Mākslinieks Roberts Koļcovs: Zelta laikmets manā dzīvē ir šobrīd

Personība
Vintra Vilcāne
Žurnāls IEVA
5. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Ir lietas, par kurām mākslinieks ROBERTS KOĻCOVS ir gatavs runāt stundām. Piemēram, par makšķerēšanu, herbārijiem, kukaiņiem un dažādiem fantāziju raisošiem augiem. Un tāpēc it nemaz nav pārsteidzoši, ka aprīļa beigās viņš ienāca galerijā Putti ar izstādi Sienāža dziesmu gaidot.

Roberts: Tas ir mūžīgais jautājums – ko tu jaunu vari parādīt? Jo viss jau ir bijis. Bet, vērojot sevi, tomēr neliekas, ka man nebūtu, ko teikt. Manuprāt, māksliniekam ir gan tiesības, gan nepieciešamība, gan pat uzdevums regulāri kāpt uz viena un tā paša grābekļa. Tāpēc, ka brīdī, kad mākslinieks ir atvērts, viņš daudz ko sajūt. To, kas ir gaisā, to, kas ir visapkārt.

Vintra: Arī sienāžu dziesmas?

– Tādu nosaukumu izstādei liku, lai būtu romantiski. Sienāzis aug, mezdams nost iepriekšējās ādas. Un tikai tad, kad viņš kādas piecas, sešas nometis, iestājas riesta vai varbūt dzimumbrieduma posms, un viņam uz kājām parādās mazi sariņi, kurus rīvējot gar spārnu sanāk tā skaņa jeb dziesma. Tas ir tāds mans kā biologa vērojums. Sienāži gan sāk dziedāt tikai vasaras vidū. Bet pavasaris ir laiks, kad mēs visi gaidām to siltumu.

– Vai šajā izstādē tu turpināsi botānikas tēmu?

– Manos darbos gan nebūs redzams neviens sienāzis, bet citroni gan. Un te man ir tāds pastāsts. Savulaik apmeklēju kādu no daudzajām Mediči villām Itālijā, Florences apkārtnē. Bijām tur vēlā rudenī, kad visi novāktie citroni bija sanesti telpās un salikti podos, lai nenosalst. Un klāt bija pielikti uzraksti dažādās pasaules valodās, tostarp arī krievu, ka uz visstingrāko aizliegts tos citronus ņemt. Protams, es vienu paņēmu. Iekāroju to lielāko (krūzītes izmērā) un skaistāko.

Citronā iekšā bija desmit sēklas, un mana doma bija: izaudzēšu no Mediči citronu dārziem ņemtā augļa savus citronkokus.

No desmit iedēstītajām sēklām izdīga astoņas, bet šobrīd izdzīvojuši ir tikai divi eksemplāri, kuriem pat esmu apgriezis galotnītes. Biju arī iecerējis uzpotēt, jo citroni nezied un nenes augļus, kamēr nav uzpotēti. Bet, meklēdams potzarus, atradu cilvēku, kas par citroniem zina kaut ko vairāk, un viņš man apsolīja sagādāt jau gatavus citronkokus no ziedu bāzes. Tā manās mājās ienāca trīs jau ziedoši citronkoki. Bet draudzība ar Mediči citroniem nav beigusies. Divi stipri audzelīgie kociņi ir novietoti manā darbnīcā, un kaut kad jau es tos mēģināšu uzziedināt. Bet visos manos darbos šajā izstādē būs ornamentāla saikne ar citronu.

– Robert, ko tu esi mantojis no vecākiem?

– Pusaudžu vecumā man bija pārdomas, vai tiešām tie ir mani vecāki, kuriem esmu piedzimis? Kā šīm divām būtnēm varēja rasties kaut kas tik ģeniāls kā es (smejas)?! Gēnu līmenī es, protams, izjūtu to mantojumu. Ar savu īsto tēvu gan ļoti neilgu brīdi dzīvoju kopā, pēc tam ģimenē ienāca audžutēvs.

Pirms kāda gada satiku tēvu, un viņš, neskatoties uz savu vētraino dzīvi, bija ļoti labā formā. Tas lika maniem spārniem izplesties vēl plašāk.

Tēva sliede nes uz Pēterburgu, tur ir muižniecības asinis, uzvārda maiņa, lai varētu iestāties karaskolā, un tad viņš uzradās Latvijā, jo ģimene viņu biju aizraidījusi tālāk no acīm, lai viņš mācītos celtniecības tehnikumā. Tehnikumā viņš iepazinās ar manu mammu – absolūtu latvieti. Bet vissvarīgākais ir – un par to esmu pateicīgs viņiem abiem –, ka ar katru savu ķermeņa šūnu izjūtu, ka esmu piedzimis mīlestībā. Tas ir manī ierakstīts kods.

– Tā spītība tev arī no vecākiem? Stāties Mākslas akadēmijā trīs reizes…

– Tas kopumā ir garš stāsts, jo pa vidu vēl bija dienēšana armijā. Bet man jau pašam no tiesas likās, ka esmu fantastisks. Jā, ārēji paskaļš, bet es efektīgi izskatījos. Pārstāvēju panku kultūras ne to labāko daļu. Un brīnos, kā Daces (Roberta sievas Daces Zelmenes – aut.) vecāki mani tik mierīgi uzņēma. Ja es būtu ieraudzījis, ka manai meitai sitas klāt tāds čalis, būtu teicis: meitiņ, taisies prom, ko kājas nes!

Bet kas man bija pārsteigums, stājoties akadēmijā, – tieši mākslinieki, kuriem mēs piedēvējām bohēmu, neprātu, iracionālā prioritāti, bija tie, kas par mani teica: šitādu mums akadēmijā nevajag.

Mums vajag kārtīgas meitenes, kas rūpīgi pilda uzdotos uzdevumus. Bet tas nav pārmetums nevienam. Galu galā – akadēmija ir ļoti laba vieta un vide, kur nonākt.

– Imants Lancmanis nesen izteicās, ka mūsdienu mākslā pietrūkst kaisles un dziļuma, pārsvarā valda pragmatiskums. Tagad pat neviens nemēdzot nodzerties līdz nāvei, kas arī zināmā mērā ir kaislība. Ko tu par to visu domā?

– Es tam īsti nepiekrītu. Bet pastāv dažādi viedokļi. Piemēram, ka tīrs mākslas darbs var rasties absolūtā neprātā vai arī ar halucinogēnu vielu palīdzību. Es tam vairāk nepiekrītu nekā piekrītu. Man daudzkārt svarīgāk, ka sirds stāv vaļā pret to darbu – ne tikai acis un smadzenes. Lai es, radot mākslas darbu, nonāktu tādā kā enerģētiskā plūsmā. Jo tā ir pasakaina sajūta, līdzīga meditācijai. Un, kad tu dabū šo sajūtu, nav ne jādzer, ne jālieto kaut kas, jo prāts ir kā putns būrī – bieži vien smuki dzied, bet ķermenis pirmais visu jūt.

Taču, ja cilvēks paziņo, ka viņš grib glābt vaļus, cīnīties pret planētas sasilšanu, lai arī viņam pašam nav, ko ēst, tad lai viņš ieskrienas. Tad viņš tiešām ir absolūtu kaislību varā un vajadzētu beidzot sākt lietot galvu.

Taču, ja ar pragmatiskumu, piemēram, tiek domāti pasūtījuma darbi, tad tā ir pavada, kurā jāiet. Jo pasūtījuma darbs var gan nobeigt, gan dot kādu impulsu. Bet es esmu šo to pārskatījis savā dzīvē, un pasūtījuma darbus vairs neuztveru kā kaut kādas klaušas, kas mani agrāk beidza nost. Tagad drīzāk to uztveru kā iespēju nonākt situācijās, kurās es nekad nenonāktu, ja nebūtu konkrētā pasūtītāja.

Nē, es nedomāju, ka mākslā šobrīd būtu kolapss jeb kataklizma. Tiesa gan, viss ļoti ātri mainās.

– Runājot par gadiem – vai pats esi pamanījis sevī kaut kādas izmaiņas?

– Man būs piecdesmit trīs gadi, un es vēroju visu šo situāciju. Un nevaru noliegt, ka man ir pārdomas par galu. Bet man arī ir vēl šādi tādi plāni, kurus gribētu īstenot. Taču negribu skaļi par tiem runāt. Tas, ko es gribētu saglabāt – un šajā mirklī trīsreiz jāpiesit pie koka –, ir saprāts. Jo tad, kad beidz domāt, tu beidz dzīvot. Bet ar gadiem es, piemēram, vairāk esmu sācis plānot. Esmu dzirdējis, ka gleznotāja Džemma Skulme savā pasakainajā vecumā arī to dara.

Ko es plānoju? Nu, kaut vai to, ka katru pavasari kopā ar abiem saviem puikām skrienu vienu maršrutu.

Līdz šim brīdim tēvs (tātad es) šajā skrējienā ir uzvarējis, bet situācija mainās. Mans vecākais dēls Kristaps, kurš sācis piedalīties orientēšanās sacensībās Magnēts, ir uztrenējies, un tagad man ar cieņu būs jānodod stafete.

– Cik veci ir tavi dēli?

– Kristapam ir 28, Gustavam – 23. Bet es joprojām nemetu plinti krūmos. Jā, esmu gatavs zaudēt, bet ar cieņu.

Bet – atgriežoties pie gadiem –, es, piemēram, tik labi vairs neredzu, man vajag brilles. Iespējams, tas ir signāls vairs nepievērst tik lielu uzmanību sīkām detaļām. Mēģinu skatīt laukumu plašāk.

Bet visā visumā cilvēks, manuprāt, ir ļoti dzīvelīgs. Un tas resurss, kas mums katram ir iedots, ir neizmērojams. Ir kāda laba anekdote. Cilvēks nonāk pie paradīzes vārtiem un saka: «Nevar būt, ka tas ir viss! Kāda tad bija mana dzīves jēga, es to kaut kā nejutu!?» Pēteris prasa: «Tu tiešām gribi zināt, kāda bija jēga?» – «Jā,» cilvēks saka. Un tad Pēteris jautā: «Tu atceries 1962. gadu Āgenskalna kafejnīcā Priedes? Tajā saulainajā otrdienā tev pretī pie galdiņa bija apsēdusies kāda meitene. Viņai nokrita lakatiņš, un tu viņai to padevi. Lūk, kur arī ir jēga.» Bet, ja runājam nopietni, mēs nezinām, kas kurā brīdī var būt jēga. Piemēram, ja kādam nobrūk veselība, viņam parādās citi uzdevumi dzīvē. Un tiem nevajag pretoties.

– Ko tavi dēli dara?

– Kristaps pabeidza vizuālās komunikācijas nodaļu Mākslas akadēmijā un šobrīd ir pārdomās par iespējām turpināt studēt – iegūt profesora grādu mākslās. Viņš ir apprecējies ar savu kursabiedri – mākslinieku ģimene. Bet Gustavs ir pavārs un strādā Kalnciema ielas kafejnīcā Veldze.

– Vai tev ir bijušas kādas ekspektācijas attiecībā uz dēliem?

– Es mazliet ar viņiem cīnos, bet domāju, ka turpmāk tas ies mazumā. Jo ar ko tad es cīnos? Prasu no viņiem tās lietas, kas ved uz manis izdomātu rezultātu. Mazais dēls, teiksim, ir bijis izmests no vienas skolas, tas ir bijis viņa protests, un es to viņam nevaru liegt. Bet tad mums bija saruna, kuras laikā apsolīju: es vienmēr nostāšos tavā pusē. Tad bija periods, kad vienīgais, ko es no rītiem viņiem abiem teicu, bija: sargiet sevi! Man šķita, ka viņu pamatuzdevums ir palikt dzīviem.

Kristaps vairāk ir atsities manā sievā Dacē, jo viņš ir apdomīgāks, bet Gustavs manī – viņš vispirms dara un pēc tam domā, ko ar to visu iesākt.

Katru gadu ar dēliem braucam pārgājienā uz kalniem, vairākas dienas pavadām kopā, ļoti daudz varam runāties. Un tas man šķiet jauki.

Bet es nekādā gadījumā neesmu vīlies dēlos, drīzāk skatos viņos kā brīnumā. Un viena no manām svarīgākajām atziņām ir – lai gan vārds ir stipra lieta, ģimenes dzīvē vārds ir mazsvarīgs, un ar to nevar ietekmēt gandrīz neko. Man šķiet, ka pat svarīgāk – lai ir kādi cilvēki ārpus ģimenes, kuros bērni grib un var ieklausīties.

Man pašam ikdienā pietiek ar trīs mantru komplektu, kas ir ceļš uz panākumiem. Pirmā ir pajautāt: kā tu jūties? Otra: es tevi saprotu, trešā: tu labi izskaties. Šīs trīs mantras strādā vienmēr, pat ja otrs nojauš, ka tu ar viņu manipulē.

– Tu pats esi viens no retajiem, kura ģimenes sastāvs laika gaitā ir nemainīgs. Tev jau ilgstoši ir viena sieva – Dace. Mīlestība?

– Tā ir absolūta veiksme. Bet es neņemtos formulēt vai dot kādu recepti kopā būšanai. Jocīgākais ir tas, ka mēs abi ar sievu ļoti daudz esam kopā, jo abi strādājam mājās. Dace ir beigusi modelēšanas nodaļu, viņa šuj. Viens no veiksminiekiem, kas saņem Daces šūtās lietas, protams, esmu es. Bet veiksminieks ir arī filozofs Arnis Rītups, kuram Dace ir sašuvusi tos halātveidīgos talārus ar kapuci. Mēs, starp citu, esam apsprieduši teoriju par to, ka Dace ir vīrietis, bet es – sieviete. Tāpēc, ka esmu neizlēmīgs, un Dacei bieži vien par visu ir jādomā.

Man jau šķiet, ka intensitātes ziņā mēs kopā esam nodzīvojuši kādu desmit pāru dzīvi. Vakar, piemēram, es visu dienu biju prom, un Dace teica: cik tas bija forši! Es ļoti daudz gūstu no tikšanās ar sev svarīgiem cilvēkiem. Piemēram, ar Vilipsonu (mākslinieku Aivaru Vilipsonu – aut.) vai arī Zigi no cigāru veikala.

– ​​​​​​​Tieši gribēju tev par draugiem jautāt. Par ko tu mīli Vilipsonu?

– Man agrāk ļoti grūti nācās pieminēt vārdu mīlestība, jo brīdī, kad tu to izrunā, tu to izlieto kā tādu konfekšu papīriņu, kas pēc tam jāmet ārā. Jaunības maksimālismā, kad tev vajag visu vai neko, tu attaisi vaļā tos gaņģus, un vissīkākais smilšu grauds tevi var ievainot. Ar gadiem kļūsti pH neitrālāks un vairs neesi tik viegli ievainojams.

Vilipsonam dzīvē bija periods, kad viņš dzēra vairāk nekā es, un par to viņu absolūti nenosodu, bet komunikācija starp mums tolaik bija nulle. Bet šobrīd mums atkal ir ļoti sirsnīgas attiecības. Vilipsons ir arī mana jaunākā dēla Gustava krusttēvs.

Mūsu sarunas virtuvē šad tad dzird Dačuks, un tās neliecina, ka runājas divi kultūras sfēru pārstāvoši ļaudis. Jo savstarpējās sarunās mēs varam būt pat hipertrofēti rupji.

– ​​​​​​​Starp citu, nesen feisbukā ceļoja brīnišķīga rakstnieces Andras Neiburgas sleja par draugiem. Visa cita starpā viņa rakstīja, ka draugi sāk mīlēt un lolot cits cita sliktās īpašības.

– Latviešiem iet samērā grūti ar apmīļošanu. Kad nomira Andrejs Žagars, Krievijas televīzijā bija apmēram pusstundu garš raidījums par viņu. Tajā izteicās dažādas prominences, kas saistītas ar operu. Kāpēc šāda raidījuma nebija mūsu televīzijā?

Esmu novērojis, ka mums pietrūkst labu vārdu, vēlējumu. Bet tiem labajiem vārdiem ir nenormāla vērtība. Nedod Dievs, ka kāds mūsu valstī paklūp! Mēs neko īsti par šo cilvēku nezinām, bet metamies kopā ar citiem viņu ķengāt. Cilvēki vispār vieglāk pavelkas uz ķengām nekā uz labiem vārdiem.

– ​​​​​​​Tu pats saki tos labos vārdus citiem?

– Es cenšos. Turklāt man ir laba pieredze, ka citi man ļoti bieži teikuši labu. Un ar to es nedomāju glaimus un lišķību, bet patiesi labus vārdus no sirds. Un tie iedvesmo.

Atrodoties tik iracionālā vidē kā māksla, jūties ļoti nestabili. Teiksim, neesi pārliecināts par sevi, un visu laiku māc šaubas, kas dedzina tevi kopā. Un tad es domāju – ir taču ļoti daudz cilvēku, kas dara pasakainas lietas, bet neviens viņiem neko labu nepasaka.

– ​​​​​​​Kuri līdz šim bijuši tavi zelta gadi mākslā – laiks, kad tavi darbi ir pirkti visvairāk?

– Ko nozīmē – darbi ir labi pirkti? Svarīgākais ir – ko tu esi pats izdarījis, lai tavus darbus labi pirktu? Es, piemēram, laika gaitā esmu ieguvis tādus draugus, kuri ir gatavi iegādāties manus darbus. Bet, lai uzturētu to cienījamo dzīvi, ļoti iespējams, ka man nepietiktu tikai ar mākslu vien.

Man, protams, ir arī citi ienākumi. Bet zelta laikmets manā dzīvē ir šobrīd.

Man ļoti patīk stāsts par ebreju omes sarunu ar mazdēliņu. Viņa mazdēlam jautā: «Kā tu pelnīsi naudu?» Un pati arī atbild: «Ir jābūt divām lietām: vienai, ar kuru tu pelnīsi naudu, un otrai – pie kā tev sirds stāv. Un tām abām nodarbēm dzīvē jābūt aktīvām.»

Lai cik tas dīvaini būtu, bet ar to lietu, pie kuras tev sirds stāv, tu beigu beigās pacel vislielāko naudu. Visu mūžu esmu bijis šausmīgi priecīgs, ka man ir bijuši šie divi vienā – ka man gan patīk, gan ar to varu nopelnīt naudu. Bet esmu gatavs darīt arī jebko citu. Kaut vai, piemēram, nopirkt Fiatu par tūkstoti un pārdot par tūkstoti piecsimt, jo situācijas mums visiem dzīvē tiek piespēlētas nemitīgi.

Un esmu pārliecināts, ka, kaut ko citu darot, nekādā veidā netiek aizvainota mūza.

– ​​​​​​​Vai ir kas tāds, ko tu nožēlo, ka esi izdarījis? Vai – gluži otrādi – nožēlo, ka neesi izdarījis?

– Vairākas reizes esmu bijis ļoti tuvu nāvei. Un tagad mēģinu kustēties trajektorijā, kuru man saka priekšā nevis receptori, bet galva. Tas ir absolūtā pretrunā ar manu būtību, bet es to cenšos izdarīt. Jo, sameklējot kaut ko pretēju savam raksturam, tu iegūsti plašākas iespējas. Un mērķis varētu būt viens – vēlme izprast situāciju, kura pie tevis atnāk. Jo mēs jau bieži sitamies pa dzīvi kā tādi akli kaķēni. Tad, kad esi plašāk redzošs, tu jau spēj nojaust un izvērtēt situāciju.

Jau sešus, septiņus gadus es nodarbojos ar aikido – samuraju zobenu cīņām. Bet es vairāk to uztveru kā aerobiku, kur var izsvīst un izkustēties.

Šajā cīņas mākslā ir iespējams tas piedzīvojums – pamēģināt kustēties citās trajektorijās. Jo dzīvnieciskais mūsos ir ļoti spēcīgs.

Un tad ir jautājums – kāpēc tu nevari ieslēgt palīgā galvu? Man tas nākas grūti, bet nevaru teikt, ka netieku galā. Es tieku. Jo var taču, piemēram, uzreiz nekrist gar zemi brīdī, kad tev neviens neko sliktu nevēl. Ja man šobrīd ar kādu nāktos cīnīties, visticamāk es bēgtu, nevis mēģinātu meklēt zobenu. Bet ne jau aiz bailēm, bet tāpēc, ka tā labāk. Nupat tualetē (kafejnīcas «Kolekcionārs» tualetē – aut.) uz sienas izlasīju uzrakstu: bez cīņas nav uzvaras! Es teiktu tā – ja cīņu ar sevi uzskatām par cīņu, tad jā. Ja runa ir tikai par ārēju cīņu, tad es tam nepiekrītu. Jo uzvara var būt arī bez cīņas. Bet ir iekšēji jāizcīnās ar sevi, lai necīnītos ar kādu citu.

Runājot par nožēlu – esmu pateicīgs par to, ko neesmu izdarījis. Man šķiet, ka cilvēki vispār par daudz visu ko dara. Nav tā, ka nekad neesmu lietojis alkoholu – esmu dzēris ka vai nu. Un rezultātā bieži sanākušas dažādas šmuces, pēc kurām esmu sev jautājis: nu kā tu tā, Robi, varēji?

No vienas puses, sevi šaustu, bet, no otras, ja reiz esi to izdarījis, tad ar to ir jābūt mierā un jārisina situācija tālāk. Un, ja būs vajadzīgs, es atvainošos. Bet es vairs negraužu sevi. Jo, ja tajā brīdī tieši tā esmu darījis, acīmredzot ir bijuši kaut kādi iemesli. Lai cik tas nepareizi izskatītos, man konkrētajā brīdī tas ir bijis pareizi. Šāda attieksme man palīdz tik ļoti necepties par visu. Protams, ir arī tādas lietas dzīvē izdarītas, kuras pat negribu pieminēt un atcerēties. Un to lietu nav maz. Tāpēc jau man šī kontroles pieslēgšana ir ļoti nepieciešama – kā pretpols manam pilnīgajam kontroles trūkumam. Jo varētu jau dzīvot vienkāršāk – kā ir, tā ir. Bet man gribētos atrast līdzsvaru starp iracionālo un racionālo.

– ​​​​​​​Vai tev ir kāda grāmatu grāmata, kas nemainīgi patīk cauri gadiem?

Vinnijs Pūks. Esmu to lasījis bērnībā, tad pusaudža gados, kad man gribējās būt citādam, tad lasīju priekšā saviem bērniem un tagad lasu atkal. Un katrreiz es šajā grāmatā atrodu kaut ko jaunu. Vinnijs Pūks ir pilns ar zemtekstiem. Pasakaina, ģeniāla grāmata. «Ar bitēm nekad neko nevar zināt.» Un tā arī ir. Tā ir.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs