Botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns: Afganistānas karā bija tāāādas slimību gammas!

Nacionālā Botāniskā dārza direktors ANDREJS SVILĀNS nesen izārstējies no ļoti nopietnas kaites – tromba plaušās. Tas bijis grūts laiks, kurā daudz bijis jāizvērtē, taču nieks, ja salīdzina ar slimošanas pieredzi Afganistānas kara laikā.
Stiprais stāsts
Anija Pelūde
6. septembris

Drukāt

Saglabāt

Foto: No Andreja Svilāna personiskā arhīva

– Kāda ir jūsu līdzšinējā pieredze ar ārstēšanos slimnīcā?

– Iepriekšējo reizi slimnīcā biju pirms ga­diem četriem. Bet vēl pirms tam – hospitā­lī Afganistānā. Tas bija 1988. gads. Ja tas viss notiktu miera laikos, tad es trīs reizes būtu nokļuvis hospitālī, bet tā – tikai vienu. Jo ar tām divām lietām mūs, padomju armijas zaldātiņus, nemaz neār­stēja…

– Kādas slimības jūs piemeklēja Afganistānā?

– Afganistānā botkins, dzeltenā slimība, bija sezonāla parādība – kā mums, Latvijā, sākoties rudenim, uzdarbojas dažādi ade­novīrusi un vairumam piemetas iesnas.

Mūsu daļā bija 250 cilvēki, un man šķiet, tur dzelteno slimību neizslimoja uz divu roku pirkstiem skaitāmi zaldātiņi.

Paldies Dievam, man dzeltenā kaite tika vieglā formā. Protams, kad acu āboli pa­liek dzelteni un kad tu aizej uz tualeti pa lielām darīšanām un ieraugi kaut ko baltu, bet čurā kaut ko tumšu, satraukums bija, un es pieteicos, lai ved mani uz hospitāli. Bet daudzi uz hospitāli nemaz nebrauca – tie, kas jau vienreiz to visu bija pieredzēju­ši –, jo lielas jēgas hospitālī gulēt ar botkinu nebija.

Mediķi iedeva glikozi un mazliet paskaloja organismu… Kā jau teicu, man botkins trāpījās vieglā formā, bet hospitālī redzēju arī kolēģus, kam botkins ir smagā formā. Knapi atpazinu kādu oficieri no mūsu daļas, kuram āda bija mandarīna mizas oranžumā, bet acu baltumi bija ne­vis gaiši dzelteni kā mums, pārējiem sir­dzējiem, bet riktīgi zaļgandzelteni. Vairāk es viņu arī neredzēju, jo laikam demobili­zēja uz Padomju Savienību.

– Teicāt, ka hospitālī būtu nonācis trīs reizes… Ar ko vēl slimojāt?

– Vēl mums sezonāla parādība bija kaut kas caurejveidīgs. Tā arī neviens īsti nepateica, kas tas ir, bet kazarmas gaitenis naktīs reāli pārvērtās par skrejceļu starp gultām. Tu guli un nevari aizmigt. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka visu laiku vieni jož ārā, bet otri atgriežas. Līdz tualetei bija apmēram simts metri, bet daudzi jau līdz tām nemaz netika, tad aiz kazarmas stūra, vienalga kur, – bik­ses nost un, es atvainojos, kaut kas zaļgans nāca ārā. Nokārto savas lietas un aši joz atpa­kaļ, lai kaut cik pagulētu – līdz nākamajam brīdim, kad atkal jozīsi.

Kopš tā laika man ir laktozes nepanesība. Acīmredzot zarnu sieniņu epitēlija bārkstiņas, kurās dzīvo labās baktērijas, man ir nolikvidētas pa tīro.

Ja pirms tam varēju laukos uzreiz izdzert litru silta pie­na, tad šobrīd man pietiek ar pusglāzi vai pat mazāk, lai vismaz uz stundām trijām būtu garantēta vieta porcelāna kabinetā.

– Afganistānā droši vien bija arī mūsu platuma grādiem neraksturīgas slimības?

– Trešā topa kaite Afganistānā bija impe­tigo. Uzmetas ūdeņaina čūliņa, tā pārplīst un aprētojas. Bet nākamajā vai aiznākama­jā dienā zem kreveles ir strutas, čūla kļūst divreiz lielāka, kamēr izveidojas kārtīgas pieckapeikas lielumā. Man visi apakšstil­bi bija ar šīm čūlām, vēl tagad tumši pig­mentācijas pleķi no tām saglabājušies.

Kaut kādas antibiotikas mums deva un kaut ko vēl, beigās antibiotikas vairs nelīdzēja, un tad taisīja autohemoterapiju – no vēnas ņēma asinis un tās spricēja dibenā. Tādā veidā es no sava impetigo tiku vaļā. Bet vispār tas bija murgs! Ziemā no rīta mos­ties un garās apakšbikses piekaltušas pie miesas, un tu ar bļāvienu tās velc nost ar visām krevelēm.

Savukārt tiem, kas devās uz Pakistānas robežu, piemetās dīvainas trofiskās čūlas.

Kādam čalim – es pēc tam tīri zinātniskas intereses dēļ medicīnas en­ciklopēdijā meklēju, kas tas varēja būt, – uz pleca visi sviedru dziedzeri bija uzburbuši, atvērušies vaļā un strutoja.

Afganistānā bija tāāādas slimību gammas! Un ar globālajām klimata pārmaiņām mēs vēl dabūsim dau­dzas no tām redzēt arī Latvijā. Žurnālisti man kādreiz sajūsmināti prasa par globā­lo sasilšanu: «Svilāna kungs, kad tad pie mums palmas un banāni augs?» Pagaidiet, vēl daudzus gadu desmitus pirms tam, kad te varēs iestādīt kādu palmu vai banānu, mēs noteikti dabūsim malāriju, kas ir ļoti reāli. Jo Vācijā šobrīd temperatūras režīms ir pilnīgi atbilstošs vairāku malāriju izplatošo odu dzīvošanai. Vajag tik tos ie­vest! Nākamais, ko mēs jau redzam, – ik gadu parādās divas jaunas augu slimības. Tā ka – pasaule mainās.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs