«Credo» mūziķis Armands Alksnis izstāsta, kā ģitāra viņu izglāba no nāves

Kā pie Alkšņiem

«Vispār man dzīvē nekas nenotiek pēc priekšrakstiem un tā, kā vajadzētu būt. Nepārtraukti viss notiek citādi, un esmu to jau pieņēmis. Ne velti mēs arī tagad ģimenē sakām – pie mums ir tā, kā pie Alkšņiem,» smaida Armands. «Normāli būtu bijis pabeigt astoto klasi, tad vidusskolu un tālāk doties uz augstskolu, bet tas nebija mans gadījums.

Mūzikas gēni man nāk no mammas senčiem – manas mammas tēvs spēlēja vijoli un pūšamos instrumentus, viņam bija kapela, un arī mājās ballītēs vienmēr skanēja mūzika. Mana mamma strādāja bibliotēkā un vadīja Zemkopības zinātniski pētnieciskā institūta kultūras dzīvi. Visus, kas koncertēja, viņa regulāri aicināja uzstāties gan kultūras namā, gan brīvdabas estrādē, tāpēc jau no bērna kājas biju ievilkts mūzikā – dzirdēju gan tā laika pašdarbības ansambļus, gan Raimondu Paulu.

Tā ir misija, ko dzīvē sev esmu atradis. Un tāpēc man patīk arī citiem rādīt, kā var apgūt šo instrumentu.

Dzīvoju Skrīveros un Aizkrauklē, toreizējā Stučkā, gāju mūzikas skolā, kur ar lielām mokām pabeidzu klavierklasi, jo tajā vecumā vairāk interesēja sports un makšķerēšana.