Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
– Katrā jomā ir savs profesionālais kretīnisms. Kā jūs uztverat cilvēka ķermeni, seju?
– Ar to ir problēmas, īpaši sākumā varēju pieiet pie cilvēka un ārpus konteksta kaut ko sākt pētīt. Pēkšņu varu pateikt: «Sastingsti!» Profesionālais kretīnisms lien ārā konkrēti. Ļoti daudz lasu par plastisko ķirurģiju. Neesmu ārsts, bet zinu, kāpēc konkrēta forma ir tāda un kā to var izmainīt. Ja dzīvē vienreiz esi saskāries ar sekciju, zini, kāda izskatās ķermeņa iekšpuse, cilvēku uztver pilnīgi citādi, pat ja neesi ķirurgs.
– Esat daudz uzturējies anatomikumā?
– Kad mācījos lietišķajos, uz turieni bija jāiet, bet tai laikā mani tas neinteresēja un es pat izvairījos – veiksmīgi aizbēgu no iešanas uz anatomikumu, ko vēlāk nožēloju. Tagad esmu tajā pilnībā iekšā, interese par anatomiju ir ļoti liela. Kādreiz mana mīlestība bija māksla, bet tagad anatomija mani ir pārņēmusi pilnībā.
– Kā, būdams mākslinieks, nonācāt līdz medicīnai?
– Viss sākās, mācoties Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā tēlniecības specialitātē. Pirmajā kursā viens no lielajiem izaicinājumiem bija veidot grieķu skulptūru sejas kopijas. Sejai varēju izmērīt acs platumu, deguna garumu, bet tad nonācu līdz vaigam un sapratu, ka man nav mērinstrumenta, kā to izmērīt, jo forma ir ļoti sarežģīta. Skolotāja teica, ka vienkārši ir jāvingrinās.
Vēl viens variants ir skatīties anatomijas grāmatas, iespējams, tur atradīšu atbildes. Aizgāju uz bibliotēku, bet neredzēju izteiktu saikni starp to, kas ir anatomijas grāmatās, un to, kas man jāveido. Sapratu, ka vienīgais, kas man var palīdzēt, esmu es pats. Sāku veidot zīmējumus, kas bija kā paskaidrojumi tam, ko esmu sapratis. Pabeidzu lietišķos, iestājos Latvijas Mākslas akadēmijā un turpināju zīmēt paskaidrojošus zīmējumus. Man bija svarīgi šī apzinātā puse, lai zīmēšana nebūtu tikai abstrakta. Ļoti daudzi mākslinieki var uzzīmēt, bet nespēj izskaidrot, kā viņi to paveikuši. Tāpēc bieži ļoti labi profesionāļi ir slikti skolotāji, un otrādi.
Man bija svarīgi, lai pirmām kārtām varu izstāstīt sev, kā to paveikt. Kad to spēju, savus zīmējumus rādīju kolēģiem. Tas bija studiju beigu posms, kad sāku strādāt profesionāli kā tēlnieks, piedalījos starptautiskos tēlniecības simpozijos, braukāju pa pasauli, veidojot ledus, smilšu, akmens un koka skulptūras. Rādīju kolēģiem savus zīmējumus, un viņi teica, ka es palīdzu saprast to, ko citi nespēj paskaidrot. Abstraktajai formai iedevu ļoti saprotamu skaidrojumu.
– Varētu teikt, ka mākslai iedevāt matemātisku pieeju?
– Tā var teikt. Sarežģīto izskaidroju ar mums pazīstamām lietām. Tad sākās Facebook laikmets, un es savus anatomijas zīmējumus publicēju tur. Vienā brīdī konstatēju, ka man ir 12 000 sekotāju no visas pasaules. Sapratu, ka formas izprašana ir visas industrijas problēma un tēlnieki ir aizmirsti – neviens mums nebija uztaisījis grāmatu.
Citiem māksliniekiem bija dažādas grāmatas, bet tēlniekiem nebija nevienas. Kad man bija jau 90 000 sekotāju no visas pasaules, secināju, ka esmu trāpījis trendā un varu būt noderīgs ne tikai ar mākslas taisīšanu. Nospriedu, ka varbūt man vairāk jānodarbojas ar skaidrošanu nekā ar darīšanu.
– Šķita, ka ar darīšanu nesokas labi?
– Viss liecināja par to. Tad 2013. gada martā aizbraucu uz kārtējo smilšu festivālu Ziemeļvācijā, kur naktī bija mīnus 16 grādu. Parastos apstākļos smilšu festivāls notiek milzīgā atklātā laukumā, šai gadījumā tas bija milzīgā teltī. Strādāšana šādā aukstumā bija ļoti nomācoša. No rīta pusstundu ar gāzes degli vajadzēja sildīt naktī sasalušās smiltis. Kad pusdienas laikā saulīte bija uzsildījusi telts jumtu, aukstais gaiss kondensējās un pilēja lejā.
Strādāju dubļos, aukstumā, aiz apkakles pilot ledainam ūdenim. Tas bija reāli pretīgi, un es sapratu, ka ar šo dzīvi kaut kas jādara.
Atgriezos viesnīcā, paēdu vakariņas, atvēru Facebook un domāju – man galu galā ir 90 000 sekotāju. Vai man tiešām vajag atrasties šeit, nezinot, vai no tā vispār ir jēga? Facebook redzēju jēgu tam, ko daru, jo cilvēkiem tas reāli palīdz. Tas bija laiks, kad visi sāka taisīt lietotnes, nodomāju, ka man arī vajadzētu izveidot vienu par cilvēka ķermeņa anatomiju. Pavaicāju savai sabiedrībai, ko viņi par to domā. Man ieteica labāk taisīt grāmatu. Nospriedu, kāpēc ne – ja uztaisīšu grāmatu, pēc tam varētu veidot arī lietotni. Taču grāmatai vajag lielu naudu, vismaz 20–30 000 tūkstošu.
Sapratu, ka tādas naudas man nav, tāpēc jāturpina taisīt mākslu, bet citi teica: «Neuztraucies, tagad ir tāda lieta kā Kickstarter (pūļa finansēšanas platforma – red.).» Apskatījos, kas tas ir, bet konstatēju, ka tai brīdī tur drīkstēja piedalīties tikai ASV vai Lielbritānijas rezidenti. Pastāstīju par to savam cīņubiedram Sandim, ko pazinu no skolas laikiem, un viņš man teica: «Nenokar degunu, man ir ASV zaļā karte.» Sandis lielu daļu laika pavadīja ASV, jo bija tur apprecējies.
Burtiski tai pašā vakarā uzfilmējām video un pēc nedēļas savācām 20 000 dolāru. Gada laikā uztaisījām grāmatu, ko nodrukājām ASV. Īsā laikā tā kļuva par bestselleru savā nozarē. Šobrīd tā ir viena no līderēm pasaulē, mākslas anatomijas grāmatu topā tā ir desmitniekos un piecniekos.
– Grāmata kļuva populāra arī ārpus ASV?
– Otrais lielais likteņa pavērsiens bija, kad to atklāja japāņi. Japāna ir interesants, pilnīgi neparedzams tirgus. Atcerieties, reiz mums bija tāda grupa 100. debija, kas pēkšņi nokļuva topos Japānā? Tāpat notika ar manu grāmatu – japāņiem tā pēkšņi iepatikās, viņi mani uzmeklēja un piedāvāja pārtulkot japāņu valodā. Arī Japānā tā kļuva par bestselleru. Pēc tam grāmata tika pārtulkota arī franču, korejiešu un ķīniešu valodā. Pirmā grāmata bija ļoti veiksmīga, tāpēc sapratām, ka tā lieta jāturpina.
Palaidām otru Kickstarter kampaņu, sakot, ka taisīsim grāmatu par kakla un galvas anatomiju. Cilvēki bija ļoti atsaucīgi – savācām 45 000 tūkstošus dolāru. Taču, sākot darbu, sapratu, ka tur ir tāds informācijas apjoms, ka vienā grāmata nemaz nevar iekļaut visu, ko gribu pateikt par galvu un kaklu. Galvā ir tādas nianses, kuras pārejā ķermenī nevar sastapt. Sapratu, ka ir jātaisa šaurāka versija par sejas izteiksmēm ar domu, ka nākotnē būs kas plašāks.
– Kā Kickstartet atbalstītāji uztvēra to, ka sākumā solījāt taisīt grāmatu par vienu tēmu, bet rezultāts ir par citu?
– Ja esi savācis naudu, tas ir iespējams. Protams, kādam tas var nešķist smuki. Pāris cilvēki par to sašuta, viņiem mēs arī atdevām naudu, bet no pirmās grāmatas bija ļoti liela lojalitāte. Kvalitāte grāmatai rezultātā bija tik laba, ka cilvēki uzskatīja to par adekvātu ieguldītajai naudai. Strādājot pie sejas izteiksmju grāmatas, sapratu, ka man vajag arī mediķu viedokli, sāku iedziļināties nopietnos mēnešrakstos. Vienubrīd konstatēju, ka sāku runāt māksliniekiem nesaprotamā valodā un mani jau sāk saprast mediķi. Tad nāca nākamais izaicinājums – medicīnas izglītība, kur esam iegājuši iekšā uz cīnāmies.
– Kas mainījās jūsu dzīvē, kad grāmata guva panākumus? Varējāt vairs nesalt smilšu festivālos un vēl kaut kas?
– Panākumi bija pakāpeniski, līdz ar to manā dzīvē nekas ļoti nemainījās. Galvenais, ko sapratu, – pasaule ir daudz mazāka, nekā iepriekš domāju. Viss ir daudz vienkāršāk, nekā šķita.
Kādreiz uz daudz ko skatījos no apakšas, bet tagad redzu vienā līmenī. Manī ir salūzušas barjeras.
Ja jūtam, ka varam izmainīt pasauli, tad tas ir jādara, nevis jāgaida, kad kāds uzaicinās savā komandā. Latviešiem šīs apziņas bieži pietrūkst, viņi nav sapratuši, ka var būt lieli un stipri.
– Radot grāmatu, jums jau bija liels mērķis, nevis vienkārši doma izmēģināt, vai tas strādā?
– Pilnīgi noteikti – ja mērķis nav liels, tad fundamentāli nav jēgas kaut ko sākt. Tas tomēr paņēma lielu daļu manas dzīves. Tagad atskatoties saprotu, ka uz šo grāmatu jau biju gājis gadiem. Tas nebija kaut kas tāds, kas radās pēkšņi tukšā vietā. Iztērēju tam lielu daļu savas dzīves, tāpēc būtu bijis muļķīgi mērķēt zemāk.
Mēs ar Sandi devāmies pārdošanas braucienā pa ASV rietumkrasta universitātēm, bijām pie pasaules līmeņa anatomijas pasniedzējiem, kas reiz bija mani elki. Iepriekš par viņiem biju tikai lasījis un redzējis video, bet tagad es viņus satiku, un mēs esam draugi. Kad satiec tāda līmeņa zvaigzni, šis cilvēks paņem tavu grāmatu, liela to visiem un stāsta, ka lepojas ar to, ka tevi pazīst, tad saproti, ka patiesībā viss ir tavās rokās. Bijām arī specefektu skolās Holivudā, satikām cilvēkus, kas strādā ar mūsdienu filmu industrijas topu.
Uzzinājām, ka arī tur ir mūsu fani, un Pixar kinostudijā uz galda stāv mūsu grāmata. Pēc tāda brauciena saproti, ka esi paveicis kaut ko pasaules līmenī, un tas iedrošina doties tālāk.
– Sākumā jūs piedāvājāt produktu tēlniecības industrijai, tagad – medicīnas. Ar ko abas atšķiras?
– Medicīna ir labāk aparts lauks nekā tēlniecība, bet, izņemot klasiskās lielās grāmatas, anatomijas attēlu kvalitāte ir ļoti zema. Ir ļoti skaistas ar akvareļiem zīmētas grāmatas, bet problēma ir tajā, ka pastāv ļoti daudz interpretāciju, un nav iespējas paskatīties no 3D leņķa, ko piedāvā mūsdienu tehnoloģijas. Tā ir nākamā lappuse manā daiļradē – eju iekšā 3D daļā.
Sapratu, ka trīs dienās varu uzzīmēt smuku zīmējumu, bet, ja man šo pašu formu vajag apskatīt no cita leņķa, jāzīmē jauns. Labāk ir iztērēt nedēļu 3D modelim, ko pēc tam varu aplūkot no jebkuras puses. Tā nonācu līdz 3D, bet, sev par pārsteigumu, atklāju, ka anatomijā 3D nav īsti kvalitatīvs. Ir atsevišķas lietotnes, kas piedāvā diezgan pieņemamu kvalitāti, bet tāds līmenis kā mums jebkurā gadījumā nav nevienam. Gandrīz visa anatomijas mācīšana notiek caur grāmatām, par spīti tam, ka internetā ir risinājumi.
– Tātad esat īstajā vietā un laikā?
– Tā ir, bet šis tirgus ir ļoti smags, tas vairs nav mākslinieku tirgus. Tur ir daudz arāju, kas gatavi mums izgriezt pogas. Tā nebūs viegla cīņa. Arī Microsoft tagad ļoti aktīvi mēģina ieiet izglītības laukā.
Visā pasaulē izglītība šobrīd ir morāli atpalikusi. Kā piemēru varu minēt sešarpus stundu garu uzņēmumu vadības semināru, kurā piedalījos. Beigās mums parādīja video no Youtube, kas bija daudz efektīvāks par tām sešarpus stundām muldēšanas.
Domāju, ka līdzīgas sajūtas pārņem mūsdienu studentus un jebkuru, kas papildina savas zināšanas. Nav vairs vajadzības sēdēt klasē un klausīties cilvēkā, kuru tu nevari patīt atpakaļ vai apstādināt. Mācīties attālināti ar slaidiem, animācijām un saitēm uz rakstiem ir daudz kvalitatīvāk. Jebkurš speciālists, kuru augstskolā gatavo, studijas beidzot ir morāli novecojis, jo tehnoloģijas attīstās ātrāk. Vienīgais veids, kā to atrisināt, ir transformēt izglītības sistēmu, iesaistot vairāk tehnoloģiju.
Dzīvās lekcijas vienmēr paliks, tām ir liela nozīme, bet nevajag uz tām likt tik lielu akcentu kā šobrīd. Studentus medicīnas skolās lekcijas kaitina, jo viņi zina, ka pēc tam mājās tāpat atvērs e-studijas, lasīs materiālus, skatīties Youtube un lasīs Vikipēdiju. Ievērojot trendu, ka izglītība mainās, saprotam, ka agri vai vēlu tehnoloģijas ienāks skolās plašāk. Visi grib paspēt tur būt, Microsoft tai skaitā.
– Ko digitālajā vidē varat piedāvāt šobrīd?
– Anatomijas enciklopēdiju ar virtuāliem 3D attēliem. Piemēram, Vikipēdijā ir daudz teksta un maz attēlu, kas lielākoties ir ļoti švaki. Sakarīgs 3D risinājums gadās ļoti reti, bet nozīme 3D vizualizācijām tikai pieaugs. Digitālās tehnoloģijas ir nākotne, bet tam būs vajadzīgs saturs. Tas ir tas, ko mēs veidojam, domājot, kā mēs šai nākotnē varētu piedalīties, nevis stāvēt maliņā. Enciklopēdiju palaidām februāra sākumā un paralēli gatavojam citus risinājumus, kas tajā visā varētu ierakstīties.
Ar online mācību programmām ir viena problēma. Kad profesoram piedāvā izmēģināt savu risinājumu, nav svarīgi, cik tas ir labs – ja viņš to sāks izmantot, var zust jēga tam, kāpēc tāds profesors ir vajadzīgs. Tā ir realitāte, ar ko mums vajag sadīlot. Profesors pats grib veidot savu saturu, mēs varam viņam nodrošināt iespēju to darīt ar mūsu materiāliem. Materiālus veidojam Latvijas Universitātes mācībspēku pavadībā. Tas ir liels darbs un sarežģīts izaicinājums. Medicīna ir kā Svētais Grāls, un ieejas barjera ir ļoti augsta.
– Esat iekļuvuši iekšā vai vēl stāvat pie ieejas?
– Kaut kādā priekšnamā esam, bet ejams vēl ļoti tāls ceļš. Medicīna pamatoti ir ļoti konservatīva. Tam ir divi iemesli. Pirmkārt, tā ir ļoti sensitīva tēma, jo saistīta ar cilvēku veselību. Otrkārt, medicīnā daudzi ir traumēti ar dažādu farmaceitisko kompāniju spiedienu – tehnoloģiju un zāļu uzspiešana, kad tas nav bijis obligāti. Industrijā ir bijuši ne tik godprātīgi cilvēki, kuri krituši kārdinājumā izmantot risinājumu, kas nav nepieciešams. Citi, to redzot, kļūst ļoti skeptiski. Ja nāc ar jaunu risinājumu, pirmā reakcija ir ļoti uzmanīga.
– Aizdomas, ka grib kaut ko iesmērēt?
– Medicīnā strādā ļoti gudri cilvēki, mūsu intelektuālā elite. Viņus piemānīt nevar, tāpēc tam, ko piedāvā, jābūt augstākās kvalitātes, dokumentiem jābūt kārtībā, visam jābūt ļoti caurskatāmam. Mērķis ir mūsu materiālu kvalitāti padarīt par industrijas standartu. Ar pilnu atbildību varu apgalvot, ka mūsu kvalitātes standarti ir pasaulē visaugstākie.
– Tātad šobrīd piedāvājat savu produktu profesoriem, kas tālāk to var rādīt studentiem. Nākotnē mērķis ir, piemēram, lietotne, kur studenti mācīsies operēt?
– Nevis nākotnē, bet jau šodien operēt mācās telefonā. Neminēšu uzvārdus, bet zinu, ka ir ārsti, kas operācijas laikā iet uz tualeti un telefonā meklē informāciju Youtube un Vikipēdijā. Mediķi nesaka, ka viņi izmanto Google un Vikipēdiju savā praksē, bet tas notiek gan Latvijā, gan ASV, gan citās valstīs.
Teikt, ka mācīsim operēt telefonā, ir skaļi, jo reāli to apgūst operāciju zālē. Bet tas, ko varam paveikt, – mazināt kļūdu iespēju brīdī, kad cilvēks reāli sāk operēt. Kļūdas medicīnā bieži maksā dzīvību. Statistika ir tāda, ka ASV vien gadā no medicīniskām kļūdām iet bojā 250 tūkstoši cilvēku. Ne vienmēr kļūdas pieļauj iesācēji, bieži tie ir profesionāļi, kas konkrētajā brīdī nav pieņēmuši pareizu lēmumu.
– Esat teicis, ka latvieši neredz tālāk par Eiropu.
– Tā ir. Visam ir savi spēka centri, modei tā ir Madride, filmu industrijai Holivuda. Ja plāno savu dzīvi saistīt ar kādu industriju, skaties uz spēka centru un dodies tai virzienā. Tēmēt zemāk nav vērts, tāda ir mana pārliecība. Pat ja atgriezīsies pilnīgi sakauts, tu būsi pilnīgi cits cilvēks – ar muskuļiem, kādu nav nevienam citam. Mums vajag vairāk apzināties savu spēku. Amerika ir iespēju zeme, it sevišķi tagad, kad tur ir milzīgs daudzums naudas, startapu un talantu. Tas viss šobrīd ir iespējams tikai ASV.
Ja taisi koka sūdiņus, tad, protams, Latvija ir labākā vieta, kur to darīt. Taču, ja gribi darīt ko lielu, ir vērts iemēģināt roku ASV, pat ja aplauzīsies.
– Ja jūsu industrijas spēka centrs atrodas ASV, kādēļ birojs ir Rīgā?
– Jo šeit ir unikālie cilvēki – superīgi mākslinieki, medicīnas cilvēki, vizionāri. Viņi visi ir Rīgā. Pamēģini Silīcija ielejā atrast mediķi, kurš nāks un strādās ar tevi! Viņi ir mācījušies medicīnu, lai piesistu maku. ASV ir pilnīgi citi tēriņi, ja viņš kaut kur apstāsies un pamirkšķinās acis, tad atnāks un aprakstīs mantu. Tur viss notiek daudz ātrāk. Speciālistu līmenis Latvijā ir tāds pats kā ASV, dažās nozarēs pat augstāks. Darba izmaksas Latvijā ir daudzas reizes zemākas, dzīves dārdzība tāpat. Kāpēc mums būtu jāatver birojs ASV?
– Sanāk, ka šai ziņā jūs iegūstat no latviešu ambīciju trūkuma.
– Mediķi savas ambīcijas Latvijā ļoti labi var realizēt. Viņš netiek par to materiāli apbalvots, bet šeit var strādāt kā speciālists. Ja viņam nav vēlme doties un iekarot pasauli, to var nedarīt. Taču caur tādiem uzņēmumiem kā Anatomy Next var iekarot pasauli, nekur nebraucot. Ja gribi būt aktieris Holivudā, tev ir jābūt uz vietas, bet medicīnā pietiek ar to, ka tev ir labi sakari Hārvardā vai Stenfordā. Pietiek ik pa brīdim pie viņiem aizbraukt, nevajag tur fiziski atrasties visu laiku. Ja būs tāda vajadzība, mēs tur būsim, bet pagaidām vēl ir ļoti daudz mājasdarbu šeit.
– Lai piesaistītu un noturētu unikālos Latvijas speciālistus, jūs piedāvājat atalgojumu, kas ir labāks nekā citur?
– Mēs nemēģināt nevienu noturēt, mums tas nav jādara. Sakot «mēģināt noturēt», izklausās, ka cilvēks grib aiziet. Varbūt kādreiz nāksies to darīt, bet šobrīd savas jomas entuziasti un izcilnieki mums nav jānotur. Sanfrancisko notiek hedhantings, noturēšana, iespējams, kādā attīstības posmā tas ir nepieciešams. Man patīk strādāt ar entuziastiem, ar kuriem šai ziņā ir vieglāk – viņi nav jānotur. Mēs kaut ko būvējam nevis ar viņu palīdzību, bet kopā ar viņiem. Tā ir atšķirība.
– Pirms dažiem gadiem intervijā Infogr.am izveidotājs Uldis Leiterts stāstīja, ka darbiniekiem tiek piešķirtas daļas.
– Mēs arī to praktizējam. Nedodam visiem, bet dodam tiem, kurus pirmām kārtām tās interesē. Ja cilvēks izjūt uzņēmumu kā daļu no sevis, tad mēs dodam daļas. Ja kopā kaut ko būvējam, mums kaut kas ir jādod. Tādā ziņā es Leitertam piekrītu, tā ir arī mūsu politika jau no paša sākuma.
– ASV Anatomy Next pārstāv Sandis viens pats vai ir vēl kāds?
– Uz vietas ir vēl pāris cilvēku, kas vairāk vai mazāk ir saistīti ar medicīnu. Mēs ļoti izmantojam latviešu diasporas iespējas ārzemēs. Daudzi no tā izvairās – kā aizbrauc uz ārzemēm, tā kļūst par baigiem ārzemniekiem. Mums, tieši otrādi, patīk sadarboties. Izmantojam jebkuru iespēju, lai iekarotu pasauli.
– Taču Sandis nav gluži Silīcija ielejā.
– Nē, viņš ir Sietlā, kas ir otra aktīvākā vieta pēc Silīcija ielejas. Uz turieni Sandi aizveda liktenis – viņš ieprecējās Sietlā. Gan klimata, gan kulturālā ziņā tā ir ļoti patīkama, diezgan eiropeiska pilsēta. Turklāt dzīves kvalitāte tur ir daudz augstāka nekā Silīcija ielejā, izmaksas ir zemākas. Sietlas popularitāte gan sāk pieaugt – daudzi uzņēmumi pārvācas no Silīcija ielejas uz šejieni un šī iemesla dēļ tā sāk kļūt dārgāka.
– Kā jūs ar Sandi sadalāt pozīcijas savā starpā?
– Es neesmu biznesa cilvēku, tas visu pasaka. Esmu produktu, menedžmenta un stratēģijas cilvēks, Sandis – biznesa. Viņam piemīt biznesa domāšana. Es saprotu, kā tas darbojas, bet galvu man nodarbina pilnīgi citas lietas.
– Daudziem startapiem agri vai vēlu uzrodas pircējs.
– Jā, eksits.
– Jūs pieļaujat tādu domu?
– Pieļaujam, bet pagaidām neesam tajā līmenī. Parasti līdz eksitam nonāk trīs četros gados. Tā kā mūsu saturs ir sarežģīts, varbūt tas prasītu vēl ilgāku laiku. Esam hibrīds starp tradicionālu uzņēmumu un startapu. Mēs neesam tipisks startaps, kad cilvēki sanāk kopā, kaut ko uzmuķī, un tad tas aiziet vai neaiziet. Tam, kas darbojies jau iepriekš, esam pievienojuši startapa komponenti. Mēs pasauli iekarojam lēnā garā, izmantojot bruņurupuča stratēģiju.
– Rudenī minējāt mērķi piesaistīt 2,5 miljonus lielu investīciju. Kā ar to sokas?
– Pagaidām tas nav izdevies. Mums vēl vajag nedaudz paaugties. Kopā līdz šim esam piesaistījuši pusmiljonu no malas, ir bijušas investīcijas no iekšpuses, mēs ļoti daudz pašfinansējamies, daļēji ar līdzekļiem, kas nāk no grāmatām.
– Rīgas birojā ir arī cilvēki no citām valstīm?
– Nē, bet tas, iespējams, ir priekšā. Online kazino un programmētāju firmas ir atsūkušas spēkus, līdz ar to kādā mirklī mums var rasties vajadzība pēc ārzemniekiem. Pagaidām iztiekam ar esošo.
– Jūsu komandā darbojas arī Sanda brālis. Esat savam lokam piesaistījuši vēl kādu ģimenes cilvēku?
– Mana sieva ir iesaistīta biroja un lietvedības lietās, visos administratīvajos jautājumos. Startapi izmanto katru iespēju padarīt visu kompaktāku.
– Pastāv uzskats, ka startapa veidošana, kad visi no tevis sagaida milzu izaugsmi, ir nesavienojama vai grūti savienojama ar ģimenes dzīvi.
– Nesavienojama. Par visu ir jāsamaksā. Es ļoti skaidri apzinos cenu, ko par to maksāju. Man ir trīs bērni, divi lieli un viens mazs.
– Kā tiekat galā ar ikdienas spriedzi?
– Spriedze ir nenormāli liela, bet nezinu, kā tieku ar to galā. Man nav nekādas receptes.
– Citiem ir hobiji, ceļošana…
– Ja cilvēkam hobijs ir ceļošana, tad uzskatu, ka viņam jākļūst par profesionālu ceļotāju. Tas, kā aizpildām brīvo laiku, raksturo, kas mums ir svarīgs – tā ir daļa no mūsu vērtību sistēmas. Ja brīvajā laikā metinām mašīnu vai ceļojam, tad visdrīzāk ar to mums vajadzētu nodarboties vairāk. Mans hobijs ir mans darbs, un mans darbs ir mans hobijs. Tas laikam ir vienīgais veids, kā izturēt spriedzi. Man nav tā – pastrādāšu un tad atpūtīšos. Esmu birojā arī brīvdienās, un pilnīgi skaidri apzinos, ka man tas kaut ko maksās.
Paldies Dievam, man ir brīnišķīga sieva, kura daļa no slodzes, ko esmu palaidis, aizpilda. Protams, ne visu, bet tā ir milzīga daļa. Ja nebūtu viņas, es nevarētu būt fanātisks darbinieks. Esmu par to sievai ļoti pateicīgs. Šobrīd bērni ir slimi, bet es neesmu mājās. Sieva ir mājās, jo man ir darīšanas. Par pilnīgi visu ir jāmaksā. Sava cena ir ne tikai rīcībai, bet arī nerīcībai. Par to, ka kaut ko nedari, bieži ir jāmaksā vairāk nekā par to, ka kaut ko dari.
– Apziņa, ka kaut kad par to būs jāmaksā, biedē?
– Biedē, bet neattur. Tas, protams, ir bailīgi, bet tas nevaru apstādināt mani. Esmu savā veidā sačakarēts. Man ir jānodarbojas ar anatomiju. Ja man neļaus sestdienā aizbraukt uz darbu, būs vēl sliktāk.
Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gada maijā.
