Rīga +3°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
9
-
1
-
1
-
11
-
0
-
2
-
0
-
Sarunā Māra Zālīte atklāj, ka viņai ar mazbērniem izdodas pabūt retāk, nekā gribētos. “Viņi ir ļoti aizņemti – aizņemtāki nekā es. Man ir tā jau pieminētā brīvība – rakstīt vai iet uz kino. Bet viņiem jāiet uz skolu, jāiet uz pulciņiem. Balets, futbols, koris, basketbols, teātra pulciņš un tās bērnu ballītes!
Tikko viena no mazmeitām bija ciemos pie savas draudzenītes, palika tur pa nakti un otrā dienā mammai stāsta, ka draudzenes ome cepusi tik garšīgus pīrādziņus un otrā dienā cepusi tik gardus cepumiņus. Un draudzene prasījusi: vai tava ome arī cep? Tad ar zināmu intonāciju, kas man pa prātam, manējā teikusi: nē, mana ome necep cepumus un pīrāgus, toties viņa raksta dzeju.
Es varu ar mazbērniem spēlēt kārtis un jokus stāstīt, lasīt. Pagājušogad mums bija anekdošu vasara. Redziet, humora izjūta arī ir jāattīsta. No sākuma bērns nesaprot – kurā vietā jāsmejas, kas tur ir tik jocīgs? Tad izanalizējam, un – āāāā! Viņam ir pielēcis. Arī ar anekdošu stāstīšanu var attīstīt bērna domāšanu, bet – pats galvenais – varam kopīgi smieties, vēderus turēdami. Tā arī ir liela kopības izjūta,” intervijā ar žurnālisti Aivu Alksni saka dzejniece.
Citi lasa
Apskauž sievietes, kurām patīk ēst gatavošana
Dzejniece atzīst, ka viņai vispār ne patīk, ne padodas ēst gatavošana: “Ēdiens – tas nav par mani. Laikam es izpaužos citādi. Man tas ir atņemts. Man tā riebjas gatavot ēst, es tik sāpīgi izjūtu šmorējot patērēto laiku, ka skaidri saprotu – tas ir tāpēc, ka man ir kas cits jādara. Protams, neiztieku jau bez ēst vārīšanas, bet es to daru ar gariem zobiem – vienkārši tāpēc, ka kaut ko ēst vajag.
Es apskaužu sievietes, kurām patīk gatavot ēst, lutināt vīru un bērnus ar ēdienu, tas ir brīnišķīgi… No manas dzīves programmas tas ir noņemts kā nevajadzīga opcija.
Tāpat arī rokdarbi. Man no vecvecmāmiņas mammas vēl ir rokdarbi skapī – 19. gadsimta izšuvumi, tamborējumi. Manas dzimtas sieviešu līnija ļoti nodarbojās ar to visu, kas godīgai sievietei jādara, – līdz manai mammai. Mana mamma neadīja, nešuva, viņai tas nepatika. Es nevarēju pat skolai paraudziņus uztamborēt, un manai meitai Ilzei ir tāpat – skolā visus tamborējumus, adījumus nodot palīdzēja auklīte. Ja man būtu cita dzīve, es labprāt to darītu, bet man ir tikai šī…”
Nevar klausīt tikai influenceriem!
Vēl Māra Zālīte sarunā neslēpj prieku par to, ka viņas bērni un mazbērni joprojām lasa grāmatas. “Par laimi, manējie lasa grāmatas. Un viņiem tiek lasīts, un grāmatas ir visapkārt. Mēs kopumā nevaram mākslīgi paturēt to bijušo situāciju, kad visi lasīja. Citu iespēju taču nebija. Visi gan vairs nelasa, bet pārāk raudāt par to nevajag. Citādi nevar būt.
Cilvēki saņem informāciju citās formās un daudz intensīvāk. Ātrāk! Tas ir atslēgas vārds. Te nu vienīgi grāmata dod lēno, dziļo informāciju. Katrai kustībai ir pretkustība. Nāk prātā salīdzināms ar slowly kustību gan ēšanas kultūras ziņā, gan dzīvesveida ziņā. Tieši tāpēc, ka pasaule traucas tādā trakā ātrumā, cilvēki sāk ilgoties pēc tās lēnās dzīves.
Un arī tāpēc man patīk dzīve laukos – es apzināti dzīvoju lēni. Es lēni ceļos, lēni ēdu brokastis, lēni veicu darbus. Es necenšos stresot, kaut ko ātrāk, ātrāk saraut.
Es vairs negribu to ātrumu. Lai tā pasaule nesās, kur viņa grib, es neskriešu pakaļ. Tāpat kā neskrien pakaļ trolejbusam, lai nezaudētu cilvēcisko cieņu.
Atgriežoties pie lasīšanas – nevar jau teikt, ka cilvēks ir intelektuāli mazāk attīstīts, ja viņš nelasa grāmatas. Vienīgais, ja nelasa grāmatas, tieši jūtu dzīve attīstās mazāk. Cilvēks ir vairāk pakļauts tādas stulbas masu kultūras iespaidam, jo viņš nav bijis tajā dziļajā, lēnajā pasaulē, kas ir grāmatās.
Viņš ir tikai visu laiku klausījis influenceriem. Kas par vārdu! Es ilgi nevarēju saprast, ko mana lielākā mazmeita tik neatraudamās skatās telefonā. Prasu: kas tur tik interesants ir? Viņa negrib teikt. Kautrējas. Bet, mīlulīt, man vienkārši interesē.
Es gribu zināt, ko tu skaties, parādi man arī… izrādās – tur tāda tīņu influencere stāsta, kā meitenēm krāsoties. Vulgāri, primitīvi. Protams, nevar jau bērnam to teikt tiešā veidā.
Paldies, ka parādīji. Tad pamazām sāc nevilšus izmest: tas nu gan ir zems līmenis, tas jau bizness, viņi grib tikai pārdot… Vēl kaut ko, vēl kaut ko, lai bērns sāk pats vērtēt. Tur tomēr ir jāpiestrādā, lai bērns izaugtu pietiekami apveltīts ar zināmu kultūras un vērtību izpratni.
Intervija ar dzejnieci publicēta žurnālā IEVA Nr.14., 2019.
