Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dzīve nesteidzoties
Vairākas stundas Velgas un Ērika sabiedrībā kļuva mana klātesamība viņu pastaigu dialogos, iekšējos monologos, ceļā piestājot kādos dzīves krustpunktos, kuros bijuši arī kritieni un piecelšanās. Ar viņu atļauju daļu no abu ceļa stāstiem atklāšu arī lasītājiem.
Ēriks: «Mēs ar Velgu, divi pensionāri, pulsējam ļoti rāmā garā. Mums sev nosacījums ir piesargāties no vīrusa, bet neielaist sevī bailes un iespēju robežās pulsēt arī ārpus mājas. Esam vienojušies, ka katru dienu vajadzīga pastaiga. Reizēm eju viens, un tad tā ir pastaiga, kurā es izdomāju darba domas, sakārtoju plānu rakstāmajam. Šobrīd man top grāmata par Alfrēdu Čepāni. Kad ejam abi ar Velgu, tā ir pastaiga, kurā sarunājamies, skatāmies, kā dienu ritumā mainās ieliņas, ieraugām kaut ko nepamanītu, brīnāmies un priecājamies, cik skaisti pulsē dzīve. Es radinu Velgu pie pauzes. Viņai nekad nav laika pauzēm. Saka – nav pie tām radusi, jo dzīvē visu laiku bijis skrējiens no viena darba pie nākamā. Man ir izdevies panākt, ka esam vienojušies par pastaigām, un tad viņai nav kur sprukt. Jāstaigā, un neko citu nevar darīt.»
Velga: «Es eju un domāju, ka palika nesakopta māja, apceru, ko gatavošu pusdienās. Man ir pilnas rokas saimniecisko rūpju. Kamēr pauzēju, viss stāv nedarīts, bet man patīk tas nesteidzīgums, pie kāda Ēriks mani pieradinājis. Tas iedveš lielu mieru. Pie brokastīm saplānojam dienu, lai gan nav tā, ka iepriekšējā vakarā nezinām, kas nākamajā dienā notiks. Mēs rēķināmies ar tiem plāniem un tajā grafikā turamies.
Pensionāres dzīve kopā ar Ēriku man ir brīnišķīga. Mums abiem ilgi gadi bijuši ļoti steidzīgi, pilni ar darbiem, rūpēm un raizēm. Man tā bijusi viens traks skrējiens, kurā savu dzīvi vienmēr atliku uz vēlāku laiku, bet tas laiks, lai dzīvotu sev, tā arī nekad nepienāca.
Īsti piekrist tiem gudrajiem padomiem, kas tagad ir tik populāri un māca, ka vajag dzīvot sev.
Es nezinu, vai spētu būt laimīga, dzīvojot tikai sev vai vispirms sev.
Daudzus gadus pašas intereses man bija pēdējā vietā, bet neuztvēru to kā upuri vai slogu. Tā bija mana dzīve, un tagad ir laiks, kad es tiešām dzīvoju sev, taču esmu laimīga, ka man ir cilvēki, kuriem esmu vajadzīga. Man ir Ēriks, ar kuru kopā varu vadīt dienas. Man ir bērni un mazbērni, par kuriem vairs nav lielu raižu, bet domas un rūpes par viņiem paliks, kamēr vien dzīvošu.
Varu atklāti pateikt, ka šis man ir tāds dzīves posms, uz kādu pat domās nebiju cerējusi. Zinu, ka uz Ēriku varu paļauties, zinu, ka viņš vienmēr mani atbalstīs un palīdzēs. Tā apziņa, ka esmu viņam svarīga un svarīgas viņam ir manas domas un sajūtas, ir ļoti iedrošinoša. Ēriks vienmēr uzmanīgi mani uzklausa, nekad nav izrādījis, ka viņu kaut kas neinteresē vai mani stāsti garlaiko, un es zinu, ka viņa interese ir ļoti patiesa.»
Cīrulis un pūce
Ēriks: «Es esmu cīrulis, Velga ir pūce, un mums jādomā, kā saskaņot ritmus. Kad biju viens, cēlos sešos, septiņos ēdu brokastis. Tagad sešos man nozvana pulkstenis, ieslēdzu radio, noklausos himnu un rīta ziņas, tad nodušojos, nāku lejā uz pirmo stāvu, uzlieku uz galda šķīvīšus, iemaisu biezpienu ar krējumu, eju atkal augšā.
Man ir stunda, kurā es lasu. Brīžiem aizsnaužos.
Tieši deviņos nāku lejā uz brokastīm. Velga ir uzlējusi kafiju, saklājusi galdu, un mums ir stundu ilgas brokastis ar rāmām sarunām.»
Velga: «Mēs saprotamies bez vārdiem un ļoti saskaņoti darbojamies.»
Ēriks: «Katrā ēdamreizē uz galda iededzam svecīti. Liesmiņa mūs padara nesteidzīgus, un nesteidzīgums ir arī veselīgums. Maizīte ir svētums, un to nedrīkst apēst steigā, garāmejot. Skaties liesmiņā, tērzē, lēni izbaudot visas garšas. Tas rada mieru un labsajūtu.»
Velga: «Izstāstām, ko katrs vakarā pirms miega vēl ir izlasījis. Pārrunājam, kāds būs mūsu tās dienas pastaigu maršruts.»
Ēriks: «Mums ir milzīgi daudz maršrutu, kuri pastaigās mainās. Tās ir Pārdaugavas mazās ieliņas, kuras iepazinu, kad 1972. gadā ienācu Rīgā un dzīvoju Melnsila ielā. Tagad Velgai te esmu gids, jo viņa ir dzīvojusi otrpus Daugavai Rīgas centrā. Mazo ieliņu labirintos kopīgi atklājam arī jaunas vietas. Vienvakar, kad bija jau sakrēslojis, mūs pārsteidza jaunās Muzeju krātuves apkaime pie Dzegužkalna. Modernā ēka vidē ar pastaigu parku ir tik iederīga, un šobrīd, kad krājumi apskatei nav pieejami, nama logos izvietots vesels skulptūru dārzs. Priecādamies par tiem skatiem, vakar trīs reizes tur nogājām garām. Tā izstaigājoties, esam pabijuši gan pagātnē, gan mūslaikos, saelpojušies svaigu gaisu un ieguvuši fizisku mundrumu.»
Velga: «Dzīves veiksme, ka mums izdevies nodzīvot līdz mūsu gadiem. Maijā man būs septiņdesmit trīs, Ērikam – astoņdesmit astoņi. Apprecējāmies, kad man bija sešdesmit pieci un Ērikam – astoņdesmit. Esam jau ilgi dzīvojuši, daudz piedzīvojuši un pārdzīvojuši, un esmu priecīga par to dzīvi, kas man ir. Esmu to pelnījusi.»
Bērnības stingrie pamati
Velga: «Daudzi stāsta, ka viņiem nav pieņemama un saprotama savu vecāku dzīve, tas, kā viņi dzīvojuši. Esmu pēckara bērns, augusi sešu bērnu ģimenē ļoti pieticīgos apstākļos, bet manas bērnības atmiņas par Embūtes laiku ir ļoti gaišas. Vecākus vienmēr izjutu kā stiprus balstus, kuri viens ar otru rēķinājās un bērniem bija drošais patvērums. Kā jau kurzemnieki, vecāki savas jūtas ārēji neizrādīja, bet mēs jutām viņu rūpes un mīlestību. Paps kādu laiku kolhozā bija brigadieris, mamma manā agrajā bērnībā nesa pastu. Viņas ziņā bija liels apgabals, un mēs ar dvīņumāsu viņai palīdzējām. Vasarā ar riteņiem braucām uz tālajām mājām. Vēlāk mamma strādāja fermā par slaucēju, tad izmācījās par mākslīgo apsēklotāju, brauca pa visām kolhoza fermām.
Par šo profesiju cilvēki mēdza pajokot. Kad mamma iegāja veikalā, veči teica: «Re, kur bullis ienāca!…»
Manās bērnības atmiņās palikuši zirgi, kas bija savesti kūtī pretī mūsu mājai. Tur bija ārkārtīgi jauki kumeliņi. Vēlāk kūtī ielika nobarojamos teļus, un es izgāju ganu gaitas. Man bija mīļais bullītis, kas ganos vienmēr turējās manā tuvumā. Tā bija dzīve, kas man patika, es biju priecīga un laimīga.
Bieži esmu domājusi, cik labi, ka vecāki man iemācīja darbu. Daudzkārt to esmu novērtējusi kā galveno guvumu, ko iedeva vecāki. Tas ir kapitāls, kuram pateicoties nekādas krīzes un likteņa sitieni man neko nevar padarīt. Es izdzīvošu jebkādos apstākļos.»
Ēriks: «Atšķirībā no Velgas, kas uzauga sešu bērnu ģimenē, saviem vecākiem biju vienīgais. Es nāku no lielsaimniekiem, Birzgales pagasta Rīmeņiem. Pie mūsu nesteidzīgo brokastu, pusdienu vai vakariņu galda bieži ieminos par saviem vecākiem. «Kā pie mammas…» saku par Velgas ceptajām pankūkām, piena zupām, cepeti.
Velga runāja par darba tikumu, kas viņai nāk no vecākiem, un arī man vecāki ieradināja darba tikumu, bet ar zināmu viltību. Tēvs uztaisīja mazu grābeklīti, mazu izkaptiņu, līdz ar to darbs man bija kā rotaļa, kas radīja prieku. Tēvs iemācīja uz laktiņas, kur viņš kapināja savu lielo izkapti, kapināt man savu mazo. Kad iegādājās sējmašīnu, sauca mani kopā ar viņu stellēt diskus un lemesīšus. Tēvs kaut ko nepareizi bija sapratis, jaucām ārā un likām par jaunu. Atceros, kā pirmo reizi tēvs ļāva man uzsēsties uz zāles pļāvēja, kurā iejūgti zirgi. Palaida mani pie ecēšām, ecējot pavasara sējumu, un darbs man nekad nav bijis kā sodība un noslogojums. Vēlāk, strādājot žurnālistikā, esmu varējis teikt, ka darbs ir prieka tēvs, bet prieka māte – teātris. Man tiešām arī profesionālais darbs vienmēr ir sagādājis prieku. Velga, kad stāstu dzīvē piedzīvoto, bieži saka: «Tev nu gan ir bijusi interesanta dzīve! Tu varētu vadīt ekskursijas pa Latviju.» Un tā patiešām ir. Darbs avīzes lauku nodaļā, komandējumos satiktie cilvēki – tā bija krāsaina dzīve, sulīgi raksturi.
Braucot uz dzimto pusi, atmiņām klāt jaucas arī smeldze.
Kara laiku pārlaidām Kurzemes katlā pie tēva brāļiem, un tad, kad atgriezāmies, mūsu mājas jau bija aizņemtas, tajās bija iegājuši mūsu pašu pagasta cilvēki.
Mēs apmetāmies dažus kilometrus tālāk pie tantes, kas bija mums radiniece. Var tikai apbrīnot manu mammu un papu, kas bija zaudējuši savu īpašumu, daudzos gados iekoptu priekšzīmīgu saimniecību, bet nekad nelika to man manīt. Vienīgi kādā reizē, kad bija jāiet uz pastu, uz kurieni varēja nokļūt pa diviem ceļiem, mamma pateica «Ej labāk pa to otru, nevis gar mūsu kādreizējām mājām…»»
Teķis un Tintis
Ēriks: «Velgai sirsnīgas bērnības atmiņas palikušas par bullīti, man – par aunu. Mums bija liels sugas teķis, kas mani turēja lielā cieņā. To es nevaru saprast, kāpēc viņš mani atzina. Es īpaši necentos iemantot viņa draudzību. Mums bija aitu pulks, un tad, kad dzinu to uz ganībām, teķis gaidīja, lai uzkāpju viņam mugurā, un tad mēs cēli sekojām aitu baram. Tāda pati procesija mums bija mājupceļā no ganībām. Pret jebkuru citu jebkāda vecuma cilvēku teķis bija stipri negants, un katram bija jāuzmanās, lai no mugurpuses nedabū bliezienu. Viņš klusu pielavījās un bladāc – viņa upuris bija gar zemi. Rimeņu teķis ar savām izdarībām bija slavens visā pagastā. Tam bija jādodas arī komandējumos pie citu saimniecību aitām, katrā sētā pavasarī spriņģoja viņa pēcnācēji, bet ne vienu vien saimnieku viņš bija arī apskādējis.
Tas ir neizskaidrojami, kāpēc mājlops kādam pieķeras un atzīst tikai viņu. Mums šajās mājās četrpadsmit gadus bija Tintis – melns kaķītis ar baltu šmeterlinku pakaklītē. Pagājušajā vasarā Tintītis aizgāja citos medību laukos. Viņš saslima, sāka novājēt. Tintes dakteris Sigrens Bricis, kas četrpadsmit gadus nāca pie viņa, sapotēja, ierīvēja skaustā zāles pret visādiem insektiem, tajā pēdējā vizītē, kaķīti apskatījis, pateica: «Diemžēl…» Mēs ar Velgu piekritām Tintīša iemidzināšanai, uzticējām dakterim viņu kremēt. Mūža miegā aizmigušu, iesaiņojām Tinti, iededzām baltu svecīti, dakterim un Velgai es ielēju balzamu. Dakteris bija ar mašīnu, balzamu iedevu viņam līdzi, sainīti ar uzkodām. «Tagad ir pa godam,» viņš teica. Mēs ar cieņu atvadījāmies no sava Tintes. Velgai bija milzīga raudāšana. Es arī biju stipri saskumis. Tintis mums bija ārkārtīgi būtisks.
Tagad domāju – varbūt viņa piemiņai uzrakstīt par tiem četrpadsmit Tintes gadiem, viņa visādībām un izdarībām. Tintim bija savi cirka numuri, ko viņš demonstrēja ciemiņiem. Tintis būtu pelnījis atstāt atmiņas par sevi.»
Pārsteigums – Ērika drēbju skapis
Ēriks: «Mums abiem ar Velgu vēl arvien notiek radošā dzīve. Es rakstu un mudinu Velgu vairāk pievērsties viņas profesijai – tērpu modelēšanai. Pierunāju vienu istabu pārvērst par viņas salonu. Tur ir rakstāmgalds, kur uzlikt lielo plati, uz kuras var piegriezt audumus.»
Velga: «Kad Ēriks dodas savās vienatnes pastaigās, viņš izdomā raksta virsrakstu un virzību, kā rakstu veidos. Pārnākot mājās, kaut ko jau ir atrisinājis, bet mana profesija ir pilnīgi citāda.»
Ēriks: «Ilgus gadus man šuj Dailes teātra vīriešu drēbnieks Andrejs, un es biju iedomājies, ka tagad, kad esmu apprecējis profesionālu modelētāju, viņa gādās par manu garderobi, bet nekā! Velga mani izglītoja, ka ir milzīga atšķirība starp dāmu un kungu drēbniekiem. Turpinu iet pie Andreja. Par šo iespēju man jāsaka paldies Margaritai Vīksnei, kas daudzus gadus bija Dailes teātra administratore. Man vajadzēja kreklu, veikalā tādu, kā gribēju, nevarēju dabūt un lūdzu, vai Margarita nevar mani iepazīstināt ar kādu teātra drēbnieku. Viņa to laipni izdarīja, Andrejs uzšuva kreklu, kas man ļoti patika, un turpmāk vienmēr gāju pie viņa uzšūt to, ko biju iecerējis.»
Velga: «Ēriks neģērbjas veikalos pirktos uzvalkos, viņam tos vajag pēc mēra un viņa gaumes. Reizēm kaut ko Ērikam iesaku, bet viņa stilā nejaucos. Manā ieskatā Ēriks ir solīdais kungs, un viņa stils ir pareizs. Viņš to iznes, un viņam nav jāskatās, kā tagad ģērbjas citi. Viņš tā nejūtas un ģērbjas saskaņā ar savu izjūtu.
Lielu pārsteigumu piedzīvoju mūsu kopdzīves sākumā, Ērikam atverot viņa drēbju skapi. Tajā kā zaldāti rindā stāvēja melni un dzelteni krekli. Nevienas citas krāsas!
To ieraugot, no pārsteiguma man tiešām aizrāvās elpa. «Kāpēc tikai tā?» es jautāju. Nu jau Ēriks ir mainījies, un skapī radušies arī dažu citu krāsu krekli. Šodien tev par godu viņš uzvilka zilu, lai gan zila krāsa Ērikam nepatīk. Arī visus dzeltenos toņus nepieņem. Vēsais citronu nav viņa, patīk olu dzeltenais. Saulainā krāsa – tā Ēriks dēvē dzelteno. Nopirku reiz baltu kreklu, bet Ēriks nevilka un teica, lai dodu to prom.»
Ēriks: «Baltus kreklus neatzīstu, tāda man nav neviena. Svinīgos pasākumos velku melnu un aplieku ap kaklu siksniņā ievērtu dzintaru. Tā ir mana kaklasaite, citu man nav.»
Dzīves pagriezieni
Ēriks: «Viens no manas dzīves lielajiem pagriezieniem saistās ar slimošanu. Biju žurnālists spēka gados un labā vietā – lauksaimniecības nodaļas vadītājs laikrakstā Cīņa –, kad pēkšņi man konstatēja tuberkulozi. Tas manu dzīvi pagrieza būtiski. Mani aizsūtīja uz Tērvetes sanatoriju, kur man paziņoja, ka ārstniecības process tur būs desmit mēneši. Tanī mirklī tas spriedums mani pilnīgi apstādināja.
Pirmā sajūta bija kauns, jo tajos laikos uzskatīja, ka ar tādu slimību slimo krituši cilvēki, sabiedrības padibenes.
Atbraucu no sanatorijas uz Rīgu paņemt kādas mantas, dzīvoklis jau bija izdezinficēts.
Sākās mana dzīve Tērvetē, kur savējo jau bija iesliedējis Imants Ziedonis, kuram arī bija šī kaite. Vienu periodu tur bijām abi vienlaicīgi. Biju lielās pārdomās. Man bija izvēle – vai nu noklīst no ceļa (tādā nozīmē, ka tur bija romantiski apstākļi, skaista daba, un diloņslimnieki, zinot, ka viņiem jāmirst, kļūst par sējējiem, lai turpinātu dzimtu…), vai pievērsties kādai citai nodarbei. Es biju žurnālists, kas nozīmē – publiska persona, un, mēnešiem ilgi manam vārdam neparādoties avīzē, tas būtu ceļš uz aizmirstību. Un tad es stingri noņēmos apliecināt sevi publiskajā telpā. Izdomāju avīzē rubriku Publicista skatījumā, rakstīju. Tērvetē iesāku grāmatas Pirmā grēka līcis uzmetumu. Nezināju, ko ar tiem portretiem un monologiem darīšu. Aizbraucis uz Rīgu, jautāju kolēģiem, un viņi teica, lai laižu darbībā. Radās Pirmā grēka līcis – mans pirmais literārais darbs, ko literatūrzinātniece Ildze Kronta saslavēja, un tas man bija kā balzams. Mani uzņēma Rakstnieku savienībā. To brīdi kā šodien atceros. Es eju pa Krišjāņa Barona ielu garām Rakstnieku savienībai, un tieši tajā mirklī pa Benjamiņu nama durvīm nāk ārā Andris Jakubāns. «Ērik, šuj ancuku! Mēs tevi uzņēmām Rakstnieku savienībā!» Izrādās, ka viņš bija viens no Jauno autoru komisijas lēmējiem. Toreiz tikt uzņemtam Rakstnieku savienībā bija milzīgs notikums un pagodinājums. Tā es iekļuvu rakstniekos.
Piecpadsmit gadus pa divi, trīs, četri vai pieci mēneši biju Tērvetes sanatorijas pacients. Ārstējos un rakstīju. Ar rakstīšanu es sevi disciplinēju. Tajā laikā biju stipro dzērienu lietotājs, un arī šajā ziņā varēju noklīst no ceļa, bet man bija izvēle. Tērvetē sadraudzējos ar galvenā ārsta vietnieku Ādolfu Plavoku, kas bija astmatiķis, knapi kustēja. Mēs ar viņu gājām pastaigās, izkopām parku, kurinājām ugunskuru. Katru rītu man bija trīs kilometru gājiens uz vienām mājām pēc piena. Nesu sev, dakterim Plavokam un savai ārstējošai ārstei.
Tērvetē nācu pie atziņas, ka katrai nelaimei galā ir laimīte.
Tajos laikos vēl lielāka iestrāde un sevis izpaušana man notika sadarbībā ar Edgaru Liepiņu. Savā koncertprogrammā viņš iekļāva manu darbu monologus, mēs kopā trīs gadus braucām pa Latviju. Vēlāk uzrakstīju atmiņu grāmatu Mana Tērvete. Turpinājums bija sadarbība ar Latvijas valsts mežiem, par kuriem arī ir tapusi grāmata. Tad nāca vēl citas. Ja skaita arī brošūriņas, kopā esmu sarakstījis sešdesmit grāmatas, un viss ir sācies no manas slimošanas un Tērvetes. Drīz nāks klajā mana un Mežu zinātnes institūta direktora Jurģa Jansona kopīgā grāmata Silavieši par meža zinātniekiem. Līdz ar to noslēgsies mans vairāku gadu cikls, kas sākās no nelaimes.»
Velga: «Pretēji Ērikam, kuram gribējies sevi apliecināt publiskajā telpā, tādas vēlēšanās man nekad nav bijis. Es zinu savu vērtību, bet katram jābūt tādam, kāds viņš ir dabiski. Es jūtos stipra, bet arī man ir bijušas ļoti dziļas krīzes. Kā es tieku no tām laukā? Apguļos gultā, saraujos čokurā, uzvelku segu pāri galvai, guļu un gaidu, kad pāries. (Smejas.) Arī viss sliktais kādreiz beidzas. Laiks iet, labāk vai sliktāk, bet dzīve turpinās.
Es zinu, kā tas ir, kad sāp… Ļoti, ļoti sāp… Kad vistuvākais cilvēks tevi nenovērtē, neuzskata, ka arī es esmu vērtība. Sapratu un pieņēmu, ka māksliniekam vajag brīvību, lai viņš radītu savu ģeniālo mūziku, bet, ja tik ļoti pierod, ka tas otrs cilvēks līdzās izdarīs visu, lai ir labi, bet to nenovērtē, nesaprot, ka tam otram arī kaut kas ir vajadzīgs… Ja viens ir tikai ņēmējs, tam otram kādā brīdī varbūt vairs nav spēka. Es biju iztērēta un iztukšota. Kad vairs nav, ko dot, tu kļūsti nevajadzīga… Es nonācu ļoti smagā depresijā. No manis bija palikuši četrdesmit seši kilogrami.
Es biju nāvei parādā, bet mana depresija nenozīmē, ka es guļu un neko nedaru. Pēc šķiršanās no Kalniņa (Komponists Imants Kalniņš – L. B.) aizbraucu uz Ameriku. Kāda dāma bija teikusi, ka es braucu žīdiem pakaļas mazgāt, bet mani tas neaizskāra. Mani nevar pazemot. Man nebija citas izejas kā tikai izķepuroties. Nebija neviena, kas man palīdzētu tikt laukā no bedres. Es pati sevi no tās izvilku.
Visu 2002. gadu biju projām Amerikā. Strādāju emigrējušo ebreju ģimenēs par mājkalpotāju. Man bija jādara pilnīgi viss, diena pagāja neapsēžoties.
Desmitos vakarā iegāju savā mazajā meitas istabiņā, pārgurusi iekritu gultā, uzgriezu kristīgo radio, gulēju un raudāju…
Kad tam visam izej cauri, esi vai nu miris, vai izdzīvojis. Es biju izdzīvojusi, jo lepnums neļauj nomirt. Pēc visām sāpēm sapratu, ka Dievs mani mīl. Viņš redzēja, ka esmu visu izdarījusi, visu izcietusi un man vajag kaut ko labāku. Nekad nezini, kā nelaime var pavērt ceļu uz laimi.»
Pateicība liktenim
Ēriks: «Es ik pa brīdim Velgai saku: «Ja tā nebūtu bijis, mēs nesatiktos.» Mūsu ceļi jau kaut kur paralēli bija gājuši un kādos brīžos arī krustojušies. Kādas reizes redzēju Velgu līdzās manam jaunības dienu draugam māksliniekam Visvaldim Garokalnam. Es biju viens, manas Anniņas daudzus gadus jau vairs nebija. Atceros, sēdēju ārā pie Brīvības pieminekļa makdonalda galdiņa un skatos – nāk Visvaldis ar Velgu. Tāds pāris!
Visvaldim gara balta šalle, platmale, Velgai – cepure. Pasēdējām kopā, un es biju baltā skaudībā par drauga laimi.
Priecājos, kad viņi ieradās Omulības klubiņā. Pēc septiņpadsmit gadu darbības pagājušajā gadā pirms ārkārtējās situācijas notika pēdējā Omulības klubiņa sanākšana, pēc kuras tas neatgriezeniski pārtrauca savu darbību, bet tagad turpina dzīvot nupat iznākušā grāmatā, kurā apkopoti sprēgājumi un pasmaidījumi no gadu gaitā Omulības klubiņā runātā.»
Velga: «Visvaldis bija mans pasniedzējs Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā. Vienā vecumā ar Ēriku un Ērika draugs no Liepājas laikiem. Visu dzīvi ik pa brīdim bijām satikušies. Kad atbraucu no Amerikas, Visvaldis man piezvanīja, uzaicināja uz savu izstādi, un mēs sākām satikties. Vēlos gados sadraudzēties ir grūti, un liels retums satikt tādus cilvēkus, kāds bija Visvaldis un ir Ēriks. Viņi abi ir ļoti līdzīgi, laikam tāpēc bija draugi kopš jaunības. Dabiski, ārkārtīgi atklāti, mierīgi, labestīgi un uzticami.
Kad Visvaldis pēkšņi aizgāja no dzīves, tas bija nereāls un neaptverams sitiens. Vēl vienas drausmīgas sāpes un zaudējums, kuram nezini, kā tikt pāri… Prāts to nespēj pieņemt, jo nekam tādam neesi gatavs…»
Ēriks: «Dienu iepriekš slimnīcā ar viņu sazvanījos. Visvaldis teica, ka viss būs labi, drīz nāks laukā. Viņam bija operācija, no kādas nemirst…»
Velga: «Kad nomira Visvaldis, Ēriks atnāca pie manis un interesējās, kā var palīdzēt. Es esmu emocionāla, bet Ēriks arī tādos brīžos saglabā mieru un loģisku prātu. Viņa atbalsts bija vairāk, nekā varēja gaidīt un iedomāties. Tas manā sirdī ielēja siltumu.
Man kā Dvīnim patīk, ja ir otrs cilvēks blakus, bet arī vienai man nav garlaicīgi. Esmu pašpietiekama, bet tā ir liela likteņa dāvana, ka satiku cilvēku, ar kuru man ir liela saskaņa. Ēriks arī ir Dvīnis.»
Ēriks: «Tas ir likteņa brīnums, ka Velga uzdrošinājās ar mani apprecēties. Viņa apbrīno manu optimismu, bet par to varu pateikties vecākiem. Viņi nekad neizrādīja žēlabas, nevaidēja par zaudēto īpašumu, un no viņiem man ir šis likteņa mājiens, ka varēja būt vēl sliktāk. Uz šīs platformas – nepiekliegt pasauli ar savu nelaimi – es dzīvoju un saglabāju optimismu pat visdramatiskākajos un traģiskākajos brīžos. Vecāki ar savu dzīvi man iemācīja priecāties par kaimiņu prieku, kā šobrīd sabiedrībā diemžēl ļoti pietrūkst. Mēs ar Velgu nelaižam sev klāt negācijas. Skatāmies Panorāmu, runājam par notikumiem, bet tā, lai tie mazāk nervus plosa.
…Sirds man sāp par bērniem. Divdesmit piecus gadus nebiju saticis dēlu. Tagad divus gadus Oskars nodzīvoja Latvijā, bet atkal pošas prom. Amerikā viņam ir darbs, kopā ar sievu īpašums. Meita Una ir pansionātā. Katru dienu sazvanāmies, bet kopš pagājušā gada marta, kad sākās pandēmija, nevaram viņu apciemot. Mans secinājums par bērniem – dēls ir aizklīdis, meita – noklīdusi… Diemžēl…»
Velga: «Ja ar maniem bērniem kas tāds notiktu, es būtu pagalam. Esmu priecīga par savu trīs bērnu dzīvi, par mazbērniem. Mazā Margrēta, kurai ir divarpus gadi, kad Marts ar Kristīni viņu pie mums atved, izdzirdot Ērika soļus kāpnēs, sauc: «Ērikiņš nāk!»»
Ēriks: «Velgas mazbērni ir mani draudziņi.»
Velga: «Liktenim esmu pateicīga par visu, kas man dots. Par iespēju skatīties skaisto pasauli, par to, ko esmu piedzīvojusi, par savu šodienas dzīvi, kas tik necerēti man ir uzdāvināta.»
