Rīga 0°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Ievas Stāsti» 2013. gada 19. numurā
Septiņas dzīvības
Juris stāsta labprāt, raiti, kā jau pedagogam pienākas, un nevairās no neērtiem vai personiskiem jautājumiem. «Kas man ko slēpt, tik un tā liepājnieki par mani zina vairāk, nekā es pats par sevi, reizēm tikai klausies un brīnies!» Juris atmet ar roku. Parasti visi sākot iztaujāt no tā brīža, kad tika ielikts pirmais «Līvu» pamatakmens. Tas bija tālajā 1972. gadā Liepājā, kad Jura vadīto Liepājas kultūras nama vokāli instrumentālo ansambli vēl nesauca «Līvi», un viņš pats nesen bija nosvinējis divdesmit otro dzimšanas dienu.
Bet Jurim ir arī citas, senākas atmiņas. Viņš runā ar smaidu, kaut klausoties brīžiem velk uz raudienu.
Citi lasa
Nē, Jurim nebija grūta bērnība, tikai liktenis mūždien bāza spieķus riteņos. Varētu likties, ka viņam ir vismaz septiņas dzīvības.
Kad Jurim bija četri gadi un viņš vēl dzīvoja Dobelē, sešus gadus vecākais brālis Andis pēc viesībām salēja kopā visus pārpalikušos šķidrumus no alkohola glāzītēm un teica: «Dzer, krupi!» – «Kas man atlika, vecākais brālis jāklausa, un es gandrīz aizgāju pie dieviem,» Juris atceras. Tam sekoja vēl citas brāļa eksekūcijas – ne jau ļauni vēlētas, bet sanāca, kā nu sanāca. Reiz brālis mazo Juri gandrīz nosmacēja, iebāžot mutē vatētās segas stūri un vienlaikus cieši aizspiežot viņam degunu. Pēc tam nāca negadījums ar tītariem: brālis lika uzvilkt koši sarkanu džemperi un iet padižoties sētā, kur tītari to vien gaidīja… Kopš tās tikšanās Jurim pierē rēta. Pēc brāļa peldētmācības stundas (vispirms pieturēja, bet pēc tam divu metru dziļumā palaida, lai pats kuļas ārā!) rētas gan nepalika, tikai paniskas bailes un nojauta par kādiem mistiskiem spēkiem, kas vada cilvēka dzīvi. Toreiz viss beidzās labi, krustmāte izglāba, kaut Juris jau bija sarijies ūdeni un bez samaņas.
Arī bez brāļa piepalīdzēšanas Jurim gadījās visādas likstas. Kaut vai aklās zarnas iekaisums, ko ārsti konstatēja tikai trešajā dienā, patiesībā beidzamajā brīdī. Trīs stundas gara operācija, ilga atveseļošanās slimnīcā, tomēr Juris drīz atkal bija uz kājām un turējās pretī vecākiem, kuri par varītēm spieda spēlēt klavieres. «Tas bija sens instruments ar interesantu vēsturi – runāja, ka savā laikā to spēlējusi pati dzejniece Aspazija. Bet man viens pīpis, kaut vai Napoleons! – sētā taču dzīve interesantāka! Tētis un īpaši memme, kā mēs viņu saucām, bija labi dziedātāji. Reiz atbrauca no Rīgas diriģenti un aicināja memmi uz galvaspilsētu, paredzot tur spožu karjeru. Bet viņa, kā tajos laikos pieņemts, protams, atteicās – ģimene taču pirmajā vietā!»
Kad Pavītoli atgriezās tēva dzimtajā Liepājā, atkal sākās klapatas – deviņgadīgais jaunatnācējs nezināja, kas ir naģe, kruķis, krizdole, un sētas puikām par to bija lielā smiešanās. Taču savu vietu barā Juris izkaroja ātri un reizēm tā aizrāvās ar blēņām, ka pat mūzikas skolai meta līkumu. «Kad lika pamatus tirdzniecības centram «Kurzeme», tur apakšā zem pamatiem palika mana skolas soma ar visu dienasgrāmatu, skolotāju piezīmēm un vecāku aicinājumiem uz skolu. Ja kādreiz centru pārbūvēs, varbūt izraks, būs laba vēstures liecība.»
