Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
10
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Visa ģimene kopā
«Jūtos ļoti, ļoti dīvaini. Daudzi plāni ir sabrukuši. Bija tik daudz ieceru, ko vajag izdarīt, kas līdz sezonas beigām jāpaspēj, domājām, cik tas būs feini, kad viss izdosies. Katru sezonu mēģinām veidot kā vienotu bildi, kurā ir dažādas krāsas, un šajā sezonā to pietrūkst. Mums bija paredzēti vēl trīs jauniestudējumi, bet šobrīd teātrī nekas nenotiek, pilnīgi nekas. Visi aktieri un darbinieki ir pašizolācijā. Attālināti strādājam pie uzdevumiem, kas tiešā veidā uz skatuves nav redzami, varam sakārtot lietas, kurām ikdienas steigā pietrūka laika,» stāsta Jānis.
«Visi esam mājās, un tas ir diezgan traki. Mums ģimenē ir divi skolnieki – Viesturs un Kārlis, viņiem šobrīd ir attālinātās mācības, arī bērnudārzniece Elza ir mājās, un brīžiem pa māju iet īsts trādirīdis. Šobrīd vairāk dzīvojam laukos pie maniem vecākiem, te ir arī abu manu māsu bērni, un tā ir septiņu bērnu komanda, pa laikam atbrauc vēl arī astotais. Man ir jāstrādā pie datora ar darba lietām, vajadzētu klusumu, bet… Labi, ka bērni laukos var izskrieties, mani vecāki viņus pieskata.
Nevaru iedomāties, kā ir tām ģimenēm, kurām nav lauku un visa diena jāpavada pilsētas dzīvoklī.
Tas būtu pavisam traki. Vienmēr esmu gribējis dzīvot laukos. Krimuldā netālu no vecāku mājām es ceļu pats savu. Tāds sapnis mums ar sieviņu ir – pašiem sava māja, kur kādreiz varēsim dzīvot.»
Jānis, uzaudzis trīs bērnu ģimenē, ir vecākais brālis divām jaunākām māsām. «Bērnībā es viņas gan pieskatīju, gan pamācīju, gan aizstāvēju. Mums bija laba, lai arī reizēm grūta bērnība. Padomju laikos manus vecākus pēc augstskolas kā jaunos daiļdārzniekus aizsūtīja uz Krimuldu, kur tolaik bija laba saimniecība, un te viņi savu dzīvi sāka veidot no nulles. Tēvam dzimtas saknes ir Abrenē, bet padomju laikos viņa ģimene pārcēlās uz Alūksnes pusi, lai būtu Latvijas teritorijā. Mamma nāk no Zemgales, no Staļģenes.
Mana vislielākā pateicība vecākiem par to, ko viņi man ir devuši: izglītību, iespējas nodarboties ar lietām, kas patīk, pilnveidoties, pašam izvēlēties savu dzīves ceļu. Nekad no vecākiem nav bijis nolieguma tam, ko esmu mēģinājis darīt, un esmu ļoti daudz ko mēģinājis. Tas man ir radījis drošību, ko dod ģimeniskā sajūta.
Pietāte pret ģimenes vērtībām un vēlēšanās arī pašam turpināt un uzturēt ģimenes saikni man ir nākusi no vecākiem.
To es kopju savā ģimenē, tā mācu savus bērnus. Vienmēr esmu teicis, ka pirmā ir ģimene, sava sēta, tālāk pagasts, novads, valsts. Tā atbildība par ģimeni izaug plašāk. Esmu par to ļoti daudz domājis, un man šī piederības sajūta ir ļoti svarīga.»
Bērnība iedeva krampi
«Ļoti daudz ko no savas bērnības atceros. Gandrīz visu. Manas smadzenes tā ir uzbūvētas. Aktierim tas ir labi, bet dzīvot ar pagātnes bagāžu nav viegli, jo ir arī nepatīkamas atmiņas. Kur nu bez tām! Gribētu daudz ko no tām izdzēst, bet nevaru, taču piedzīvotās grūtības ir mācījušas pie pirmajām problēmām un neveiksmēm nesalūzt. Iedevušas iekšēju krampi. Deviņdesmitajos gados ļoti daudzi palika bez darba. Daiļdārznieki bija vieni no pirmajiem, kuru darbam pārmaiņu laikos nebija pieprasījuma, un mūsu ģimene tajā laikā dzīvoja pat ļoti nabadzīgi. Tolaik gāju sestajā, septītajā klasē, no vecāku sarunām sapratu, ka ģimenei ir problēmas, un naudiņu, ko viņi man iedeva, krāju, lai varētu kādā brīdī vecākiem palīdzēt. Man bija ļoti piepildīta un saspringta ikdiena. Mācības skolā, pēc tam volejbola un peldēšanas treniņi, mūzikas skola, kur es spēlēju akordeonu, mākslas skola. Man bija dažādi pulciņi – keramikas, aušanas.
Dejoju Dzirnās, un mans ķermenis laikam bija tā iztukšots, ka vienā brīdī attapos slimnīcā. Biju gājis, pakritis, zaudējis samaņu…
Fiziskā noslodze man patika. Iemesls tai bija negadījums, kad vēl gāju bērnudārzā. Man uz muguras reiz uzgāzās skapis, diezgan ilgu laiku bija funkcionālie traucējumi, tāpēc bija jāvingrinās un ļoti daudz jāvingro. Vecāki mani sūtīja visos iespējamos fiziskās slodzes pulciņos. Tieši tad uz Krimuldas vidusskolu atnāca Agris Daņiļevičs, izveidoja Dzirnas. Man bija pieci gadi, kad sāku tajās dejot. Tas man tiešām patika – dejošana, visu veidu sports, peldēšana. Skolā bija peldbaseins. Blakus fiziskai noslodzei gribējās arī kaut ko garīgāku, un tad pieslēdzās mūzikas un mākslas skola, keramika un aušana. Jā, arī aušana! Audām prievītes, un man nelikās, ka aušana nav puiku padarīšana. Ja mani kaut kas interesē, tā ir puiku padarīšana. Man ļoti patika darboties keramikā. Patika māla smarža. Mums uz skolu, kur bija keramikas pulciņš, veda garas māla desas, ko sadalīja, lai varam veidot. Reiz mūs aizveda uz kolhoza keramikas cehu, ļāva apsēsties pie virpas, kaut ko izgatavot, un tā bija tā-āda sajūta! Man ļoti patīk iebāzt rokas zemē. Sieva saka, lai vismaz laulības gredzenu noņemu vai cimdus uzvelku, bet man patīk ar plikām rokām, jo tad varu sajust zemi. Arī traktoru remontēju ar plikām rokām. Vakar, tēvam palīdzot, divās vietās roku uzrāvu. Nu, tāds es esmu!»
Dzīve iemācīja atbildību
«Bērnībā ļoti, ļoti daudz strādājām. Deviņdesmito gadu sākumā vecāki no vienas saimnieces nopirka Latvijas laikā celtu māju, kurai bija izbūvēts tikai pirmais stāvs, lēnām to atjaunojām, piebūvējām klāt saimniecības ēkas. Nomājām no kolhoza ābeļdārzu, piepirkām klāt zemi, un tagad tā ir mūsu saimniecība. Mums ir bijuši kartupeļu, biešu un mārrutku lauki. Brīvdienās braucām pie vieniem vai otriem vecvecākiem, kur arī bija saimniecības, un strādājām. Kopš tā laika ravēšana nav mana mīļākā nodarbošanās. Nav garlaicīgāka, piņķerīgāka un nogurdinošāka darba par garām biešu vagām, kurām galu neredz, un tu, tāds mazs kukurznītis, viens pats cīnies pa to vagu. Pusi dienas gāju vienā virzienā, otru pusi – atpakaļ.
Bērnības dzīve man iemācīja atbildību, varbūt tāpēc esmu izaudzis diezgan apzinīgs.
Tēvs vienmēr pratis izdarīt pareizās izvēles, mācījis, ka naudiņa ir jātaupa, jākrāj un jāiegulda, lai tā nestu augļus. Dārzniecībā tas ir labi redzams. Ja nenopirksi sēklas un nesagatavosi zemi, tad nekā nebūs. Vecāki un vecvecāki, kuriem pienākums un atbildība par to, ko dara, bija ļoti izteikti, man bijuši piemērs, un, tādā vidē augot, esmu no viņiem to pārņēmis.
Neesmu vienmēr bijis paraugzēns. Skolā esmu saukts arī pie direktores, bet vienmēr esmu labi mācījies, un tāpēc kādi uzvedības pārkāpumi man tika piedoti. Paldies vecākiem, ka viņi iemācīja saprast un apzināties zināšanu vērtību. To es tagad stāstu saviem puikām, ka galvenais ir labi mācīties, jo zināšanas ir vajadzīgas pašam. Nevis vecākiem, skolotājiem, diplomam, bet pašam, un katram šīs dienas sasniegumam vajag būt labākam par iepriekšējās dienas sasniegumu.
Beidzot vidusskolu, bija ļoti grūti izvēlēties, ko studēt. Man labi padevās matemātika, saistīja arī humanitārās zinības, un domas par profesijas izvēli šaudījās uz visām pusēm. Biju nolēmis dzīvi saistīt ar laukiem un iestājos Lauksaimniecības universitātes ekonomistos. Šajā specialitātē startēju arī Latvijas Universitātē un Tehniskajā universitātē, bet aizgāju uz Jelgavu, jo tur es tiku budžeta grupā un bija iespēja dzīvot kopmītnēs. Turpināju dejot Dzirnās. Trīs reizes nedēļā braukāju uz mēģinājumiem Krimuldā. Mēs bijām četri džeki – divi no Raganas, divus savaņģojām sev līdzi. Dejošanas dēļ daudz ko interesantu arī nepiedzīvojām. Tās slodzes dēļ diezgan pamatīgi cieta mācības un studentu dzīve. Es darbojos studentu senātā, bet bija vēl daudz citu iespēju, ko darīt, – dažādas ārpuslekciju nodarbības, kurās arī gribējās piedalīties, bet nevarēju, un tas man mazdrusciņ kremt.
Studijas iemācīja daudz ko dzīvei noderīgu. Pirms sākām apgūt specialitāti, mums bija arī kādi trīsdesmit pieci lauksaimniecības kursi – augkopība, dārzkopība, dārzeņkopība, mehanizācija, lauku inženieru specialitāte… Man patīk, ka jebkurā jomā tās lietas saprotu. Patīk, ka varu pastrīdēties ar tēvu, un tad viņš reizēm kļūst dusmīgs, jo viņš savā profesijā ir ar stāžu un praktisku pieredzi, bet es, tāds grāmatu tārps, sāku viņu mācīt, kā vajag darīt. Atceros, ka tieši tobrīd biju nolicis ieskaiti dārzeņkopībā, izvilcis jautājumu par kartupeļiem, un man bija jāstāsta par asniem, cik tiem stādot jābūt lieliem. Mums mājās kartupeļi stāvēja pagrabā, kur nekādi gaismas asni nesadīga. Teicu tēvam, ka pirms stādīšanas vajag kartupeļus iznest laukā saulē, lai saasno, un tad raža būs lielāka par 10–12 procentiem. Tēvs bija nikns, iebilda, kā gan to varot zināt. Pamatīgi salamājāmies. Mēs labi sadzīvojam, bet esam arī tiepīgi āži un paliekam katrs pie savas pārliecības.»
Lūzums
«Pēc universitātes nevis aizgāju uz laukiem, bet kļuvu par ierēdni. Ceturtajā kursā mums bija prakse, man piedāvāja startēt Pašvaldību lietu pārvaldē, kas tobrīd aizsāka gatavot reģionālo reformu. Mana specializācija bija reģionālā attīstība un pārvalde. Esmu strādājis valsts pārvaldē arī Finanšu ministrijā. Tobrīd mācījos Jelgavā maģistrantūrā, braukāju, ar jaunākā referenta ļoti mazo algu, bet lielo slodzi nevarēju atļauties noīrēt dzīvokli. Pamēģināju pastrādāt arī privātajā sektorā, kur biju tirdzniecības menedžeris, iepazinu mežonīgo kapitālismu.
Un tad manā dzīvē iestājās lūzums. Neredzēju valsts ekonomikā jēgpilnu saimniekošanu. Manas teorētiskās zināšanas negāja kopā ar to, kā virzījās Latvija. Viss likās šausmīgi nepareizi, bet ietekmēt to nespēju. Uznāca arī apjukums augstskolā, divus mēnešus pirms maģistra darba nodošanas un aizstāvēšanas visu pametu. Neredzēju tam jēgu. Bija krīze arī privātajā dzīvē, beidzās attiecības.
Likās, ka nevienam neesmu vajadzīgs, darbam nav jēgas, naudas nebija, un kādā sarunā ar kursabiedru izlēmām, ka brauksim uz Ameriku.
Tur jau bija vairāki mani Raganas draugi. Viņi strādāja firmā, kas pārvadā dažādas preces, iedzīvi no vienām telpām uz citām. Paši bija gan šoferi, gan krāvēji. Viņu pievienotā vērtība bija augstāka inteliģences pakāpe nekā vietējiem. Bieži bija jāved gleznas no vienas izstādes uz otru, un rīkotāji novērtēja viņu attieksmi.
Braucu uz Ameriku pārvarēt savu iekšējo psiholoģisko krīzi, pārdomāt dzīvi un nopelnīt naudu. Apmetāmies Konektikutas štatā – Bridžportā, faktiski mirstošā un depresīvā pilsētā, kurā, pirms septiņiem gadiem slēdzot lielu džinsu fabriku, daudzi cilvēki bija palikuši bez darba. Dzīvojām diezgan kriminālā rajonā, kur bija daudz afroamerikāņu, kas savā starpā dalīja ietekmes sfēras, un mums, lai tur izdzīvotu, vajadzēja savu nostāju un mugurkaulu. Dzīvojām vienā mājā kādi četrpadsmit latvieši. Vietējie nesaprata, kas tie par baltajiem, kas dzīvo tādā rajonā, dara parasto cilvēku vienkāršos darbus, runā pilnīgi nesaprotamā valodā un spēj pat diktēt savus noteikumus.
Mēs ar kursabiedru, ar kuru kopā aizbraucām, strādājām firmā, kas ar plastmasas dēlīšiem apšuva mājas, lai tās no ārpuses izskatītos kā jaunas. Pilnīgiem graustiem paaugstinājām tirgus vērtību. Mums bieži vien bija šoks par to, ko darījām, bet tas bija mūsu darbs, un neviens mums viedokli nejautāja. Es kļuvu par brigādes vadītāju. Lielākā daļa manu strādnieku bija baltkrievi. Pusgadu tur pavadīju. Nopelnīju naudu. Kā man likās, jaunam dzīves sākumam, bet, atgriežoties mājās, tas jaunais sākums izvērtās diezgan pamatīgā bohēmā.»
Jauns pavērsiens
«Man bija mainījušās domas, tālāk gribēju iet humanitārā virzienā, radoši izpausties. Gribēju mācīties kino režiju, bet uzreiz pēc Amerikas negribēju atkal doties prom no Latvijas. Iepazinos ar cilvēkiem no Mēmā šova, iefiltrējos tajā vidē, sākām filmēt skečus, humora raidījumus, pats sāku filmēties. Mani bija pamanījis Pēteris Krilovs un teica, lai stājos Kultūras akadēmijā. Viņš tobrīd uzņēma savu aktieru kursu. Teicu, ka tas mani īsti neinteresē, gribu darboties režijā. Pēteris ieteica, lai sāku ar mazumiņu, tad jau vēlāk redzēšu, ko gribu.
Pēteris daudziem ir bijis padomdevējs. Iestājos viņa aktieru kursā, bet pie pirmās iespējas biju nolēmis startēt uz kino režiju, tomēr tas, ko mēs darījām, mani ievilka. Pirmo gadu pabeidzu ar devītnieku aktieru meistarībā kā otrs labākais. Krilovs teica, ka man vajadzētu turpināt, un es arī pats sapratu, ka man ir jāpaliek.
Mums bija labs kurss, cits citu iedvesmojām.
Vienu augstskolu jau pabeidzis un pastrādājis, biju vecāks par saviem kursabiedriem, kas iestājās tūlīt pēc vidusskolas, – Mārtiņu Meieru, Ilzi Ķuzuli, Madaru Saldoveri, Kristīni Krūzi, Ingu Apini, Ilonu Balodi, un tā bija liela problēma man pašam. Man bija pārākuma sajūta. Likās – nu, kas tas ir, ko mēs te darām! Laidiet mani uz skatuves, un es parādīšu! Daudz grēkoju, daudz riebīgu lietu citiem sarunāju, sastrīdējos. Radošā procesā tas varbūt iederas, bet tagad man ir lielas pārdomas, vai no manas puses tas bija korekti. Manī vienmēr ir bijusi arī ļoti liela paškritika. Kādā etīdē Pēteris reizes septiņas mani dzina tikai uznākt. Neko nespēlēt, tikai uznākt ar konkrētu domu, un man tas neizdevās. Tā man bija pilnīga neiespējamā misija, uzdevums, kuru tobrīd nespēju izpildīt.
Mans ego dabūja mācību, un es nokritu no tā augstā plaukta, kurā sevi biju iedomājies.
Bija lielas pārdomas, vai aktieru studijas turpināt, bet sāka sanākt, sāku arī kaut ko saprast. Vispirms to, ka pašam jākļūst labākam. Nevis labākam par kursabiedriem, bet pašam. Jāmācās tas, ko nemāku, nezinu, nespēju. Jādara, lai spēju. Pēc studijām mani, Ivaru Kļavinski, Jāni Āmani, Ģirtu Liuziniku, Madaru Saldoveri un Martu Grasi paņēma Nacionālais teātris. Viesturs Kairišs bija mūs noskatījis. Pirmā loma uz Lielās skatuves man bija izrādē Mērnieku laiki, kādi divi nepaplašināti teikumi. Pēc tam Mazajā zālē izrādē Slīdošā Lūče man bija patiešām loma, kuru es izdzīvoju un sapratu. To novērtēja arī Spēlmaņu naktī, saņēmu Gada labākā jaunā skatuves mākslinieka balvu. Vēlāk ir bijušas vairākas nominācijas. Esmu spēlējis izrādēs, kas dabūjušas balvas. Man patīk, ka esmu procesā. Esmu bijis sezonā teātrī visvairāk nodarbinātais aktieris. Tā bija traka sezona. Man jau bija ģimene, piedzimis Viesturs. Pirmais bērns, jaunas rūpes, bet teātrī bija dienas, kad es spēlēju četras izrādes, un tā četras dienas pēc kārtas. Divpadsmitos – Lielajā zālē, trijos – Jaunajā zālē, sešos – Lielajā zālē un deviņos – Jaunajā zālē. Bija traki, bet tas iedeva atkal citu rūdījumu, aktierisko muskuli. Apzinājos, ka es spēju savākties un izdarīt to, kas jāizdara.»
Visas grūtības ir pārejošas
«Savu Lieni es satiku Dzirnās, kad jau biju beidzis dejot. Dzirnās vecie dejotāji kādā kopīgā ballītē ik pa laikam satiekas ar jaunajiem, un tādā ballītē mēs iepazināmies. Es tikko biju iestājies Kultūras akadēmijā, filmējos televīzijas seriālā Absolūti ticami, un mani pārsteidza, ka Liene mani nepazina, jo biju jau gana populārs. Liene to kanālu neskatījās, mani nezināja, un es arī diezgan ilgi neteicu, ka mācos par aktieri. Viņa vēl skolā gāja, bija pēdējā klasē, pēc tam iestājās Turībā studēt sabiedriskās attiecības. Kādus divus gadus satikāmies, tad kādā trešajā kursā sākām kopā īrēt dzīvokli un veidot savu pasauli. Liene ir deviņus gadus par mani jaunāka. Sākumā tā man bija problēma – deviņi gadi!
Laulība man bija svarīgs solis. Mums abiem kopā bija interesanti, un tas bija galvenais, kas noteica, ka ar šo cilvēku gribu būt kopā. Mans iepriekšējās dzīves krampis palīdzēja mūsu ģimenes dzīvē, kad cits pēc cita dzima trīs bērni, kurus mēs gribējām.
Abi ar Lieni kādā brīdī sapratām, ka vajag vēl kādu dzīves mērķi, un bērni mums ir apzināta izvēle. Darīju visu, lai nopelnītu ģimenei iztiku. Vadīju pasākumus, skrēju ierunāt reklāmas. Mana alga teātrī tolaik bija 650 lati. Pašvaldības bērnudārzā Viesturam nebija vietas, iekārtojām privātajā, bet rēķins mēnesī tur bija 307 lati. Arī Kārlim vajadzēja sākt iet bērnudārzā, un ar manu algu pietika vien dārziņam. Nebija naudas, lai samaksātu par dzīvokli, nopirktu ēdienu un pašu nepieciešamāko, nemaz nerunājot par mašīnas līzingu. Vienā izmisuma brīdī domāju, ko lai pārdodu, – aknu vai nieri…
Man ir bijuši smagi depresijas brīži, bet mēs ar Lieni vienmēr esam ticējuši, ka visas grūtības ir pārejošas.
Tikai nedrīkstam padoties. Es nekad neesmu cerējis uz Aladinu, kas izlien no lampas un visu nokārto. Vienmēr bijusi pārliecība, ka es atradīšu darbu un tikšu galā. Dzīvosim pieticīgi, bet izdzīvosim. Man vienmēr bijis vecāku piemērs, kā viņi cauri visiem grūtiem laikiem ir izdzīvojuši, mani vecvecāki vēl drūmākus laikus ir izturējuši. Tāpēc man nav tiesību nokārt degunu. Es esmu uzņēmies atbildību, un man ir jādomā, kā uzturēt un pasargāt savu ģimeni. Esmu devis godavārdu sev, sievai, bērniem, saviem vecākiem un vecvecākiem.»
Trauslā robeža
«Ar katra bērna piedzimšanu saistās emocijas. Esmu piedalījies abu dēlu dzemdībās, uz meitas nākšanu pasaulē diemžēl nepaguvu. Pirmās dzemdības Lienei bija smagas, Viesturs dzima trīspadsmit stundas, bija liels – gandrīz pieci kilogrami. Kārlītis nāca vieglāk, bet Elza mums visiem sagādāja dramatiskus pārdzīvojumus, kas atkal lika pārvērtēt vērtības, tā pa īstam apzināties dzīvības cenu un apjaust, cik ļoti trausla ir robeža starp būt un nebūt.
Tovakar teātrī man bija smaga izrāde, loma, kurā gandrīz visu laiku jābūt uz skatuves. Pēc izrādes iekāpu mašīnā, lai brauktu uz mājām, kad piezvanīja mana māsa: «Jāni, brauc ātri!…» Milzīgā ātrumā, kādā nekad neesmu braucis, pēc divdesmit minūtēm ielidoju mājā. Māsa bāla, asinīm notašķījusies, stāvēja un nespēja parunāt.
Pa telefonu klausoties ārsta norādījumus, bija pieņēmusi dzemdības. Viņa ir juriste, neko tādu viņai nebija gadījies piedzīvot.
Kad atbrauca ātrie, gribēja Lieni ar meitiņu vest uz Rīgu, jo tāds viņiem bija rīkojums, bet Liene uzstāja, lai ved uz Siguldu, kas ir tikai astoņus kilometrus no mūsu mājām. Labi, ka brigāde paklausīja, jo Siguldas slimnīcā mums teica – ja būtu braukuši uz Rīgu, visticamāk, nepagūtu, jo Liene būtu noasiņojusi… Elziņai 15. martā palika četri gadiņi. Visādi mums ir gājis. Bijis tā, ka esmu pilnīgi sausā un dzīvojis mājās. Man bija lauzts plecs, kādus astoņus mēnešus ārstējos, radās komplikācijas, atrofējās roka, vajadzēja operēt. Liene strādāja, es ar vienu roku mēģināju apdarīt kaut ko mājās, vākt bērnus. Lienei darbs sabiedriskajās attiecībās bijis Latvijas Radio, pēc tam Krievu teātrī. Tagad viņa ir pilna laika mamma.
Lai kā ir bijis, cenšos, lai ģimene ikvienā situācijā varētu uz mani paļauties. Ģimenē tā nav bijis, bet esmu cilvēkus arī pievīlis, un ārkārtīgi smagi to pārdzīvoju. Gadījies, ka apsolu būt kādā pasākumā, bet esmu vai nu kaut ko sajaucis, vai noticis kas neparedzēts, un es tur neierodos. Reti riebīga sajūta… Smagi pārdzīvoju, kad esmu kādam pateicis kaut ko sliktu. Tādi nodarījumi man neaizmirstas, ik pa laikam domās pie tiem atgriežos, šaustu sevi, un tās man ir ļoti smagas sarunas ar sevi. Mana pašvērtība ļoti bieži ir tik zema, ka to kādam grūti iedomāties. Man ir daudz kompleksu, cīnos ar tiem, analizēju sevi. Man ir ļoti saasināta dzīves filozofija. Man ir jautāts, vai es ticu Dievam. Nē, neticu! Es neesmu kristīts, neesmu slēdzis laulību baznīcā, mani bērni nav kristīti. Man ir funktieris, ka Dievs esam mēs paši un, ja nestrādājam ar sevi, tad nestrādājam arī ar Dievu.»
Gribam ātrāk atgriezties
«Nepilnos divos gados, kopš esmu teātra direktors, bijis jāpieņem arī sāpīgus lēmumus. Es zināju, ka tā būs. Pārdzīvoju, cenšos savas emocijas uz āru nerādīt un ļoti ceru, ka mani lēmumi bijuši tikai par labu Nacionālajam teātrim. Es atbildu, lai šis nams varētu darboties, lai varam nomaksāt rēķinus, divsimt darbiniekiem izmaksāt algas, lai būtu nauda iestudējumiem. Es atbildu par to, lai pēc manis vēl arvien stāvētu Nacionālais teātris, lai tas darbotos un strādātu efektīvi. Lai tie, kas nāks pēc manis, neteiktu – ārprāts, kā varēja tik zemu nolaist teātri! Jau nākot šajā amatā, apzinājos, ka es ne tikai nedrīkstu izdarīt mazāk, kā paveica Ojārs (Bijušais teātra direktors Ojārs Rubenis – L. B.), bet tā latiņa man jāpaceļ vēl augstāk. Es daru un strādāju, lai tas būtu iespējams. Jebkurā brīdī man ir Ojāra padoms, viņš ir valdes locekļa palīgs, piedalās visās vadības sapulcēs. Mēs konsultējamies.
Es ceru, ka attiecībās ar kolektīvu neesmu mainījies. Mani draugi teātrī saka, ka viss ir kārtībā. Esmu arī vēl aktieris. Repertuārā palikušas četras izrādes, kurās spēlēju. Protams, ka man gribas uzspēlēt!
Vakaros, kad spēlēju, man ir svētki, ko es nenovērtēju, kad biju tikai aktieris.
Tāda feina radošas liderības sajūta. Mazs salūts. Vakaros, kad man jāspēlē, pēc pieciem beidzu darbu savā direktora kabinetā, eju uz aktieru pusi, kur vēl arvien ģērbtuvē ir mans galdiņš, un kolēģi saka – man sejā varot redzēt, ka man ir jāspēlē. Es sākot smaidīt, atļaujoties jociņus. Laikam tā grumba pierē, ko ievelk mans ikdienas darbs, citā laikā ir ļoti pamanāma.
Mums teātrī ir ļoti ģimenisks kolektīvs, un tā ir šī teātra tradīcija, kuru es sargāšu kā zeltu. Vienmēr pastāvēšu uz to, ka mums būs labu aktieru trupa, nevis tikai dažas prīmas un daži premjeri. Stipra aktieru komanda, kuru mums kā Nacionālajam teātrim ir pienākums kopt un uzturēt. Ar kopīgu atbildību citam pret citu, pret darbu, ko mēs darām, pret sabiedrību, cilvēkiem un valsti.
Optimistiski skatos arī uz šo krīzes laiku. Mēs to pārdzīvosim, kā jau ļoti daudz ko esam pārdzīvojuši, bet apzinos, ka grūtākais nav tagad izdzīvot, grūtākais būs atgriezties. Mēs nezinām, kā pa šo laiku mainīsies cilvēku paradumi, ko viņi teātrī gribēs redzēt. Tādu pašu repertuāru, kā līdz krīzei, vai citādāku. Kādā teātrī viņi gribēs atgriezties un vai vispār gribēs… Es ticu, ka gribēs. Mēs gaidām brīdi, kad varēsim atsākt strādāt, un darīsim visu, lai skatītājiem teātris būtu vajadzīgs, kā tas bijis visos laikos.»
