Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tikšanās ar modes leģendu
«Mani Vācijas un Šveices kolēģi jau sen mudināja noskatīties šo filmu. Vācijas televīzijā to rādīja jau martā. Gribētu vēlreiz filmu redzēt arī kopā ar kolēģiem un Burdas skolas apmeklētājām,» saka Burda Moden Rīga valdes priekšsēdētāja Gunta Brūmane. Noskatoties abas sērijas LTV, Guntai raisījušās personiskas atmiņas. «Enni Burdu satiku tikai vienu reizi, kad biju devusies ikgadējās darba darīšanās uz Vāciju, Ofenburgu, kur atrodas izdevniecība. Man līdzi bija dāvana Ennei – lelle Baiba Bārtas tautastērpā.
Es to jau biju nodevusi izdevniecības direktoram, viņas dēlam Hubertam Burdam, kad satiku arī pašu Enni. Tas bija kā zibens no skaidrām debesīm, ņemot vērā, ka pēdējos gados Burda uzņēmumu apmeklēja reti. Viņa jau bija cienījamos gados, un es jutu, ka no šīs kundzes nāk īpašs starojums. Tā kā jau skolas gados biju labi apguvusi vācu valodu, es viņai teicu, ka esmu atvedusi suvenīru, un vēl sacīju, ka vadu viņas meitas uzņēmumu Latvijā. «Es par jums jau zinu,» atbildēja Enne,» atceras Gunta.
«Vēlāk viņa man atsūtīja savu fotogrāfiju ar autogrāfu, bet pēc Burdas aiziešanas mūžībā viņas dēls Huberts atsūtīja zeltītu piespraudi ar viņas iniciāļiem un grāmatu, kurā apkopotas viņas žurnāla slejas. Tās ievadā rakstīti indiešu dzejnieka Rabindranata Tagores vārdi, kas bija arī Ennes Burdas dzīves moto. Tos viņa saka arī vienā no filmas epizodēm:
«Es gulēju un sapņoju, ka dzīve ir prieks. Es pamodos un redzēju, ka dzīve ir kalpošana. Es rīkojos, un – tik tiešām! – kalpošana bija prieks!» Šīs rindas ir ļoti tuvas arī pārliecībai, ar kādu strādāju es,» saka Gunta.
Enne sāka izdevējdarbību 40 gadu vecumā, un arī Gunta meitasuzņēmumu Latvijā sāka vadīt šajā vecumā. Viņa, līdzīgi kā savulaik Burda, pelēcīgajā 90. gadu Latvijā uzrunāja sievietes piedalīties Eiropas neprofesionālo šuvēju konkursā.
Seko saviem sapņiem
«Ennei piemita spēja ieklausīties sevī, viņai bija interese par visu jauno un nezināmo, un viņa sāka nodarboties ar to, ko dzīvē nebija ne mācījusies, ne darījusi. Enne saviem spēkiem panāca, ka žurnāls iznāca jaunā namā Ofenburgā, nevis vīra Franca Burdas mīļākās Evelīnas Holleres izdevniecībā. Un līdzīgi bija arī man. 90. gadu sākumā, kad privātie kooperatīvi attīstījās puspagrabos, es sameklēju Burdas māju Mežaparkā. Vēlāk radās vēlme pārcelties uz pilsētas centru, un, pārvarot dažādus praktiskus un finansiālus šķēršļus, tas izdevās.
Pēc iespējas iedvesmojošākā vācu valodā rakstīju pamatotu un pārdomātu vēstuli izpilddirektoram Manfredam Madem, kurā skaidroju – vēlos, lai uzņēmums būtu centrā. Taču viņš sacīja nē. Neraugoties uz to, piedalījos izsolē un dabūju īres tiesības. Paņēmu kredītu, un bija jāiztērē teju 100 000 latu celtniecībai un īrei,» atceras Gunta. «1995. gadā atvēru Burdas salonu Marijas ielā. Un tieši šajā gadā žurnālam Burda apritēja 45 gadi. Mades kungs neatbrauca, taču pēc kāda laika atzinīgi novērtēja manu darbu.»
Latviete – tikpat uzņēmīga kā Enne
Enne, par spīti vīra aizliegumiem un birokrātijai, devās uz Parīzi, lai saprastu, kādai tad īsti jābūt modei un modes žurnālam. Tāds spīts un uzņēmība piemīt arī Guntai. Kad Latvija jau bija pasludināta par neatkarīgu valsti, Gunta uzzināja, ka Maskavas filiālē, kura bija izveidota 1987. gadā un kuras pakļautībā Gunta strādāja, viesojas Burdas izpilddirektors Manfreds Made. Tās pašas dienas vakarā Gunta dabūja vilciena biļetes. Viņa satika Manfredu un ar savām teicamajām vācu valodas zināšanām un sievišķīgo šarmu pārliecināja, ka Latvijā jādibina no Maskavas neatkarīgs Burdas meitasuzņēmums.
«Tapa Latvijas filiāle, un es turpmāk kontaktējos tieši ar izdevējiem Vācijā. Atmodas laikā kļuvām par pirmo ārzemju uzņēmumu Latvijā,» atceras viņa. «Regulāri devos uz Ofenburgu, kur valdīja radoša gaisotne – tikšanās ar dizaineriem, modes skates. »
«Tiesa, pēc Ennes nāves, kad uzņēmumu pārņēma Huberts, viss mainījās.»
Arī uzticamie kadri izpilddirektors Manfreds Made un Nils Peters Vilde tika atbrīvoti,» stāsta Gunta.
«Par Enni izdevniecībā runāja tikai darba sakarā, neko privātu. Taču, kad apmetos kādā viesnīcā netālu no Ofenburgas, tās saimniece zināja Burdas kundzi raksturot kā diezgan nešpetnu un valdonīgu būtni. Protams, tika mēļots arī par viņas mīļāko.»
Abus uzņēmumus uzticēja dēliem
Ennes uzņēmuma vadību pārņēma viņas jaunākais dēls Huberts, bet Burda Moden Rīga direktors ir Guntas dēls Ivo Pūķis, kurš ir arī pazīstams autosportists. «Mani dvīņi Ivo un Ilva, kuras aicinājums ir medicīna, ir vienā vecumā ar Hubertu,» vēl vienu līdzību ar Enni Burdu savā biogrāfijā izceļ Gunta. Dāvanā no Ennes Burdas dēla Huberta Gunta 2005. gadā saņēma kalendāru ar viņas gleznu reprodukcijām. «Tās tagad gribu ierāmēt un uzdāvināt dēlam, lai liek savā jaunajā birojā pie sienas,» saka viņa.
Enne pie savas izdevniecības tika, pateicoties vīram, bet Gunta uzņēmumu izveidoja, jo noticēja saviem spēkiem. Viņa mantojusi darba tikumu un pienākuma apziņu no saviem vecākiem un vecmāmiņas – kādreiz slavenās Kaucmindes skolas beidzējas. Tagad Burda Moden Rīga esot vienīgais Baltijā, kur tiek tirgoti žurnāli, ražoti apģērbi un organizēti šūšanas kursi.
