Mirttante un karaliene, kas baroja baložus. Ģimenes atmiņas par aktrisi Lilitu Bērziņu

Lilitas Bērziņas īstais vārds ir Lilija. To viņai deva tēvs Dāvids, meistarīgs amatnieks, un mamma Zelma, izcila šuvēja. Lilijai vēl bija jaunāka māsa Malvīne un brālis Hermanis. Lilita Bērziņa bija pieņemts skatuves vārds, un teātrī viņu sauca vienkārši par Lilitu. Taču vārdadienu viņa vienmēr svinēja 30. aprīlī, Lilijās. Arī teātrī visi viņu apsveica ne Lilitās, bet Lilijās. Šai dienā Dailes teātra grimētavā aktrise arvien mājīgā noskaņā klāja galdu, pie kura aicināja kolēģus. Viņai patika ap sevi pulcināt cilvēkus – lai visiem ir labi, lai visi draudzīgi. 

Dailes teātra aktrise viņa bija jau no 1922. gada, sākumā masu skatu dalībniece un dejotāja – slaida, gaišmataina. Jau trīsdesmito gadu vidū izvirzījās par galveno lomu tēlotāju, un viņu sāka dēvēt par Dailes teātra pirmo aktrisi. Visas nākamās viņas lomas ir vesels laikmets Dailes teātra vēsturē, un viņa pati – skatuves karaliene, granddāma, lielā Lilita, kuras skatuves tērpi visbiežāk bija no zīda, samta, brokāta ar mākslīgā briljanta izšuvumiem. Bet bija arī pļāpu taša Pēterene, ap galvu apsējusi lakatiņu.

Pat uz nāves slimības gultas, gaidot ciemiņus, viņa lūdza māsiņām sapost sevi.

Un bija vecā saimniece Puškaru Marta Miervalža Birzes darbā Tā nebija pēdējā diena, ko palīdzēja notēlot mātes Zelmas tēls. Kad loma tapa, Zelma, kura šuva lepnām Rīgas kundzēm un bija šuvusi tērpus arī Lilitas lomām, bija tikko mirusi. Domas par māti iemiesojās šai tēlā. Un vairākkārt Lilita vēstīja, ka gribētu notēlot gaišu, vecu māmuļu.

Intervijās Lilita pati katras lomas radīšanu sauca par dzemdībām, kas ar katru jaunu lomu viņas mīlestību pret savu darbu darīja lielāku. Un teātra lomu viņai apmēram trīs simti! Tātad tikpat radošu moku.

Kad savulaik runāju ar Lilitas mazdēlu Edgaru Vācieti, viņš atzina, ka tikai pieaudzis sapratis, cik izcila aktrise bijusi viņa vecmamma, par kuras lomām rakstītas daudzas recenzijas un arī grāmatas.