Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Šobrīd Liene jūtas lutināta arī privātajā dzīvē, lai gan viņas dzīvesstāstā ir arī daudz skumju un pat traģisku notikumu par ko viņa stāsta intervijā žurnālam Santa. Katru no savām rētām viņa spējusi transformēt pieredzē, kas palīdz pasaulei kļūt labākai! Savukārt par Lienes cīņas sparu liecina arī tas, kā nākamajā dienā pēc dzemdībām, kas varēja beigties visādi, viņa meklēja dušu un tušu, lai «glābtu, kas vēl glābjams»! Neliels ieskats žurnālistes Ivetas Troalikas sarunā.
(..) – Var redzēt – tu esi mīlēta sieviete.
– Jā, viņš mani lutina. Es tiešām nevaru sūdzēties. Kā jau mans vīrs teica – visiem riebsies lasīt, cik tev viss labi (smejas).
Vēl nepieminēju, cik viņš ir labs tētis mūsu bērniem. Dēliem, protams, arī, bet mūsu meitu – es viņu burtiski apskaužu. Un vēl! Man pēdējā laikā liels laimes avots ir brāļu mīlestība pret māsiņu. Kā Kārlis saka, tas ir fenenomāli. Divarpusgadīgā Džemma viņus visus ir tā aptamborējusi! Es esmu daudz puiciskāka, ļoti gribētu no viņas iemācīties šo koķetumu, vieglumu. Jo īstenībā jau tas neatņem ne racionālo prātu, ne darbaspējas. Man šķiet, ka pēdējos gados es arī esmu kļuvusi sievišķīgāka. Mazāk kantaina uzvedībā, attieksmē. Ak, zini, pat sāku mācīties krāsoties un man tīri ciešami sanāk! Biju tik daudz spiesta skatīties uz sevi Zoom sapulcēs, ka vakaros domu atslēgšanai pētīju video, kā uzlikt ēnas, uzkrāsot uzacis, noslēpt lokus. Kolēģe – psihiatre no Londonas – stāstīja, ka pasaulē šajā laikā pieauga plastisko operāciju skaits. Redz, es to risināju mazāk radikāli! Un tiešām – jutos labāk. Varbūt treniņbiksēs, bet ar uzzīmētām acīm.
– Tev tas smukuma jautājums ir svarīgs, vai ne?
– Nekad neesmu uzskatījusi sevi par skaistu, nu, normāla meitene. Taču ar gadiem patīku sev vairāk, arī vizuāli. Bet man tiešām galvā dzīvo priekšstati, ka sievietei vienmēr labi jāizskatās, jābūt formā, es pati saprotu, ka reizēm līdz absurdam. Pēdējās dzemdībās gandrīz nomiru, jo bija sākusies iekšēja asiņošana, ko uzreiz nevarēja pamanīt. Vispār tas viss bija nedaudz kinematogrāfiski, jo dzemdību zālē Stradiņos, kad viss vēl tikai sākās, staigāju gar logiem un redzēju, kā nes zārku, liek mašīnā, vēl dumji vīram pajokoju, ka jācer, tās nav zīmes mums.
Pēc dažām stundām vīrs tiešām gandrīz palika viens ar trim bērniem un zīdaini uz rokām.
Īstenībā tieši viņš, kā bijušais medicīnas akadēmijas students, kas arī praksē ir pieņēmis ne tikai manas dzemdības, palīdzēja noķert brīdi, kad nav labi, jo es pati līdz pēdējam neteikšu, ka jūtos ne īpaši. Un – galu galā, kā pēc dzemdībām sievietes jūtas? Viss beidzās laimīgi, un es ļoti novērtēju, cik mums ir laba veselības aprūpes sistēma, viss notika profesionāli, ātri, ar sirsnīgu attieksmi. Bet par izskatu! Pēc tāda asiņu zuduma es izskatījos briesmīgi. Nākamajā dienā, sevi spogulī ieraugot, nobijos. Tik tikko turējos kājās, turējos pie sienām, bet gāju uz kopējo dušu gaitenī, mazgāju matus, vilku ārā skropstu tušu un mēģināju glābt, kas glābjams. Tik traks un stiprs, lūk, ir mans priekšstats par to, kā sievietei ir jāizskatās.
– Interesanti, ko tu dari, kad tavi trīs puikas plēšas?
– Viņi man ir brīnišķīgi, bet katrs ir personība, katram savs raksturs, un reizēm viņu konflikti ir skaļi.
Es kliedzu! Es pārvēršos par fūriju un bļauju (smejas). Bet, par laimi, mums sakrīt humora izjūta. Lūk, situācija! Vecākais dēls daudz braukā pa turnīriem, jo nopietni trenējas tenisā. Divas nedēļas nebija mājās un drīz atkal brauks prom, un es pret viņu visu laiku tāda cukursalda – Gustaviņ, Gustaviņ! Kādā mirklī viņš bija izgājis no mājas un pie vārtiem spiež domofona pogu. Ilgi! Es tieši tikko biju nolikusi gulēt Džemmu, nevarēju ātri noskriet atvērt, atrāvu logu, izliecos un nobrēcos: «Gustav, kas tas ir? Cik tev reižu jāsaka, lai tu tā nedari?» Un viņš: «Fū, paldies Dievam, beidzot tu esi normāla!» Kā es smējos!
– Zinu, ka tev gaidāms jauns, interesants cēliens dzīvē.
– Pirms bērni piedzima, man bija sapnis, ka gribētu mācīties ārzemēs labā universitātē. Īsti neticēju, ka mani uzņems, bet uzņēma, un es no janvāra sākšu mācīties maģistrantūrā sabiedrības veselību King’s College London.
Kovids ir daudz ietekmējis un mainījis realitāti uz ilgu laiku. Šis ir periods, kad veselības aprūpē radīsies jauni risinājumi, un man gribējās būt vietā, kur ir ļoti augsta līmeņa speciālisti, kuri redz situāciju plašāk, viņiem ir zināšanas, viņi māk analizēt un meklēt šos jaunos risinājumus. Būt tādā kompānijā man šķiet fantastiski.
– Liene, es dzirdēju, ka tev ik pa laikam ir pārdomas par atkāpšanos no fonda vadīšanas.
– Man ir vājuma brīži, un, kad to saku, domāju nopietni. Pavasarī bija ļoti grūts brīdis, bija nomiruši trīs bērni pēc kārtas. Bērni, ar kuriem kopā bijām nogājuši garu ceļu.
Kad es atkal rakstīju līdzjūtības vēstuli mammai, man fiziski šķita, ka man izlidos kāda skrūvīte no galvas.
Tobrīd šķita, ka esmu sasniegusi robežu, pēc kuras emocionāli izjukšu, saplīsīšu. Bet vājums uznāk un pāriet.
Studējot es, protams, pakāpšos nostāk no pienākumiem, bet neeju prom. Un man jau sen nav bail, ka bez manis fondā kaut kas varētu sabrukt. Tur ir lieliska komanda, šis nams ir tik pamatīgi uzbūvēts, ka man par to nav bažu.
– Ko tu palūgtu Ziemassvētku vecītim – sev?
(Gara triju minūšu pauze. Tad čukstus.)
– Neko. Man ir tik daudz dots. Galvenais, lai neko neatņem.
Visu interviju lasi žurnālā Santa vai Santa+.
