cīņubiedri, zināja un cienīja arī gados jaunāki cilvēki. Viņš Latvijai atdeva gana daudz sevis, īpaši jau cīņasspara ziņā. Viņa nerimstošais cīņasspars noteikti ļāva vectēvam sasniegt tik cienījamu vecumu. Nodzīvot līdz 96 gadiem ne kuram katram ir izdevies,» teic Visvalža mazdēls.
Mazdēla paraugs it visā
Mazdēls uzsver, ka vectēvs nav lietojis alkoholu, nav arī smēķējis. «Viņš vienmēr uzturēja sevi formā. Daudz skrēja. 2017. gadā pieveiktais maratons Berlīnē ir tam apliecinājums. Tas bija viens no viņa pēdējiem mērķiem, un man prieks, ka biju klāt, kad viņš to paveica,» saka Mārtiņš. Viņš piebilst, ka Visvaldis soļoja vēl šogad.
«Pēdējos gados viņš samazināja apjomu, bet katru dienu kādus septiņus līdz desmit kilometrus nogāja. Tagad pavasarī, pirms nāves, mazāk. Viņam ir pieraksti, cik katru dienu nogājis. Ja tos izanalizētu, nezinu, droši vien apkārt Eiropai, ja ne pasaulei noteikti ir apgājis. Droši vien arī tas ir viens no iemesliem, kas ļāva tik ilgi nodzīvot,» tā Mārtiņš.
Mazdēls atzīst, ka Visvaldis vienmēr viņam bijis paraugs – īsts vectēvs.
«Viņš man ir atstājis mantojumā lepnību par dzimtu, kas, protams, iet sazobē ar cieņu pret citiem. Pieklājību, latviskumu…Viņš visā ir bijis paraugs man un arī daudziem citiem. Droši vien daudzi mani paziņas vectēvu novērtēja pat vairāk nekā es. Man viņš bija vectēvs – es zināju, ko viņš ikdienā dara, zināju viņa sasniegumus.
Es to pieņēmu kā pašsaprotamu lietu. Tagad ir gandarījums, kad saprotu – patiesībā vectēvs bija nozīmīgs cilvēks daudziem, kuri tagad atsaucas uz viņa stingro mugurkaulu, cīņu un stāstiem par brīvu Latviju. Tādu kā Visvaldis Latvijā nav bijis daudz,» tā Mārtiņš.
Šķita, ka 100 gadus sasniegs vēsā mierā
Premjera Krišjāņa Kariņa padomnieks demogrāfijas jautājumos Imants Parādnieks, atminoties kolēģi Visvaldi Lāci, PDz sacīja: «Visvaldis bija sava ceļa gājējs. Gājējs visās nozīmēs. Kad strādājām Saeimā, viņš katru dienu uz darbu no Imantas nāca kājām. Un tas nav mazs gabals. Viņš bija izteikts spēcīgs nacionālists. Nacionālisms bija katrā viņa šūniņā, turklāt – dziļi pamatots.
Visvaldim bija pamatīgas vēstures zināšanas, plaša pasaules uztvere. Pie viņa vienmēr varēja vērsties pēc kāda fakta, par kuru bija vēlme ko vairāk uzzināt. Viņa attieksme pret jauniešiem bija unikāla. Pats biju liecinieks, kā viņš jauniem cilvēkiem iedvesa pārliecību, mācīja latviskumu. Tas aizrāva. Arī mani puikas, kas Visvaldi pirmo reizi satika, kad bija mazi, bet tagad jau ir pilngadīgi, joprojām Visvaldi atceras kā leģionāru, uzsver viņa karavīra tēlu.»
Pat sirmā vecumā viņš ieturēja īsta karavīra cēlo stāju.
«Kārtīgs vīrs, no kura strāvoja latviešu karavīra temperaments.» Ar Visvaldi pēdējā laikā Imants ticies trīs četras reizes gadā. Agrāk braukts pie Visvalža uz mājām, bet tagad lielākoties tikšanās bija svētkos un piemiņas pasākumos Lestenē un citur. «Šķita, ka tas ir vīrs, kas 100 gadus sasniegs vēsā mierā. Bet dzīve ir dzīve,» noteic Imants Parādnieks.
Līdz mūža beigām strādāja pie disertācijas
«Visvaldis piederēja paaudzei, kuras sapņus un nākotnes cerības iedragāja karš. Jau 19 gadu vecumā viņš tika mobilizēts latviešu leģionā, pabeidzis instruktoru rotas un vada komandieru kursus, nonāca Ieroču SS 19. grenadieru divīzijas (2. latviešu) 44. pulkā, cīnījās Kurzemes frontē, divreiz ievainots,» pieminot Visvaldi, atzīst akadēmiķis Guntis Zemītis.
Visvalža īstais laiks pienāca, sākoties Trešajai latviešu tautas atmodai.
«Viņa pirmais publiskais uznāciens notika Latvijas Tautas frontes I kongresā 1988. gada oktobrī. Latvijas sabiedrība iepazina tiešu un atklātu, gudru, nepiekāpīgu un ar goda prātu apveltītu vīru, Latvijas patriotu. Tāds viņš bija vienmēr. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Lācis beidzot varēja piepildīt savu sapni par vēstures pētīšanu. Viņa galvenā tēma bija Otrā pasaules kara vēsture, kas izdota sešos sējumos,» stāsta Zemītis.
Lācim sāpēja latviešu leģionam uzspiestais nacistu zīmogs. Tam viņš veltīja vairākas savas grāmatas, arī 2017. gadā izdoto Latviešu leģions patiesības gaismā. Tāpat pievērsās arī Latvijas jaunāko laiku vēsturei, sarakstot virkni grāmatu, kuras nosaukumi ir tieši un nepārprotami: Vai vēlreiz zem krievu zābaka?, Nacionālisms un brīvība. «Lai gan Visvaldis Lācis augstu vērtēja sev piešķirto goda doktora grādu, viņš turpināja strādāt pie doktora disertācijas, lai iegūtu arī zinātnisko grādu vēsturē,» uzsver Zemītis.
