Rīga +19°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kristaps Mednis ir latvietis ar lielvalsts gēnu.
«Agrāk mani pazina kā Raimonda meitu, tagad – kā Kristapa mammu,» smejas ALDA STAPRĀNS-MEDNIS. Aldas tēvs ir trimdas latviešu rakstnieks Raimonds Staprāns. Latvijā, šķiet, visslavenākā ir viņa luga «Četras dienas jūnijā» par pirmās brīvvalsts pēdējām dienām, ko atmodas laikā spēlēja Prezidenta pilī. Alda jau vairāk nekā desmit desmit gadu dzīvo Latvijā, ir lielas reklāmas aģentūras direktore un laulībā ar sabiedrisko attiecību speciālistu Māri Medni audzina dēlu Kristapu. Savukārt Kristaps ir... ķīlnieks. Rudmatainais titullomas tēlotājs Lailas Pakalniņas spēlfilmā «Ķīlnieks». Un vēl Kristaps šoruden būs otrās klases skolnieks. Bet pirmā skolas gada sākums viņam sakrita ar filmēšanos.
– Kāda ir sajūta, skatoties uz savu bērnu uz lielā ekrāna?
– Pirmizrādē skatījāmies kopā ar Kristapu un ar Māri. Sevi redzēt uz lielā ekrāna un vēl tuvplānā – tas jebkuram pieaugušam cilvēkam ir pārdzīvojums. Un, protams, ka Kristapam tas bija liels pārdzīvojums. Viņš bija satraucies. Un līdz ar to es satraucos vēl vairāk. Pēc nedēļas mēs ar Kristapu aizgājām vēlreiz – tā, lai tiešām var filmu noskatīties.
Biju ļoti pārsteigta – cik Kristaps filmā izskatās maziņš. Viņam ir ļoti daudz draugu, kas mācās vecākās klasēs. Viņš skatās MTV, ir skeitbordists un snovbordists un viņa izturēšanās, ko angliski saucattitudebieži vien nav tāda kā viņa vecuma puisītim. Bet filmā viņam bija jātēlo mazs puisītis, kas viņš arī ir.
Taču vislabāk jutos, kad uzzināju atsauksmes par provēm... Filmai vajadzēja bērnus, kas sākumā un beigās spēlējas smilšu kastē. Mana labākā drudzene ir aktrise un ieteica arī Kristapu aizvest uz provēm. Vecākus tur līdzi nelaiž. Tas ir pārbaudījums jebkuram bērnam – ko viņš darīs, kā reaģēs svešā situācijā, kur viņam liek kaut ko darīt? Es zināju, ka raudāt gan Kristaps neraudātu. Bet varbūt sastings? Biju laimīga, ka viņš ļoti droši svešā situācijā starp svešiem cilvēkiem ticis ar sevi galā. Un patiesībā bija gluži vienalga – dabū viņš to epizodi vai nedabū... Bet viņš bija «sarunājis» kaut ko vairāk. Pats nopelnījis titullomu. Tas ir labākais visā šajā piedzīvojumā. Mazāk tas, ka viņš redzams ekrānā. Man šķiet, ka viņš tomēr ir pietiekami mazs, lai nesaprastu «svaru», kādā ir atšķirība –spēlēt galveno lomu bērnudārza eglītē vai filmā. Jau bērnudārzā Ziemassvētkos viņš sev «izsita» solo numuru, lai gan es neteiktu, ka viņš ir izcils dziedātājs. Taču viņam patīk uzstāties un ar savu: «Es gribu!» var ļoti daudz panākt.
Filmā visi citi bija pieaugušie. Dienas bija ļoti ļoti garas – no deviņiem rītā līdz desmitiem vakarā. Un viņš, maziņš būdams, tomēr kā liels cilvēks strādājis un kaut ko izdarījis. Vislielākais pārbaudījums bija filmas ieskaņošana. Teksts angļu valodā bija ne tikai jāieraksta, bet arī sinhroni «jātrāpa mutē». Arī latviski viņš lasa lēnām, angliski – vēl lēnāk. Tas nozīmē, ka viņam teksts jāiemācās no galvas, jāatceras un tad studijā sinhroni jāierunā. Tas ir daudz grūtāk nekā runāt filmējoties.
Bet viņš saņēmās un izdarīja, kas vajadzīgs. Par darbu viņam arī samaksāja.
- Kā viņš tērēja nopelnīto?
- Jāatzīst, to es mazliet kontrolēju. Citādi viņš visu notrallinātu nedēļas laikā. Bet tagad viņš pats var nopirkt lietas, ko jau sen gribējis. Piemēram, īstu armijas formas tērpu. Gribējām jau uz Ziemassvētkiem viņam to uzdāvināt. Izstaigājām visus armijas veikalus Rīgā, un, protams, bērnu izmēra formas nebija. Man šķiet, veikalā «Patriots» mūs jau pazīst. Mēs tur ejam diezgan bieži un meklējam dīvainas lietas. Amerikā ir visi izmēri – var pat mazus zābaciņus dabūt. Un janvārī, kad mēs ciemojāmies Amerikā, viņš pats sev to formu nopirka ar visām zīmotnēm.
– Filmā terorists ar ķīlnieku pēc lidmašīnas nosēdināšanas Rīgas lidostā pieprasīja, lai viņiem piegādā vietējo šokolādi, nodemonstrē biatlonu un parāda dziesmu svētkus. Ko prasītu Kristaps pats?
– Izsauktu armiju – tā viņam ļoti patīk. Lai gan viņš jau bija noorganizējis, ka armijnieki, kas arī piedalījās filmā, viņu izklaidē un vizina savās lielajās mašīnās. Noteikti gribētu suni vai kādu citu mājdzīvnieku. Tā kā viņam ir alerģija pret dzīvnieku spalvu, suņa viņam nav, un viņš to ļoti pārdzīvo. Un... laikam gribētu datoru. Kristapam nav datora – mums mājās nav datora. Nākamgad droši vien to datoru vajadzēs. Bet es negribu, ka viņš spēlē spēles visu dienu. Labāk lai pēta kukaiņus. Lai lasa, pastaigājas, spēlē spēles... Cenšamies sekot līdzi arī tam, cik Kristaps skatās televīziju. Mums ir ļoti labas auklītes – viņas nav no tām, kas atsēdina bērnu pie televizora, lai pašām būtu miers. Bet Kristapam patīk no rīta lēnām pamosties un kaut ko paskatīties – nav viņš nekāds cīrulis. Arī vakarā drusciņ paskatās. Un tad, ja ir noguris, grib būt viens pats un vai nu paņem grāmatu vai paskatās kādu filmu.
- Vai filmas beigas jūs nemulsināja – jūsu puika taču uzsprāgst gaisā...
- Mums ar Māri runājām par to, kad izlasījām scenāriju. Māris uztraucās vairāk. Bet Kristaps neuztraucas. Kopā izlasījām tekstus, pārrunājām sižeta līniju, kas saistīta ar viņu. Viņš to uztvēra ļoti viegli. Varbūt tādēļ arī es to uztvēru viegli. Tā ir tikai filma. Man šķiet, beigas nav traģiskas. Man beigu noskaņa šķiet ļoti pozitīva.
- Filmējoties Kristapam bija tikai septiņi gadi, bet viņš runāja angliski...
Mājās mēs runājam latviski. Bet divu gadu vecumā Kristapu sākām vest uz Rīgas Starptautisko skolu Ķīpsalā, kur kontaktēšanās notiek tikai angļu valodā. Sākumā divreiz nedēļā pa pāris stundām uz tādu kā rotaļu pulciņu, tad pakāpeniski arvien vairāk un vairāk. Līdz apmēram piecu gadu vecumā viņš bija skolā piecas dienas nedēļā uz visu dienu. Skolā ir mazas grupas un ļoti uzmana bērnus. Kristaps bija ļoti aktīvs, varētu kādā brīdī arī piecelties un aizstaigāt savās gaitās. Esmu dzirdējusi daudz briesmu stāstu par bērnudārziem – ka lielas grupas un audzinātāju nepietiek... Arī mācību programma Starptautiskajā skolā ir ļoti spēcīga, bērniem māca būt personībām un domāt, un risināt lietas. Protams, ir savi likumi un noteikumi. Taču nav tā, ka jāklausa, un viss. Visu izskaidro – kāpēc ir tā un kāpēc jādara tā. Tā mēs Kristapu mēģinām audzināt arī mājās. Ķīpsalas skolā viņš izgāja sagatavošanu skolai. Tur mācīties pirmajā klasē bērni sāk kā Amerikā – sešu, nevis septiņu gadu vecumā. Skola ir ļoti ļoti laba.
– Tad kāpēc Kristaps vairs tur nemācās?
– Mēs ar Māri zinājām, ka viņš tur mūžīgi nepaliks, ka ar laiku Kristaps ies latviešu skolā... Viņš ir latvietis. Viņam jādzīvo vietējā vidē. Ja vēlreiz būtu jāpieņem lēmums, mēs darītu tieši tāpat. Ķīpsalas Starptautiskā skola ir izcila. Bet tur ir ļoti daudz ārzemnieku. Tāpēc radās sajūta, ka Kristaps dzīvo nereālā vidē, viņam bija ļoti maz kontaktu ar to, kas reāli notiek Rīgā, Latvijā, ar sabiedrību, kāda tā ir. Viņam bija radies pavisam greizs priekšstats par pasauli, piemēram, ka draudzības nav ilglaicīgas. Labākais draugs ir uz gadu, pusotru gadu. Tad viņš aizbrauc. Un, iespējams, viņu vairs nekad mūžā nesatiks. Protams, sirds sāp... Bet Kristapam sāka likties, ka tieši tā arī jābūt. Bet es gribētu, lai mans bērns jau no bērnības iemācās, kā veidot arī ilglaicīgas attiecības ar saviem draugiem un draudzenēm.
Aptvērām, ka Kristapam jau kļūst grūti latviski runāt par savām jūtām, par to, kas uz sirds, par problēmām. Viņš nāca pie manis un stāstīja angliski, un mēs izrunājāmies angliski. Arī viņa akadēmiskā valoda bija angļu. Viņš pat latviešu alfabētu nezināja. Bet viņam taču jāiemācās arī kaut cik lasīt, rakstīt.
Tāpēc nolēmām, lai Kristaps vēlreiz iziet sagatavošanu – latviešu valodā, un septiņos gados sāk pirmo klasi Jūrmalas alternatīvajā skolā.
Jūrmalas alternatīvajā skolā mācās ļoti daudzu manu draugu un paziņu bērni. Diezgan daudz ir arī tādu, kuriem tāpat kā mūsu ģimenē arī viens no vecākiem nav šejienietis, bet ir no Amerikas vai no Vācijas, vai Zviedrijas. Tāpēc Kristaps savā klasē un skolā kopumā nekādi neizceļas. Mazam bērnam ir ļoti svarīgi nebūt vienīgajam «citplanētietim». Skolā viņam ir ļoti daudz draugu, kuriem ir tieši tāda pati situācija – kuri daudz braukā un kuriem ir brālēni kaut kur citur pasaulē. Viņš uzskata, ka tā ir pilnīgi normāla situācija. Viņš arī jūtas piederīgs Amerikai. Ļoti piederīgs. Es pat brīnījos – kāpēc? Man šķiet, tas izveidojās dabiski. Tā ir tāda lieta, ko es saucu par lielvalsts gēnu. Ja skatās uz Ameriku un uz Latviju un salīdzina – Amerika ir lielvalsts un visur figurē. Ieslēdz jebkura satelītkanāla ziņas – Bušs runā, un visa pasaule klausās. Kristaps saka: «Tas ir mans prezidents.» Dabiski, ka cilvēks grib justies piederīgs kaut kam ļoti lielam un varenam. Protams, to vēl pastiprina tas, ka Kristaps piedzima Amerikā un ir Amerikas pavalstnieks. Viņš, protams, jūtas arī absolūti kā latvietis. Un zina, ka te ir viņa mājas.
– Vai tāpēc, ka jūs ar Māri katrs esat no citas pasaules, jūsu uzskati par bērna audzināšanu atšķiras?
- Mēs domājam ļoti līdzīgi. Man šķiet, ka audzināšanu vairāk nosaka raksturs. Konkrēta pieredze? Es domāju, katrs vecāks mēģina izvairīties no tām kļūdām, ko viņi uzskata, ka pieļāvuši viņa vecāki. To vietā droši vien man ir mūsu pašu kļūdas. Kad Kristaps paaugsies, droši vien saķers galvu: «Mana mamma to darīja nepareizi un to darīja nepareizi!» Es gribētu, kad viņš pieaugs, lai viņš izjūt vismaz to, ka mēs ar Māri – ka mēs cenšamies, mēs vismaz cenšamies domāt, kā ir pareizāk un labāk viņam.
Kristapam nav nekādu pēcskolas nodarbošanos. Vienubrīd gāja uz tautas dejām. Bet tas ļoti ātri beidzās. Domāju: kāpēc viņam tautas dejas nepatīk? Jo viņam patīk uzstāties un viņam patīk kustēties. Tad man «pielēca»: viņam nepatīk, ka visiem jābūt vienādiem. Viņš vienmēr mēģina improvizēt vai kārtīgi ar visu sirdi un dvēseli uzstāties, bet viņam uzbļauj, ka tā nedrīkst, ka jāstāv rindiņā ar pārējiem. Gads beidzās, un viņš tautas dejās vairs neatgriezās.
Domāju: vajadzētu mūziku, vajadzētu arī kādu sporta veidu ... Bet zinu, kā jūtos pati, strādājot no deviņiem līdz sešiem un mājās nokļūstot pirms septiņiem. Viņam diena nav daudz īsāka: no deviņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā ir skola. Kamēr tiek mājās, jau pieci – pilna darba diena. Tā ir ļoti liela slodze. Bet viņam taču ir tikai astoņi gadi! Darīt vēl kaut ko –vienkārši būtu par daudz. Varbūt vajadzētu sporta nodarības, kur izlādēties. Bet kur nopietni jāstrādā – lai vēl paaugas. Lai vēl ir vienkārši bērns!
Mūsu darba dienas ir ļoti garas, pārnākam pietiekami vēlu, un Kristapu no skolas sagaida auklīte. Paēdina, parunājas, atpūšas, pamācās... Patiesībā viņam ir trīs auklītes. Viena to vienkārši «nepavilktu». Viena no viņām studē par mazo bērnu skolotāju, un pieskata arī Kristapa mājasdarbus. Finālā vēl es pārskatu – ir/nav – un salieku pa kaudzītēm papīrus. Bet labāk, ka palīdz auklīte, jo es bieži nesaprotu, kas darba lapās prasīts.
- Vai tas jāuztver kā joks, vai tiešām nesaprotat – tāpēc ka pati mācījāties Amerikā, kur skolā mācās citādi?
- Tik lielu atšķirību jau nav – izņemot tās darba lapas. Mans lielākais «jājamzirdziņš», par ko sūdzos katram, kas klausās, – glītrakstīšana. Amerikā ar glītrakstīšanai sāk pievērsties trešajā vai ceturtajā klasē. Līdz tam glītrakstīšanas vai nu nav vispār vai arī tā ir atdalīta no valodas. Te glītrakstīšana nav atdalīta no latviešu valodas. Man tas šķiet ļoti nepareizi. Sanāk mācīties divas lietas reizē, un tādam mazam puisītim tas ir ļoti ļoti grūti. Un viņš šausmīgi komplekso, ka viņam ir grūti pareizi visu tā glīti uzrakstīt atvēlētajā strīpiņā un tāpēc vairs neseko līdzi latviešu valodas uzdevumam. Vai arī vispār atsakās darīt. Jo viņam ir tāda liela iztēle. Ir uzdevums, un viņš izdomā – ko gribētu rakstīt. Un, ja nav atļauts drukātiem burtiem, vienkārši nespēj tam pieķerties..
- Vai jūs nebaidāties, ka, dzīvojoties ar auklītēm, viņš var emocionāli attālināties no jums?
- Nē. Mēs ar Māri ļoti daudz strādājam. Kad Kristaps piedzima, es zināju, ka nesēdēšu mājās, ka uzreiz sākšu atkal strādāt. Amerikā, piemēram, nevienai sievietei nedod tik garus atvaļinājumus kā Latvijā. Sešas nedēļas, un viss. Kad sāku strādāt, Kristapam bija divi mēneši, un viņš nekādu citu dzīvi nepazīst kā tikai dzīvi ar auklīti. Bet tad, kad esmu mājās, – tas ir Kristapa laiks. Tad tiešām cenšos neko citu nedarīt. Tas dažreiz ir grūti – atnāc mājās nogurusi un pati gribētu atpūsties. Bet bērnam vajag, un tā ir prioritāte. Pirms Kristaps piedzima, es mājās ļoti daudz strādāju. Tagad – kad esmu darbā, nododos darbam. Mājās nododos ģimenei. Un draugiem. Un tikai ekstrēmās situācijās ļauju, lai darbs iespaido manu nedēļas nogali vai vakarus.
Kopā mēs darām visu ko – runājamies, ejam uz kino, ceļojam. Nedēļas nogalēs viņi kopā ar Māri makšķerē, un Kristaps mācās pazīt tādas zivis un šitādas. Un tad viņš palīdz tētim dārzā. Uz jūru ejam – mēs arī ziemā nedēļas nogalēs braucam uz Jūrmalu. Darām to, kas ienāk prātā. Māris mēģina tā aktīvāk – brauc slēpot, un Kristaps snovo. Viņi abi ņemas, es braucu līdzi vairāk kompānijas pēc.
– Droši vien, ja jūs ļoti gribētu, varētu Kristapu sūtīt arī kādā no prestižajām Rīgas centra skolām – Zālīša, Hanzas, Franču licejā...
– Vairumā Rīgas skolu klases, manuprāt, ir vienkārši par lielu tik maziem bērniem. Jūrmalā klasē ir astoņpadsmit bērnu. Tas arī ir mums ir svarīgi. Kristaps ir personība, ļoti aktīvs, viņš, un viņam vajag uzmanību. Viņam patīk visu darīt uz savu galvu, viņam par visu jāzina, kāpēc un viss jāizskaidro. Zem visas savas šķietamās bravūras viņš ir arī ļoti emocionāls – dažreiz pat pārlieku. Viņam būtu grūti lielā klasē.
Arī par mācīšanos šajā skolā bija ļoti labas atsauksmes. Tur nevis diktē un liek iemācīties kaut ko no galvas, bet ļoti daudz runā, skaidro. Lai bērns saprastu to, ko dara, spētu pats izdarīt secinājumus un pieņemt lēmumus. Mums tas ir svarīgi.
Teksts: Gunta Šeinberga
Foto: Elmārs Rudzītis («F 64»)
