Rīga +8°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Adoptētāju motivācija
Adoptētāju motivācijai ir vairāki iemesli:
✔vecākam vai vecākiem pašiem nav bērnu;
✔ir savi bērni, bet ir spējīgi pieņemt vēl kādu savā ģimenē, nodrošinot pienācīgus apstākļus;
✔savi bērni ir izauguši, bet ir apstākļi un vēlme izaudzināt vēl kādu bērnu(s).
“Lemjot par adopcijas tiesību piešķiršanu tiek vērtēti vecāku motīvi. Tas ir svarīgi, jo bērnu audzināšana ir nopietnas atbildības uzņemšanās līdz bērna pilngadībai. Vecākam ir jābūt gatavam un spējīgam reālajā dzīves situācijā tikt galā ar bērna audzināšanu,” stāsta ģimenes psihoterapeite Baiba Irbe- “Bērni dzimst tāpēc, ka tā ir dabiska lietu kārtība, bērni sniedz piepildījuma sajūtu dzīvē un turpina dzimtu. No psihoanalītiskā viedokļa ir izpētīts, ka cilvēkam ir ielikta dabiska tiekšanās pastiprināti rūpēties par savām ģenētiskajām kopijām (bērniem). Bet, ja tādu nav, tomēr ir liela vēlme kļūt par vecākiem? Adopcija, aizbildniecība šeit ir kā iespējamie risinājumi.”
Kā sagatavoties adopcijai?
Adopcija parasti ir pārdomāts lēmums. Tomēr svarīgi, lai vecākiem būtu priekšstats par bērnu audzināšanu un kaut maza pieredze bērnu pieskatīšanā. Labi, ja potenciālie vecāki ir apmeklējuši kādus kursus par bērnu audzināšanas attīstības jautājumiem.
Adoptētājiem arī ir savs gaidīšanas laiks- daudzas lietas ir līdzīgas, dažas atšķirīgas. Līdzīgais ir vietas atvēlēšana dzīvē un dzīves telpā, vajadzīgo lietu sagādāšana, domas un sarunas par trešā ienākšanu dzīvē un attiecībās. Atšķirīgais ir lēmuma cēloņi, nonākšana pie tā un lēmuma pieņemšana. Atšķirīgais ir sadarbība ar institūcijām, formalitāšu kārtošana, dažādas pārbaudes (saistītas ar piemērotību adoptētu bērnu vecāku lomai).
Katrs bērniņš jau piedzimstot ir personība, ar savu raksturu un vieniem vecākiem var būt raksturā pat ļoti atšķirīgi bērni. Tāpat kā audzinot savus, ir jābūt gataviem jebkam un visam. Jo vairums vecāku ir sastapušies ar to, ka bērni dāvā lielu prieku, bet viņi mēdz arī pārbaudīt vecāku “pacietību”, noliktās robežas un mēģina manipulēt. Adoptējot bērnu, tāpat ir jārēķinās ar šādām grūtībām. Noderīgi ir pārdomāt- saviem bērniem jūs esat vienīgie vecāki, bet bērnam, kuru pieņemat savā ģimenē ir pieredze ar citiem aprūpētājiem. Bērna dzīves pieredze prasīs no Jums, lai Jūs ar to tiekat galā. Reizēm jebkuriem vecākiem pietrūkst padoma- kā savaldīt mazo spītnieku un risināt ar audzināšanas jautājumiem saistītās grūtības. Tad, iespējams ir vajadzīga palīdzība no ārpuses, speciālistu konsultācijas, uzskata Baiba Irbe.
Bērnam par adopciju nevajag melot!
Ārkārtīgi būtisks jautājums ir fakta pieņemšana un atklāšana bērnam, lai cik mazs viņš būtu. Ja adopciju patur noslēpumā, tad tas turpmākajā dzīvē rada daudz jaunu melu un bērnam ir grūtāk novērtēt to, ko vecāki viņam nozīmē un ir devuši. Turot noslēpumā adopcijas faktu bērns ir ļoti neaizsargāts, jo nav zināms kurš un kādu mērķu vadīts to viņam var pavēstīt. Tas ne tikai emocionāli traumēs bērnu, bet iedragās arī uzticību vecākiem.Ja bērns zina par adopciju, par to runājat mājās, tad bērns ir drošs un pārliecināts, aizejot sabiedrībā jutīsies tikpat pilnvērtīgs un drošs kā citi.
Sabiedrības attieksme pret adopciju
Kā pret jebkuru jautājumu, sabiedrības attieksme ir dažāda- no sajūsmas līdz noniecināšanai. Baiba Irbe uzskata, ka šādām ģimenēm vissāpīgākā ir aizspriedumaini nosodošā attieksme. Taču parasti šādiem uzskatiem pamatā ir liels izpratnes trūkums par šiem jautājumiem. Jo piesauktie “gēni” ir tikai daļa no patiesības. Fakti par iedzimtību ir jāņem vērā un jārēķinās. Taču diez vai tas ir pozitīvs stimuls, ja vecāki adoptētāji saskaras ar kādām grūtībām, bet atbalsta vietā saņem nosodījumu par adopcijas faktu. Vienai no sabiedrības vērtībām vajadzētu būt ģimenei, jo tā veido sabiedrību un valsti. Ģimene ar adoptētiem bērniem ir drosmīga izvēle un liels ieguldījums visas sabiedrības labā. Jebkura ģimene ir ar savām attiecībām starp vecākiem un bērniem, varbūt ar kādām grūtībām. Tomēr runājot, par dažādām ģimenēm, vajadzētu ievērot vienlīdzības principu.
Konsultē BAIBA IRBE, praktiskā psiholoģe un ģimenes psihoterapeite
Teksts Diāna Rozentāle
